— Tas ir Hērakls, — es konstatēju. — Bet kā…
— Dāvātam zirgam zobos neskatās, — Hermejs aizrādīja. — Tas ir kolekcionāru eksemplārs no šova "Hērakls plosās". Pirmā sezona.
— "Hērakls plosās"?
— Tas bija viens varens šovs, — Hermejs nopūtās. — Tolaik pa Hēfaista TV gāja daudz realitātes šovu. Termoss, protams, būtu daudz vērtīgāks, ja līdzi nāktu arī launaga kārba…
Vai ja to nebūtu apsūkājusi Marta, Džordžs piemetināja.
Tu man dabūsi, Marta sāka tvarstīt viņu apkārt kaducejam.
— Paga, — es apstulbu, — tā ir dāvana?
— Viena no divām, — Hermejs apstiprināja. — Ņem
ciet.
Gandrīz vai nosviedu to zemē, jo viens termosa sāns bija ledaini auksts, otrs vai dega ugunīs. Savādā kārtā, kad grozīju termosu rokās, tā puse, kas pavērsta uz okeānu, uz ziemeļiem, visu laiku turējās auksta…
— Tas ir kompass! — secināju.
Hermejs šķita pārsteigts. — Ļoti attapīgi! Nebūtu iedomājies. Bet patiesībā mērķis ir vērienīgāks. Atvērts tas atbrīvos visu četru debespušu vējus, un tie trauksies steidzināt tevi ceļā. Tagad gan ne! Un pielāgo, kad tas brīdis būs klāt, paver tikai mazu šķirbiņu. Tiem vējiem ir kaut kas nedaudz no manis — mūžīgs nemiers. Ja paspruks visi četri reizē… ai, bet ko es te muti dzesēju, tu taču pratīsies. Un nu mana otrā velte. Džordž?
Viņa mani aiztiek, Džordžs činkstēja, kamēr abi ar Martu slidinājās gar spieķi.
— Viņa tak vienmēr skaras tev klāt, — Hermejs izmeta. — Jūs esat savīti. Ja nerimsieties, atkal samudžināsieties!
Čūskas stājās stīvēties.
Džordžs pavēra rīkli un atklepoja mazu plastmasas pudelīti ar vitamīnu pastilām.
— Ei, nu nopietni? — es nobrīnījos. — Mīnotaura formā?
Hermejs paņēma pudelīti un pakratīja. — Tās ar citronu garšu, jā. Pēc vīnogām gan, manuprāt, ir fūrijas. Vai drīzāk hidras? Lai nu kā, šīs te ir jaudīgas. Izmanto tikai tad, ja tiešām, tiešām rodas vajadzība.
— Kā es zināšu, ka man tiešām, tiešām ir vajadzība?
— Zināsi, tici man. Deviņi būtiski vitamīni, minerāli, aminoskābes… viss, lai tu atkal justos savā ādā.
Viņš pasvieda man pudelīti.
— Hmm, paldies, — es novilku. — Bet, Hermej varenais, kāpēc jūs man palīdzat?
Hermejs veltīja man saldsērīgu smaidu. — Varbūt tādēļ, ka ceru — tu šajā misijā glābsi daudzus jo daudzus, Persij. Ne vien draugu Groveru.
Es blenzu uz viņu. — Jūs taču nedomājat… Lūku?
Hermejs neatbildēja.
— Paklau, — es atsāku, — Hermej varenais, nudien paldies un tā tālāk, bet varat paturēt savas dāvanas. Lūka nav glābjams. Pat ja es varētu viņu atrast… viņš man teica, ka gribot noslaucīt Olimpa kalnu līdz pašiem pamatiem. Viņš nodeva itin visus, ko vien pazina. Jūs… jūs viņš jo īpaši ienīst.
Hermejs pavērās zvaigznēs. — Manu dārgo, jauno brālēn. Vienu gan šo gadsimtu gaitā esmu ielāgojis — nenovērsies no ģimenes pat tad, kad viņi prasīties uzprasās, lai tā notiek. Kaut viņi tevi nīst, iegrūž kaunā vai vienkārši nenovērtē, ka tu, tik ģeniāls, esi izgudrojis internetu…
— Jūs izgudrojāt internetu?
Tā bija mana ideja, Marta iespraucās.
Žurkas ir gardas, Džordžs atkārtoja.
— Tā bija mana ideja! — Hermejs uzsvēra. — Internets, ne jau žurkas, protams. Bet ne par to runa. Persij, vai tu saprati, ko es teicu par ģimeni?
— Es… es īsti nezinu.
— Reiz uzzināsi. — Hermejs uzslējās kājās, notraukdams smiltis. — Bet nu man jālaiž prom.
Tev jāatbild uz sešdesmit zvaniem, Marta purpināja.
Un tūkstoš trīsdesmit astoņiem e-pastiem, piemetināja Džordžs. Neskaitot sludinājumus par ambrozija atlaidēm internetā.
— Persij, — Hermejs piekodināja, — tev ir mazāk laika, nekā iedomājies. Un tavi draugi… jau nāk.
Izdzirdu kāpās Anabetu saucam mani vārdā. Taisons arī bļaustījās kaut kur tālumā.
— Es ceru, ka iekravāju visu, kas nepieciešams, — Hermejs noteica, — esmu diezgan pieredzējis ceļotājs.
Viņš uzsita knipi, un man pie kājām novēlās trīs dzeltenas ceļojumu somas. — Ūdensnecaurlaidīgas, protams. Ja mīļi palūgsi, tēvs tev palīdzēs aizkļūt līdz kuģim.
— Līdz kuģim?
Hermejs pamāja ar roku. Kā tad, no Longailendas šauruma puses šurp jau slīdēja pamatīgs kruīza kuģis, balti zeltainām gaismiņām atspīdot tumšajā dzelmē.
— Paga, — es spurojos, — es vispār neko nesaprotu. Es vēl neesmu piekritis nekur braukt!
— Es tavā vietā pieņemtu lēmumu pāris minūšu laikā, — Hermejs silti ieteica. — Tūliņ harpijas ieradīsies vakariņās. Tagad arlabunakti, brālēn, un teikšu tā: lai dievi stāv tev klāt.
Viņš pavēra plaukstu, un tajā ieplanēja kaducejs.
Lai veicas, Marta novēlēja.
Pārved man žurku, Džordžs piekodināja.
Kaducejs pārtapa telefonā, Hermejs to ieslidināja kabatā.
Un viņš aizrikšoja gar krastmalu, pēc divdesmit soļiem uzmirdzot un pagaistot, atstājot mani vienu ar termosu, vitamīnu pudelīti un piecām minūtēm, lai izšķirtos par neiespējamu lēmumu.
ASTOŅI UZ PRINCESES ANDROMĒDAS KLĀJA
Kamēr raudzījos viļņos, Anabeta un Taisons jau bija piesteiguši klāt.
— Kas notiek? — Anabeta satraucās. — Dzirdēju, ka tu sauc palīgā!
— Es arī! — Taisons piebalsoja. — Dzirdēju, ka bļausties — sliktie uzbrūk\
— Neesmu jūs saucis, — atteicu. — Man nekas nekaiš.
— Kurš tad… — Anabeta ieraudzīja trīs dzeltenās ceļasomas, tad termosu un arī vitamīnu pudelīti man rokās. — Kas…
— Klausieties, — es viņu pārtraucu, — mums nav daudz laika.
Atstāstīju savu sarunu ar Hermeju. Kad biju beidzis, tālumā jau atskanēja pirmie ķērcieni — harpijas bija sarosījušās.
— Persij, — Anabeta paziņoja, — mums ir jādodas ceļā.
— Tu saproti, ka mūs izslēgs no nometnes? Tici man — es šajā jomā esmu eksperts.
— Nu un? Ja izgāzīsimies, mums nemaz nebūs nometnes, kur atgriezties.
— Jā, bet tu devi Hīronam solījumu…
— Solīju turēt tevi pa gabalu no briesmām. Tas iespējams tikai tad, ja došos tev līdzi! Taisons var palikt un pastāstīt pārējiem…
— Es arī gribu, — Taisons iebilda.
— Nē! — Anabeta bija tuvu panikai. — Tas ir… Persij, nu taču! Tu zini, ka tā nevar!
Ej nu sazini, kāpēc viņai bija tāda cemme uz ciklopiem. Kaut ko viņa man noklusēja.
Abi ar Taisonu raudzījās manī, gaidīdami atbildi. Tikmēr kruīza kuģis tālumā saruka arvien mazāks un mazāks.
Ja tā pavisam godīgi, kaut kādā ziņā negribēju Taisonu ņemt līdzi. Pēdējās trīs dienas biju pavadījis ar viņu plecu pie pleca, dabūjis klausīties pārējo nometnieku ņirgās, simtreiz dienā kritis kaunā, un kāds tā vien bakstīja man ar pirkstu acī, atgādinot, ka esam radagabali. Man vajadzēja atelpu.
Turklāt nebija ne jausmas, vai viņš izrādīsies noderīgs, vai būs jāglābj un jālolo. Jā, stiprs viņš bija, bet pēc ciklopu mērauklas Taisons vēl bija gatavais bērniņš — prātiņā septiņus, augstākais — astoņus gadus vecs. Acu priekšā jau uzbūru ainu, kā viņš krīt panikā un laiž vaļā ņuņņas, kamēr lavāmies garām briesmonim vai tādā garā. Viņš taču parakstītu mums nāves spriedumu.