— …Maiami, — Hīrons sauca, — es mēģināšu pieraudzīt…
Dūmakainais attēls pašķīda druskās, it kā sasists ar pudeli, un Hīrons pagaisa no skata.
Pēc stundas mēs saskatījām sauszemi — garum garu pludmales strēli, gar kuru rindojās daudzstāvīgas viesnīcas. Ūdenī cita pēc citas parādījās zvejas laivas un tankkuģi. Pa labi no mums garām patrauca krasta patruļa, tad izgrieza veiklu loku, lai uzmestu mums vēl vienu skatu. Ne jau katru dienu gadās redzēt dzeltenu glābšanas laivu, kas bez visa motora plēš vēja ātrumā un kur iekšā tup trīs sīkie.
— Tā jau Virdžīnijas pludmale! — Anabeta konstatēja, kad tuvojāmies piekrastei. — Ak tu mūžs, kā tā "Princese Andromeda" vienā naktī tikusi tik tālu? Tās jau kādas…
— Piecsimt trīsdesmit jūras jūdzes, — es pabeidzu teikumu.
Viņa blenza manī. — Kā tu zināji?
— Man… man nav ne jausmas.
Anabeta mirkli apdomājās. — Persij, kādas ir mūsu koordinātas?
— 36 grādi, 44 minūtes ziemeļu platuma, 76 grādi, 2 minūtes rietumu garuma, — es nevilcinoties atbildēju. Tad pakratīju galvu. — Oho! Kā man tas zināms?
— Pateicoties tētim, — Anabeta minēja. — Uz ūdeņiem tev piemīt nevainojama apķērība. Riktīgi forši.
Es tā vis neteiktu. Kāds tur prieks būt par navigācijas sistēmu cilvēka ādā? Taču, pirms paguvu iebilst, Taisons uzsita man pa plecu. — Otra laiva tuvojas.
Atskatījos. Krasta patruļa sekoja mums pa pēdām. Kuteris piedeva gāzi un pamirdzināja mums ar gaismām.
— Viņi nedrīkst mūs notvert, — sacīju. — Būs pārāk daudz jautājumu.
— Laižam uz Česapīkas līci, — Anabeta teica. — Es tur zinu vienu vietiņu, kur paslēpties.
Nepūlējos noskaidrot, kas tā par vietiņu un kā gan viņa tik labi pārzina apkaimi. Noriskēju pavērt termosa vāciņu vēl nedaudz, un svaiga vēja brāzma mūs raķetes ātrumā gar Virdžīnijas pludmales ziemeļu ragu ierāva Česapīkas līcī. Krasta apsardzes kuteris saruka arvien sīkāks un sīkāks. Ātrumu nesamazinot, traucāmies, līdz krasti abās pusēs iekļāva mūs arvien ciešāk, un pēc mirkļa jau bijām upes grīvā.
Jutu, kā sālsūdeni nomaina saldūdens. Pēkšņi sajutos pārguris un izsmelts, it kā cukura līmenis asinīs būtu strauji krities. Vairs nesapratu, kur atrodos, kurp jāstūrē laiva. Labi, ka pie lietas ķērās Anabeta.
— Tā, — viņa rīkoja, — gar to smilšu sēkli.
Iegrozījāmies purvainā, aizaugušā dumbrājā. Nobraucu laivu krastā milzu cipreses pavēnī.
Virs galvas slējās vīteņiem noaugušie koki. Biežņā sisināja kukaiņi. Gaiss bija piedvindzis un svelmains, virs ūdens virmoja garaiņi. īsi sakot, šī nebija nekāda Manhetena, un man te nepatika.
— Ejam, — Anabeta skubināja, — tas ir tur, lejup gar krastu.
— Kas tad? — noprasīju.
— Nāciet līdzi! — Viņa paķēra ceļasomu. — Laivu gan derētu piesegt. Nebūtu vēlams pievērst lieku uzmanību.
Kad glābšanas laiva bija paslēpta zem zaru kaudzes, abi ar Taisonu sekojām Anabetai gar piekrasti, grimstot sārtajos dubļos. Man gar kurpi paslīdēja čūska un nozuda zālē.
— Nav laba vieta, — Taisons purpināja. Viņš ar plašu vēzienu nosita lidoņus, kas našķējās uz milža rokas.
Aizritēja vēl pāris minūšu, un Anabeta beidzot sacīja: — Klāt esam.
Es redzēju vienīgi kazenāju brikšņus. Taču Anabeta pašķīra sāņus sapinušos zaru jūkli, un es apjēdzu, ka lūkojos uz maskētu slēpni.
Iekšā pietika vietas trijiem, pat ja trešais bija tāds kā Taisons. Sienas gluži kā indiāņu būdā bija savītas no kaut kādām niedrēm, bet izskatījās visnotaļ ūdensnecaurlaidīgas. Stūrī slējās viss, kas varētu noderēt pārgājienā — guļammaisi, segas, aukstuma soma un petrolejas lampa. Nebija piemirsts arī par pusdieviem — bronzas šķēpu smailes, pilns bultu maks, lieks zobens un kaste ar ambroziju. Oda gan te pēc pelējuma, sak, kur tas laiks, kad te kāds bijis.
— Pusdievu slēpnis, — es veltīju Anabetai apbrīnas pilnu skatienu. — Tu to iekārtoji?
— Mēs ar Taliju, — viņa klusi sacīja, — un Lūku.
Tas taču bija pašsaprotami. Visiem zināms, ka Talija
un Lūka rūpējās par Anabetu no mazotnes. Es zināju, ka trijotne kopīgi bēguļojusi, ka viņi slēpušies no briesmoņiem un centušies izdzīvot pašu spēkiem, līdz beidzot uzradies Grovers un visus trīs aizvedis uz Pusdievu nometni. Taču ikreiz, kad Anabeta pieminēja kopā aizvadītos laikus, es sajutos tā kā… pat nezinu. Neomulīgi?
Nē. Nebija īstais vārds.
Pareizāk būtu — greizsirdīgs.
— Bet… — es ieminējos, — vai tu nedomā, ka Lūka varētu mūs šeit meklēt?
Viņa papurināja galvu. — Mēs iekārtojām kādu duci šādu slēpņu. Diez vai Lūka maz atceras, kur tie izvietoti. Kāda viņam vairs daļa.
Viņa atkrita uz segām un sāka pārrakņāt ceļasomu. Bez vārda runas tapa skaidrs, ka nebūs vairs nekādas pļāpāšanas.
— Ēē, Taison? — es ierunājos. — Vai būsi tik jauks un izpētīsi apkaimi? Varbūt atrodas kāds savvaļas lielveikals vai kas tamlīdzīgs.
— Lielveikals?
— Jā, kur nopirkt našķus. Cukurotus virtuļus un tādā garā. Tikai neaizklīsti pārāk tālu.
— Cukurotus virtuļus, — Taisons pilnā nopietnībā atkārtoja. — Meklēšu savvaļā cukurotus virtuļus. — Viņš izgāja laukā un sāka klaigāt: — Šurp, šurp, virtuļi!
Kad Taisons bija prom no acīm, es apsēdos iepretim Anabetai. — Man žēl, ka tev vajadzēja, nu, tā… nu, sastapt Lūku.
— Nav jau tava vaina. — Viņa izvilka no maksts dunci un sāka to pulēt ar smilšpapīru.
— Viņš mums par daudz viegli ļāva izsprukt, — es atzinu.
Cerēju, ka būšu tikai sadomājies, bet Anabeta piekrītoši pamāja. — Man ari tā šķiet. Tas, ko viņi tur runāja par riskēšanu un to, ka "viņi uzķersies uz āķa"… man liekas, to viņi teica par mums.
— Vai aunāda būtu ēsma? Varbūt Grovers?
Anabeta pētīja naža asmeni. — Nezinu, Persij. Varbūt viņš pats tīko pēc aunādas. Varbūt cer, ka mēs nodarīsim melno darbiņu un viņam vien atliks to pēc tam nocelt. Bet es joprojām nespēju aptvert, ka viņš saindējis koku.
— Ko viņš domāja teikdams, ka Talija nostātos viņa pusē? — es vaicāju.
— Muļķības.
— Tu neizklausies visai pārliecināta.
Anabeta nīgri pablenza, un es jau sāku nožēlot, ka esmu sācis pratināšanu, kamēr šai rokā nazis.
— Persij, vai zini, ko tu man ārkārtīgi atgādini? Taliju. Jūs esat tik līdzīgi, ka vai baisi metas. Viens no diviem — jūs būtu labākie draugi vai arī nožņaugtu viens otru.
— Paliksim pie labākajiem draugiem.
— Talija reizēm piktojās uz tēvu. Tu arī. Vai tu tā vārdā novērstos no Olimpa?
Blenzu uz stūri iestutēto bultu maku. — Nē.
— Nu re. Viņa arī ne. Lūka maldās. — Anabeta iegremdēja asmeni zemē.
Gribēju pavaicāt viņai par pareģojumu, ko Lūka minēja, un kāds tam sakars ar manu sešpadsmito jubileju. Bet nojautu, ka tā arī neko neizdibināšu. Hīrons bija licis skaidri un gaiši noprast, ka man nav lemts to dzirdēt, līdz dievi dos atļauju.
— Ko Lūka tur gvelza par ciklopiem? — pajautāju. — Viņš teica — lai nu kurš, bet tu…
— Es zinu, ko viņš teica. Viņš… viņš runāja par Talijas nāves patieso iemeslu.
Nezināju, kas man tagad būtu jāsaka.
Anabeta ievilka trīsošu elpu. — Persij, ciklopiem nevar uzticēties. Pirms sešiem gadiem, tovakar, kad Grovers mūs veda uz Pusdievu nometni…