No otras puses — harpiju klaigas nāca arvien tuvāk…
— Mēs nevaram viņu atstāt, — es izlēmu. — Tantals sodīs viņu par mūsu pārkāpumu.
— Persij, — Anabeta pūlējās apvaldīt trīsošo balsi, — mēs dodamies ceļā uz Polifēma salu! Polifēms ir S-I-K… C-I-K… — Viņa izmisumā spārdīja smiltis. Lai arī gudra bezgala, arī Anabeta bija dislektiķe. Paietu visa nakts, līdz viņa izburtotu vārdu "ciklops". — Tu saprati mani!
— Ja Taisons grib, — es uzstāju, — viņš var braukt.
Taisons sasita plaukstas. — Grib!
Anabeta nikni paglūnēja uz mani, bet bija skaidrs, ka es nepārdomāšu. Vai arī viņa saprata, ka mums nav laika kašķēties.
— Labi, — Anabeta piekāpās, — kā tiksim līdz tam kuģim?
— Hermejs solīja, ka mans tētis palīdzēs.
— Nu, aļģupauri? Ko tad tu vēl gaidi?
Man vienmēr bija jāsakož zobi, lai pasauktu tēvu un izlūgtos vai kā nu tur to padarīšanu sauc, bet saņēmos un iebridu viļņos.
— Ēēē, tēt? — uzsaucu. — Kā iet?
— Persij, — Anabeta čukstēja, — mums nav laika!
— Mums vajag tavu palīdzību, — teicu jau nedaudz skaļāk. — Mums jātiek līdz tam tur kuģim, pirms mūs, nūūū, apēd un tamlīdzīgi, tā ka…
Kādu brīdi nekas nenotika. Viļņi kā ierasts skalojās gar liedagu. Izklausījās, ka harpijas jau ir tepat aiz kāpām. Tad jūrā, metrus simt no krasta, ūdenī iešķēlās trīs baltas līnijas. Tās strauji traucās uz krastu kā tādi nagi, kas vago okeānu.
Pie paša krasta ūdens pašķīrās, un no viļņiem iznira trīs baltu kumeļu galvas.
Taisonam aizrāvās elpa. — Zivju poniji!
Taisnība vien viņam bija. Kad zirgi izbrida krastā, izrādījās, ka tikai priekšgals atgādina kumeļu; pakaļgalā rēgojās sidrabaina zivs aste ar mirdzošām zvīņām un varavīksnes spurām.
— Hipokampi! — Anabeta izsaucās. — Kādi skaistuļi!
Tuvākais labpatikā nogrudzinājās un piebikstīja Anabetai ar purnu.
— Jūsmosim vēlāk, — sacīju, — aiziet!
— Redz, kur! — aiz muguras noķērkstēja balss. — Riebekļi izsprukuši no namiņiem! Našķis harpijām. Eh, mēs — laimīgās!
Pāri kāpām piederēja piecas harpijas — sīkas, tuklas večas saverkšķītām sejām, līkiem nagiem un spalvotiem spārniem, kas krietni par mazu viņu stāviem. Tā varētu izskatīties ar dodo putniem sakrustotas miniatūras bufetnieces. Paldies dieviem, viņas nebija diez ko veiklas, bet negantas gan — ja gadītos krist viņām nagos.
— Taison, — es uzkliedzu, — paķer ceļasomu!
Viņš joprojām vaļā muti apbrīnoja hipokampus.
— Taison!
— E?
— Ātrāk!
Anabetai piepalīdzot, dabūju viņu pie maņām. Paķērām somas un lēcām zirgos. Poseidons acīmredzot zināja, ka būs arī Taisons, jo viens hipokamps bija krietni prāvāks par abiem pārējiem — itin kā radīts ciklopam.
— Uz priekšu! — norīkoju. Mans hipokamps apcirties ienira viļņos. Uz pēdām sekoja arī Anabeta un Taisons.
Harpijas lādējās nopakaļ un gaudoja, lai našķi atgriežas, bet hipokampi traucās uz priekšu gluži kā ūdensslēpes. Harpijas atpalika, un pavisam drīz Pusdievu nometnes piekraste bija vien tālē tumstoša blīva. Prātoju, vai maz būs lemts vēl kādreiz to skatīt. Taču tobrīd prātu nodarbināja citas lietas.
Priekšā jau slējās kruīza kuģis, lai vestu mūs uz Floridu un Briesmoņu jūru.
Jāt ar hipokampu bija vēl vieglāk nekā ar pegazu. Sparīgi traucāmies, vējam sitoties sejā, viļņi mūs nesa tik rāmi un līdzeni, ka varēju teju atlaist rokas.
Tikai tuvojoties kruīza kuģim, apjautu, cik tas īstenībā milzīgs. Galva bija jāatgāž tikpat tālu, kā aplūkojot kādu debesskrāpi Manhetenā. Baltais kuģa korpuss slējās vismaz desmit stāvu augstumā, un virs tā rindojās vēl savs ducis klāju ar spožiem balkoniem un apaļiem iluminatoriem. Priekšgalā starmešu gaismā rotājās melniem burtiem izrakstīts kuģa vārds. Pagāja labs brīdis, iekams to saburtoju. "PRINCESE ANDROMEDA".
Kuģa priekšgalu greznoja tēls triju stāvu augstumā — itin kā mastam pieķēdēta sieviete baltā grieķu hitonā. Jauna un skaista, melniem, vijīgiem matiem, taču sejā jautās mēmas šausmas. Ej nu sazini, kamdēļ kāds sagribējis izklaides kuģa priekšgalā stutēt kliedzošu princesi.
Atminējos mītu par Andromedu — kā pašas vecāki pieķēdēja meitu klintij par upuri jūras briesmonim. Varbūt viņa nesa mājās pārāk daudz divnieku vai tādā garā.
Lai tur kā, mans vārdabrālis Persejs laikus viņu izglāba, un jūras briesmoni ar Medūzas galvas palīdzību pārvērta akmenī.
Tas Persejs mūždien izspruka sveikā. Tieši tāpēc mamma man dāvāja tādu vārdu, lai arī viņš bija Zeva, bet es Poseidona dēls. Oriģinālais Persejs bija viens no retajiem grieķu mītu varoņiem, kas tika līdz laimīgām beigām. Pārējie mira nodoti, sakauti, sakropļoti, noindēti vai dievu nolādēti. Mamma cerēja, ka mantošu Perseja veiksmi. Spriežot pēc manas līdzšinējās dzīves taciņas, gaisma tuneļa galā nerēgojās.
— Kā lai tiek uz klāja? — Anabeta pārkliedza viļņu šalkas, bet izskatījās, ka hipokampiem mūsu vajadzība ir skaidra kā diena. Viņi aizslīdēja gar kuģa labo bortu, bez mazākā pūliņa šķeldami bangojošo ķīļūdeni, un piestāja pie dienesta kāpnēm, kas bija nolaistas lejup gar korpusu.
— Kāp tu pirmā, — es mudināju Anabetu.
Pārmetuši ceļasomu pār plecu, viņa pieķērās apakšējam pakāpienam. Kolīdz abas kājas bija uz kāpnēm, Anabetas hipokamps nogrudzināja ardievas un panira zem ūdens. Anabeta sāka kāpt augšup. Nedaudz nogaidīju un tad sekoju viņai.
Nu vairs ūdenī bija atlicis vien Taisons. Šis tur ālējās ar savu hipokampu, mezdams salto, griezdams riņķus par visiem 360 grādiem un smiedamies tik histēriski, ka trokšņi aizbalsojās līdz pat kuģa klājam.
— Taison, kuš! — es nošņācu. — Nāc šurp, draudziņ!
— Vai varam ņemt lidzi Dardedzi? — viņš lūdzās, smaidam apdziestot.
Neizpratnē blenzu uz viņu. — Dardedzi?
Hipokamps nosprauslājās, itin kā sajūsmā par savu jauniegūto vārdu.
— Mums ir jāsteidzas, — atgādināju. — Dardedzis… nevar uzrāpties pa trepēm.
Taisons iešņukstējies iegremdēja seju hipokampa krēpēs. — Dardedzi, es ilgošos pēc tevis!
Viņa hipokamps iezviedzās un, goda vārds, sāka raudāt.
— Varbūt mēs vēl tiksimies, — es mierināju.
— Jā, lūdzu! — Taisons tūliņ atplauka. — Rīt! Rīt!
Nedevu nekādus solījumus, tomēr beidzot pieda-
būju Taisonu atvadīties un tverties pie trepēm. Dardedzis izgrūda pēdējo sērīgo zviedzienu un, apmetis atmugurisku kūleni, ienira dzīlē.
Kāpnes veda uz dzeltenām glābšanas laivām apkrautu dienesta klāju. Priekšā gadījās pāris slēgtu durvju, bet Anabeta tās atdarīja ar savu nazi un sengrieķu lāstiem.
Biju iedomājies, ka mums kā jau zaķiem vajadzēs slapstīties, bet, kad bijām izošņājuši pāris gaiteņu un pār balkona margām palūrējuši lejup uz milzīgu slēgtu veikalu promenādi, sāku apjaust, ka te jau nav, no kā slēpties. Nūjā, it kā taču bija nakts, bet mēs bijām nostaigājuši teju pus kuģa garumā, nemanījuši nevienu dzīvu dvēseli. Nogājām gar četrdesmit vai piecdesmit kajītēm, un otrpus durvīm neskanēja ne mazākais pīkstiens.
— Spoku kuģis, — es murmināju.
— Nē, — sacīja Taisons, murcīdams somas lenci, — nelabi ož.
Anabeta sarauca pieri. — Es neko nejūtu.
— Ciklopi līdzinās satīriem, — es paskaidroju. — Viņi saož briesmoņus. Pareizi, Taison?