— Vairs negribu ēst, — Taisons purpināja.
Pirms vēl mēs ar Anabetu paguvām ko atbildēt, no gaiteņa viņas puses atskanēja derdzīga rāpuļa balss: — Vakar piebiedrojāssss vēl ssseššši.
Anabeta izmisīgi māja uz tuvākās slēptuves — dāmistabas — pusi, un mēs visi trīs iesprukām iekšā. Biju tik mežonīgi pārbijies, ka nepaguvu pat sakaunēties.
Kāds vai drīzāk divi pašļūca garām dāmistabas durvīm, nostrīķējoties pret paklāju kā smilšpapīrs.
— Sssskaidrs, — šņāca otrs. — Viņššš tosss pievilina. Drīz mēssss būsssim ssstipri.
Abi neradījumi ieslīdēja kafejnīcā, pretīgi šņākuļojot, — tie, iespējams, bija čūsku smiekli.
Anabeta uzmeta man ašu skatienu. — Mums jātiek prom no šejienes.
— Domā, es gribu palikt meiteņu tualetē?
— Es runāju par kuģi, Persij! Mums jātiek nost no kuģa.
— Ož nelabi, — Taisons piekrita. — Un suņi apēd visas olas. Anabetai taisnība. Mums jāpamet tualete un kuģis.
Es noskurinājos. Ja Anabeta un Taisons reizi par visām reizēm bija vienisprātis, tur nebija ko iebilst.
Tad es laukā izdzirdu vēl kadu balsi — un tā pārbiedēja mani vairāk par jebkura briesmoņa pļāpām.
— … tikai laika jautājums. Nesteidzini mani, Agrij!
Tas bija Lūka — tur nebija divu domu. Viņa balsi es
nemūžam neaizmirstu.
— Es nesteidzinu! — otrs pukstēja. Viņam bija vēl zemāka un ļaunīgāka balss nekā Lūkam. — Es tikai saku. Ja spēlīte neatmaksāsies…
— Atmaksāsies, — Lūka atcirta. — Viņi uzķersies. Bet nu ejam uz kapteiņa kajīti aplūkot zārku.
Balsis aizlīgoja pa gaiteni.
Taisons iešņukstējās. — Ejam, nu?
Mēs ar Anabetu saskatījāmies un sapratāmies bez vārdiem.
— Nevaram, — es sacīju Taisonam.
— Mums jānoskaidro, kas Lūkam aiz ādas, — Anabeta piekrita. — Un, ja sanāks, sadosim viņam pa kaklu, iekalsim ķēdēs un aizrausim uz Olimpu.
DEVIŅI DRAUSMĪGĀKAIS ĢIMENES SALIDOJUMS PASAULĒ
anabeta pieteicās iet viena, kā nekā viņai esot burvju cepure, kas dara neredzamu, bet es iestājos, ka tas tomēr pārāk bīstami. Vai nu ejam visi, vai neviens.
— Neviens! — Taisons atdeva savu balsi. — Sarunāts?
Beigās viņš tomēr čāpoja līdzi, nervozi skrubinādams nagus. Kajītē uzkavējāmies vien tik ilgi, lai aši savāktu mantas. Bijām vienisprātis — lai kas mūs sagaida, vēl vienu nakti uz šā zombiju kruīza kuģa mēs nepavadīsim, pat ja tiešām spīd miljons dolāru bingo laimests. Pārliecinājos, ka Pretstraume atrodas kabatā, savukārt Hermeja dāvātos vitamīnus un termosu iestūmu somas virspusē. Man nepatika, ka Taisons pieteicies par nastu nesēju, bet viņš uzstāja, un Anabeta man ieteica samierināties. Taisons visas trīs ceļasomas pārmeta pār plecu ar tik vieglu roku kā es vienu pašu pauniņu.
Lavījāmies cauri koridoriem uz kapteiņa kajītes pusi, sekodami kartēm ar norādēm "Jūs atrodaties šeit". Pirmā gāja Anabeta kā neredzamais izlūks. Tiklīdz kāds uzpeldēja pie apvāršņa, metāmies slēpties, bet lielākoties tie bija zombiji glāžainām acīm.
Kad beidzot bijām sasnieguši trīspadsmito klāju, kur tā kā vajadzēja atrasties meklētajiem apartamentiem, Anabeta nošņācās: — Slēpieties! — un iegrūda mūs kaut kādā pieliekamajā.
Klausījāmies, kā pa gaiteni tuvojas pāris tipu.
— Redzēji to etiopu pūķi kravas telpā? — viens vaicāja.
Otrs nosmēja: — jā. Superīgs.
Neredzamā Anabeta cieši saspieda manu plaukstu. Tā otrā balss šķita kaut kur dzirdēta.
— Dzirdēju, ka ienākšoties vēl divi, — sacīja tas pazīstamais. — Ja viņi plūdīs šurp šitādos tempos, tad, ej tu nost, vecīt, — kāda tur vairs sacensība!
Balsis pagaisa gaiteņa viņā galā.
— Tas bija Kriss Rodrigess! — Anabeta noņēma cepuri un uznira mums acu priekšā. — Atceries — no vienpadsmitā namiņa?
Miglaini atminējos Krišu no iepriekšējās vasaras. Viņš bija viens no tiem nometnes pabērniem, kas iestrēga pie Hermeja, jo Olimpa mamma vai tētis neņēmās atvasi atzīt. Ja tā padomā, šovasar Kriss nometnē nebija manīts. — Ko te meklē vēl viens pusdievs?
Anabeta manāmi nomākta pašūpoja galvu.
Turpinājām ceļu pa gaiteni. To, ka tuvojamies Lūkam, nu jau varēju pateikt bez visām kartēm. Sajutu kaut ko aukstu un riebīgu — nelabā klātbūtni.
— Persij, — Anabeta pēkšņi apstājās, — skaties!
Viņa stāvēja pie stiklotās sienas un vērās lejup daudzstāvu aizā kuģa vidū. Pašā apakšā rēgojās promenāde, veikalu aleja, bet Anabetas uzmanību bija piesaistījis kas cits.
Pie saldumu veikala bija sapulcējies bariņš briesmoņu: ducis lestrigonu, tieši tādu milžu, kas man uzbruka ar nāvīgajām bumbām, divi elles suņi un pārītis vēl ērmotāku radību — būtnes ar sievietes ķermeni, kam kāju vietā divas čūsku astes.
— Skitu briesmones, — Anabeta čukstēja, — pus sievietes, pus čūskas.
Briesmoņi stāvēja pusaplī ap jaunu, grieķu bruņās tērptu puisi, kurš durstīja salmu lelli. Rīklē iesprūda kamols, kad apjēdzu, ka salmu lellei uzvilkts oranžais Pusdievu nometnes krekls. Mēs vērojām, kā puisis uzšķērž lelli. Paputēja salmi. Briesmoņi gavilēdami kauca un gaudoja.
Anabeta atkāpās no loga. Seja viņai bija pelnu pelēka.
— Ejam, — pūlējos izklausīties drosmīgāks, nekā jutos. — Jo drīzāk sameklēsim Lūku, jo labāk.
Ozolkoka divviru durvis gaiteņa galā lika nojaust, ka aiz tām ir kas pagalam svarīgs. Kad bijām metru desmit attālumā, Taisons apstājās kā iemiets. — Iekšā balsis.
— Tu vari saklausīt tik tālu? — es brīnījos.
Taisons, kā stipri koncentrēdamies, aizmiedza acis.
Viņa balss pārvērtās, un piesmakumā jautās Lūkas intonācija: — … pareģojums mums pašiem. Muļķi nejēgs, uz kuru pusi sprukt.
Pirms attapu, Taisona balss jau atkal mainījās, šoreiz kļūstot zemāka un rupjāka — kā tam otram tipam, kurš pie kafejnīcas runājās ar Lūku. — Tu tiešām domā, ka vecais kleperis aizvācies uz visiem laikiem?
Taisons palaida Lūkas smieklus. — Viņam nevar uzticēties. Tur taču ne viens vien skelets skapī. Koka saindēšana bija pēdējais salmiņš.
Anabeta nodrebinājās. — Taison, izbeidz! Kā tev tā izdodas? Man šermuļi skrien.
Taisons neizpratnes pilns atvēra acis. — Es tikai klausos.
— Turpini, — es mudināju. — Ko vēl viņi runā?
Taisons no jauna aizvēra acis.
Viņš nošņāca zemajā balsī: — Klusu! — Tad čukstēja Lūkas tonī: — Skaidri zini?
— Jā, — Taisons sēca. — Tepat aiz durvīm.
Par vēlu. Es sapratu, kas te notiek.
Paguvu vien nobļauties: — Bēgam! —, kad durvis atsprāga un tur jau stāvēja Lūka divu matainu, šķēpiem nobruņotu milžu ielenkumā. Mirdzošās asmeņu smailes tēmēja mums tieši krūtīs.
— Paskat tik, — Lūka greizi smīnēja, — vai tie nav abi mani mīļākie radagabali? Lūgtum, ienāciet.
Kajīte bija skaista un šausminoša.
Kas tur skaists, vaicāsiet: iespaidīga izmēra arkveida logi pavēra skatam kuģa pakaļgalu. Ciktāl vien acs spēja skatīt — zaļgani ūdeņi un zilas debesis. Grīdu sedza grezns persiešu paklājs. Kajītes vidū divi eleganti dīvāni, vienā stūrī ar baldahīnu rotāta gultā, otrā — sarkankoka ēdamgalds. Galds vai līka no pārpilnības — picu kastes, limonādes pudeles un uz sudraba paplātes grēdu grēdām karstmaizes.