Kaste uzdzina man šermuļus, bet pūlējos to neizrādīt. — Un? — neatlaidos. — Kas tur tik īpašs…
Pēkšņi man atausa, kas varētu slēpties sarkofāgā. Šķita, ka gaisa temperatūra telpā nokrītas par grādiem divdesmit. — Oho, tu taču nedomā…
— Viņš atdzimst, — Lūka sacīja. — Mazpamazām liekam kauliņu pie kauliņa. Ar katru rekrūti, kurš pievienojas mums, viņā ielīst maza dzīvības druska…
— Tik pretīgi! — Anabeta dvesa.
Lūka pasmīnēja. — Anabeta, tava māte dzimusi no Zeva galvaskausa. Es jau nu tavā vietā neizteiktos. Pavisam drīz titānu ķēniņš būs spējīgs atdzimt par vienu veselu. Mēs pagatavosim viņam jaunu ķermeni — tas būs Hēfaista kalvju vērts meistardarbs.
— Tu esi nenormāls, — Anabeta sacīja.
— Piebiedrojieties un būsiet ieguvēji. Mums ir ietekmīgi draugi, tik bagāti labvēļi, kas vēsā mierā nopirktu šo kuģi un ne tikai to vien. Persij, tavai mātei nekad vairs nebūs jāstrādā. Varēsi uzsaukt viņai savrupmāju. Jums būs vara, slava — ko vien kārosiet. Anabeta, varēsi īstenot savu sapni un kļūt par arhitekti. Radīt mākslas šedevru, kas kalpos tūkstošiem gadu. Templi nākamības dieviem!
— Lasies uzTartaru, — viņa atcirta.
Lūka nopūtās. — Žēl gan.
Viņš paņēma kaut ko, kas pēc skata līdzinājās televīzijas pultij, un nospieda sarkano pogu. Acumirklī atvērās divviru durvis, un iekšā iesoļoja divi stekiem bruņoti apkalpes locekļi. Abiem bija jau pirmīt manītais glāžainais skatiens, bet laikam tas nemazināja viņu cīņassparu.
— Apsardze, burvīgi, — Lūka nopriecājās. — Baidos, ka mums pieklīduši bezbiļetnieki.
— Jā, ser, — viņi apātiski atbildēja.
Lūka pievērsās Orejam. — Laiks pabarot etiopu pūķi. Noved šos pamuļķus lejā un parādi, kā tas darāms.
Orejs dumji smīkņāja. — Hehe! Hehe!
— Es arī gribu iet, — dīca Agrijs. — Mans brālis ir lupata. Tas ciklops…
— Nav bīstams, — Lūka pabeidza teikumu. Viņš pameta skatienu uz zelta zārku, itin kā kaut kas nedotu viņam mieru. — Agrij, tu paliec te. Mums svarīgs runājamais.
— Bet..
— Orej, nesastrādā muļķības. Gādā, lai pūķis paēd, kā nākas.
Orejs pabikstīja mūs ar savu šķēpu un izbīdīja laukā no kajītes, abiem apsargiem sekojot nopakaļ.
Kamēr šļūcu pa gaiteni ar mugurā iebadītu Oreja šķēpu, pārdomāju Lūkas vārdus — ka abi divi pinkainie dvīņi varot mēroties spēkiem ar Taisonu. Bet kā būtu pa vienam…
Koridors veda uz atklātu klāju, un mēs soļojām gar glābšanas laivām. Nu jau pārzināju kuģi pietiekami labi, lai secinātu, ka šis ir mūsu atvadas dienas gaismai. Tiklīdz ieiesim gaitenī otrpus klāja, lifts novedīs mūs lejā uz kravas telpu, un tur pienāks pēdējā stundiņa.
Paraudzījos uz Taisonu uz noteicu: — Aiziet!
Paldies visiem dieviem, viņš mani saprata. Apcirties viņš blieza Orejam tā, ka tas ar slaidu loku ielidoja baseinā, ietrāpot zombiju ģimenītes apskāvienos.
— Ēēē, — bērni visi kā viens iebļāvās, — baseinā nedrīkst lēkt!
Viens apsargs izrāva steku, bet Anabeta ar veiksmīgu spērienu piegrieza šim skābekli. Otrais metās uz tuvējo trauksmes pogas kasti.
— Apturi viņu! — Anabeta kliedza, bet bija jau par vēlu.
Trāpīju viņam pa pieri ar atpūtas krēslu tieši tobrīd, kad trauksmes poga jau bija nospiesta.
Uzmirgoja sarkanas gaismas. Iegaudojās sirēnas.
— Uz glābšanas laivu! — es saucu.
Metāmies uz tuvāko.
Kamēr stīvējām nost pārsegu, uz klāja jau sāka drūzmēties briesmoņi un pārējie apsargi, stumdīdami malā tūristus un viesmīļus ar tropiskiem kokteiļiem. Tas tips grieķu bruņās izvilka zobenu un šāvās uzbrukumā, bet paslīdēja pinakoladas peļķē. Lestrigonu strēlnieki pulcējās uz klāja stāvu virs mums un stutēja milzīgajos lokos bultas.
— Kā tādu dabūt līdz ūdenim? — Anabeta kliedza.
Man mēģināja iekampt elles suns, bet Taisons aiz-
blieza šo sāņus ar ugunsdzēšamo aparātu.
— Kāpiet iekšā! — es nobļāvos. Izrāvis no maksts Pretstraumi, atvairīju pirmo bultu krusu. Vēl mirklis, un mēs būsim pagalam.
Glābšanas laiva karājās pie kuģa borta krietni augstu virs ūdens. Anabetai un Taisonam nekādi neizdevās nolaist to zemāk.
Es ielēcu pie viņiem.
— Turieties! — Un pāršķēlu virves.
Virs galvas aizšņāca bultu lietus, bet mēs jau brīvajā kritienā lidojām pretim ūdenim.
DESMIT CEĻOJAM AR BEIGTIEM KONFEDERĀTIEM
— Termosu! — es iekliedzos, kamēr traucāmies pretī ūdenim.
— Ko? — Anabeta laikam nosprieda, ka būšu izkūkojis prātu. Viņa uz dzīvību un nāvi bija iekrampējušies virvē, mati plandīja gaisā kā liesmojoša lāpa.
Taču Taisons saprata. Atrāvis vaļā manu ceļasomu, viņš izvilka Hermeja maģisko dāvanu, pamanīdamies nepalaist vaļā nedz laivu, nedz termosu.
Gar ausi nosvilpa šķēpi un bultas.
Paķēru termosu un no tiesas cerēju, ka rīkojos pareizi. — Turamies!
— Es jau turos! — spiedza Anabeta.
— Ciešāk!
Taisons sagrāba mūs abus ar Anabetu aiz krāgas, es paāķēju pēdas zem laivas piepūšamā sēdekļa un pagriezu termosa vāciņu par vienu ceturtdaļu.
Tajā pašā mirklī no termosa izšāvās balta vēja strūkla un aizlidināja mūs sāņus, mūsu bezsvara kritienu pārvēršot par avārijas piezemēšanos četrdesmit piecu grādu leņķī.
Izklausījās, ka vējš, pasprucis no termosa, iesmejas sajūsmā par jauniegūto brīvību. Nu arī mēs sasniedzām ūdens virsmu, palēcāmies vienreiz, otrreiz, spriņģojām kā ūdenī raidīts olis, tad šļūcām uz priekšu kā ātrlaiva, sāļajām šļakatām sprauslājot sejā, vienu vienīgu ūdens klaidu visapkārt.
Dzirdēju iepakaļ no kuģa skanam niknas gaudas, bet neviena bulta vairs nespēja mūs aizsniegt. "Princese Andromeda" tālumā saruka sīka kā rotaļu laiviņa, tad nozuda skatam pavisam.
Traucoties pāri ūdeņiem, abi ar Anabetu centāmies nosūtīt Hīronam vēsti caur varavīksni. Šķita, ka jādod kādam zināt, kas Lūkam aiz ādas, un nespējām iedomāties nevienu citu, kam varētu uzticēties.
No termosa pasprukušais vējš uzjundīja patīkamas ūdens šaltis, kas saulītē uzmirgoja varavīksnes krāsās — ideāli apstākļi īrisas sakariem — bet tie tomēr bija vāji. Kad Anabeta iemeta miglājā zelta drahmu, lūgdama varavīksnes dievieti parādīt mums Hīronu, viņa seja uznira visnotaļ skaidri, taču fonā zibināja kaut kādas jocīgas gaismas kā no stroboskopa un rībēja smagā mūzika, itin kā naktsklubā vai.
Izklāstījām visu par aizlaišanos no nometnes, par Lūku un "Princesi Andromedu", par zelta zārku, Krona pīšļiem, bet ar visu to traci viņā galā un vēja un ūdens šalkām mūspusē diezin vai viņš visai daudz ko saklausīja.
— Persij, — Hīrons pārkliedza trokšņus, — tev jāpiesargās no…
Viņa balsi noslāpēja kaut kādas klaigas otrā galā — radās iespaids, ka tur gavilē kareivīgie komanči.
— Ko, ko? — es kliedzu pretim.
— Mani sasodītie radagabali! — Hīrons lādējās, kamēr viņam gar ausi aizplanēja šķīvis un sašķīda kaut kur nebūtībā. — Anabeta, nevajadzēja ļaut Persijam pamest nometni! Bet ja nu jūs tiešām dabūjat to aunādu…
— Aidā, mazie! — Hīronam fonā kāds auroja. — Juhuhūūūū!
Mūzika pieņēmās spēkā, basi tā rībēja, ka mūsu laiva sāka vibrēt līdzi.