— Nogaidīt? Mammu, kā tas var nebūt droši? Es taču esmu pusdievs! Tā tak man ir vienīgā drošā vieta pasaulē!
— Citkārt jā, mīļais. Bet, ņemot vērā viņu nedienas…
— Kādas nedienas?
— Persij… man ļoti, ļoti žēl, ka tā. Cerēju, ka mēs pēcpusdienā to visu izrunāsim. Šobrīd nevaru tev visu izskaidrot. Iespējams, to nespēj pats Hīrons. Viss notika tik pēkšņi.
Galva griezās kā karuselī. Kāpēc lai es nevarētu doties uz nometni? Gribēju spļaut laukā miljoniem jautājumu, bet tieši tobrīd virtuves pulkstenis nozvanīja pusstundu.
Mammas sejā jautās teju atvieglojums. — Pusastoņi, sirsniņ. Tev jāiet. Taisons jau gaida.
— Bet..
— Persij, aprunāsimies pēcpusdienā. Skrien uz skolu.
Tas nu bija pēdējais, ko man kārojās darīt, bet mammas acu skatienā bija kaut kas tik vārīgs — tāds kā brīdinājums, ka viņa varētu apraudāties, ja nelikšos mierā. Turklāt viņai bija taisnība par Taisonu. Mums bija norunāts laikus tikties metro stacijā, citādi šis sakreņķēsies. Taisons baidījās viens pats braukt ar metro.
Paķēru mantas, bet uz sliekšņa tomēr apstājos. — Mammu, tās nedienas nometnē. Vai tam… vai tam varētu būt kāda saistība ar manu sapni par Groveru?
Mamma novērsās. — Pēcpusdienā parunāsim, mīļais. Es paskaidrošu… cik nu būs manos spēkos.
Es negribīgi atvadījos. Cilpoju lejā, lai pagūtu uz 2. vilcienu.
Tobrīd vēl nenojautu, ka pēcpusdienas saruna ar mammu tā arī izpaliks.
Un ka vispār mājās es vēl ilgi, ilgi nerādīšos.
Izgājis laukā, uzmetu skatu smilšakmens ēkai otrpus ielas. Uz sīku acumirkli rīta saulē uzņirbēja tumšs tēls — cilvēka siluets uz ķieģeļu sienas, ēna bez saimnieka.
Tad tas novirmojis pagaisa.
DIVI SPĒLĒJU TAUTAS BUMBU AR KANIBĀLIEM
Diena sākās visnotaļ normāli. Cik nu normāla mēdz būt diena Merivezeras pamatskolā.
Redz, ir tāda "progresīva" skola Manhetenas centrā, kur mēs nevis dirnam solos, bet tupam uz sēžammaisiem, atzīmes tur neliek, un skolotāji staigā džinsos un rokkoncertu tēkreklos.
Man jau forši. Es esmu dislektiķis ar uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu kā jau vairākums pusdievu, tā ka ar parastajām skolām man nav visai spoža pieredze — aši tieku izsperts laukā. Nelaime ar Merivezeru tāda, ka skolotāji uz itin visu raudzījās no gaišās puses, taču audzēkņiem ne vienmēr bija… teiksim — tās gaišākās galvas.
Par piemēru ņemsim šāsdienas pirmo stundu: angļu valodu. Visiem uzdots izlasīt grāmatu "Mušu valdnieks", kur bars sīču iestrēgst uz vientuļas salas un saiet galīgā sviestā. Tad nu gala pārbaudījums bija šāds: skolotāji izsūtīja mūs pavadīt pagalmā veselu stundu bez uzraudzības, lai redzētu, kas nu notiks. Notika tas, ka septītklasnieki un astotklasnieki spraigi metās raustīt cits citu aiz apakšbiksēm, epizodiski mētājās ar akmeņiem un bija viena agresīva basketbola spēle. Parādi diriģēja skolas huligāns Mets Slouns.
Slouns nebija ne būdīgs, ne spēcīgs, bet iznesās gan kā tāds. Acis viņam bija kā pitbulterjeram, mati melni un pinkaini un mugurā allaž dārgas, bet nosmulētas drēbes — it kā viņš gribētu visiem parādīt, ka ģimenes bagātības šim pie vienas vietas. Priekšzobs bija puslūzis kopš reizes, kad viņš ar tēva poršu bravūrīgi iestūrēja ceļazīmē "Uzmanību — bērni!".
Tad nu Slouns visus kāsa, līdz nošāva galīgi greizi, nomēģinādams šo triku ar manu draugu Taisonu.
Taisons bija vienīgais Merivezeras audzēknis bez jumta virs galvas. Mēs ar mammu bijām izsprieduši, ka vecāki jau agrā bērnībā viņu pametuši tāpēc, ka viņš tāds… atšķirīgs. Metru deviņdesmit garš, ar jetija miesasbūvi, bet raudāja vienā gabalā un baidījās turpat no visa, pat sava atspulga. Taisona greizais ģīmis no skata bija visai brutāls. Kādā krāsā viņam acis, nepateikšu, jo neredzēju augstāk par šķībajiem zobiem. Balss Taisonam bija zema, bet runāja viņš tā ērmoti, kā mazs bērnelis — laikam tāpēc, ka pirms Merivezeras nebija mācījies nevienā skolā. Valkāja apskrandušus džinsus, nolāčotas kāda tur 53. izmēra kedas un rūtainu, izdilušu flaneļa kreklu. Viņš oda pēc Ņujorkas pakaktēm, jo turpat arī mitinājās, 72. ielas šķērsielā, ledusskapja kartona kastē.
Merivezeras pamatskola ņēma Taisonu savā paspārnē kā tādu labdarības projektu, audzēkņiem par uzmundrinājumu. Par nelaimi, lielais vairums necieta Taisonu ne acu galā. Kad atklājās, ka viņš par spīti iespaidīgajam rumpim un baigajam ģīmim ir varenliels lupata, visi ņēmās uzmundrināties, apceļot viņu. Jāsaka, es biju viņa vienīgais draugs, un tad nu iznāk, ka viņš arī man bija vienīgais draugs.
Mamma miljoniem reižu bija skolā sūdzējusies, ka Taisons netiek pienācīgi atbalstīts. Viņa pat zvanīja uz sociālo dienestu, bet nekas nekustēja no vietas. Sociālie tiepās, ka tāda Taisona nemaz neesot. Zvērēja pie tā un šitā, ka pārmeklējuši mūsu minēto sānielu un neesot šo atraduši, lai gan man nav skaidrs, kā iespējams paskriet garām vienam gigantiskam bērnam ledusskapja kartona kastē.
Lai nu kā, Mets Slouns pielavījās šim no mugurpuses un mēģināja ieķīlēt viņam dibenā apakšbikses, bet Taisons krita panikā. Viņš nedaudz par stipru pagrūda Slounu. Tas aizlidoja metrus piecus un iesprūda kokā pakārtajā riepā, kur knēveļi mēdza šūpoties.
— Izdzimtenis tāds! — Slouns brēca. — Tinies uz savu kartona kasti!
Taisons sāka šņukstēt. Viņš paslēpa seju plaukstās un ar tādu joni apsēdās uz līdztekām, ka viens stienis ieliecās.
— Turi muti, Sloun! — es uzkliedzu.
Slouns tikai pavīpsnāja. — Kas tev par daļu, Džekson? Tev varbūt pat nospīdētu kāds draugs, ja mūždien netecētu pie rociņas tam izdzimtenim.
Sažņaudzu dūres. Cerēju, ka seja nekvēlo sarkana. — Viņš nav izdzimtenis. Viņš ir tikai…
Mēģināju piemeklēt īsto vārdu, bet Slouns neklausījās. Viņš bija pārāk aizņemts, zirgojoties ar saviem lielajiem, tizlajiem draugiem. Varbūt pie vainas fantāzija, bet šķita, ka šoreiz viņš ap sevi bija sapulcinājis vēl vairāk lempju, nekā ierasts. Parasti bija kādi divi trīs, bet šodien tur slaistījās vēl kāds pusducis, un es varēju likt galvu ķīlā, ka šitie agrāk nebija redzēti.
— Tu pagaidi līdz fizkultūrai, — Slouns auroja.
— Būsi pagalam.
Kad pirmā stunda bija cauri, pagalmā iznāca angļu valodas skolotājs misters Demilo, lai novērtētu uzkurto asinspirti. Viņš pasludināja, ka "Mušu valdnieku" esam izpratuši vienkārši izcili. Eksāmens esot nolikts, un mums nekad, nudien nekad nevajadzētu ķerties pie vardarbības. Mets Slouns šķīsti purināja galvu, tad uzņirdza man ar savu pusdrupušo zobu.
Lai apturētu Taisona raudas, man vajadzēja viņam piesolīt launagā vēl vienu zemesriekstu sviesta maizi.
— Es… es esmu izdzimtenis? — viņš man vaicāja.
— Nē, — es sakostiem zobiem viņu mierināju.
— Vienīgais izdzimtenis te ir Mets Slouns.
Taisons nošņurkājās. — Tu esi labs draugs. Būs bēdīgi bez tevis nākamgad, ja… ja es nevarēšu…
Viņam aizlūza balss. Es attapu, ka vēl jau nav zināms, vai arī nākamgad viņš tiks iesaistīts šajā labdarības projektā. Nez, vai direktors maz bija tērējis laiku un apspriedies par to ar pašu Taisonu.
— Nebēdā, draugs, — es izstomīju. — Viss būs labi.
Taisons man veltīja tik pateicības pilnu skatienu, ka
es sajutos kā pēdējais melis. Kur man bija prāts piesolīt tādam bērnam, ka viss būs labi'?