Sakāmais palika pusvārdā, jo būdas durvis čīkstot pavērās. Ierāpās Taisons.
— Cukuroti virtuļi! — viņš lepni paziņoja, demonstrēdams saldumu kasti.
Anabeta blenza uz viņu. — Kur tu tādus rāvi? Mēs esam nekurienes vidū. Tuvākais…
— Padsmit metru, — Taisons klāstīja. — Briesmoņu virtuļbode — tepat pār kalnu!
— Tas nav uz labu, — Anabeta murmināja.
Pieplakuši aiz koka, vērāmies uz virtuļu bodi meža
vidū. Izskatījās nule kā atklāta, ar spoži izgaismotiem
logiem, stāvlaukumu un mazu taciņu, kas veda dziļāk mežā, bet tas arī viss — tuvējā apkaimē nebija itin nekā cita, un stāvvieta bija pavisam tukša. Aiz letes, lapodams laikrakstu, sēdēja vientuļš darbinieks. Vairāk neviena. Uz izkārtnes melniem, trekniem burtiem, tādiem, ka pat man bija pa spēkam saburtot, stāvēja rakstīts:
"BRIESMOŅU VIRTUĻBODE".
Uzzīmēts jestrs briesmonis bija izkodis caurumu "briesmoņu" O burtā. Smaržoja gan labi — pēc svaigi ceptiem šokolādes virtuļiem.
— Te tādai nevajadzēja būt, — Anabeta čukstēja. — Nav lāgā.
— Kas? — es prasīju. — Tas jau tikai virtuļu veikals.
— Kuš!
— Kāpēc mēs sačukstamies? Taisons iegāja iekšā un nopirka porciju. Viņam taču nekas nenotika.
— Viņš ir briesmonis.
— Ei, nu beidz, Anabeta! Briesmoņu virtuļbode taču nenozīmē, ka tā domāta briesmoņiem! Tā ir kāda tirgotavu ķēde. Ņujorkā arī tādi ir.
— Ķēde, kā tad, — Anabeta piekrita. — Bet vai tev nešķiet savādi, ka viens tāds kiosks parādās akurāt tad, kad tu aizsūti Taisonu pēc virtuļiem? Te, meža vidū?
Mirkli apdomāju. Tiesa, bija nedaudz jokaini, bet virtuļu bodes tik un tā nebija manā draudīgo spēku topa augšgalā.
— Tā varētu būt ligzda, — Anabeta prātoja.
Taisons iešņukstējās. Šaubos, vai viņš no Anabetas
sacītā sajēdza diži daudz vairāk par mani, bet meitene
i
darīja viņu tramīgu. Viņš bija nolocījis pusduci virtuļu, un visa seja bija nosmulēta ar pūdercukuru.
— Kāda ligzda? — biju neizpratnē.
— Vai nekad neesi aizdomājies, ka tās veikalu ķēdes aug kā sēnes pēc lietus? — viņa apvaicājās. — Vienu dienu nekā, jau nākamajā bums\ — jauns burgeru ēstūzis, kafijotava vai vēl kas no tās sērijas gatavs? Viss sākas ar vienu veikalu, tad diviem, tad četriem uz mata vienādiem, kas spraucas no zemes visos nostūros?
— Hmm, nē. Nebiju par to aizdomājies.
— Persij, dažas veikalu ķēdes tādos tempos attīstās tikai tāpēc, ka to atrašanās vietu maģiskā kārtā vieno saikne ar briesmoņu dzīvessparu. To jau piecdesmitajos atklāja bariņš Hermeja atvašu. Viņi audzē…
Meitene sastinga.
— Ko? — es tērpināju. — Ko viņi audzē?
— Nevienu… strauju… kustību. — Izklausījās, ka no tā atkarīga Anabetas dzīvība. — Ļoti lēnām atskaties.
Tad es to izdzirdēju: tāda švīkstoņa, it kā kāds milzonis uz vēdera šļūktu pa nobirušajām lapām.
Atskatījies ieraudzīju degunradža izmēra kustoni slīdam gar koku mestajām ēnām. Tas šņāca, un priekšpuse tam locījās uz visām pusēm. No sākuma es neapjēdzu, ko vispār redzu. Tad sapratu, ka radījumam ir vairāki kakli — vismaz septiņi, un uz katra uzstutēta šņākuļojoša rāpuļa galva. Āda tam bija gluma, un ap katru kaklu apsietais krūšautiņš vēstīja: "Esmu "Briesmoņu virtuļbodes" zellis!"
Izvilku savu lodīšu pildspalvu, bet Anabeta veltīja man zīmīgu skatienu — mēmu brīdinājumu. Vēl ne.
Es sapratu. Vairumam briesmoņu redze ir klupšanas akmens. Varēja gadīties, ka hidra netraucēti pašļūks garām. Taču, tiklīdz izvilkšu no maksts zobenu, asmens mirdzums noteikti pievērsīs tās uzmanību.
Mēs nogaidījām.
Hidra bija pāris soļu attālumā. Šķita, ka tā kaut ko medī, ošņā zemi un kokus. Tad es ievēroju, ka divas galvas plosa dzeltenu audeklu — vienu no mūsu ceļasomām. Tas briesmeklis jau bija pabijis mūsu nometnē. Tā uzodusi mūsu pēdas.
Sirds krūtīs ieauļojās. Nometnē biju iepazinis izbāztu hidras galvas trofeju, bet tas acīmredzot nebija sagatavojis mani skarbajai realitātei. Galvas tai bija kantainas, kā klaburčūskai, savukārt rīklē rindojās smaili, nāvīgi asi ilkņi.
Taisons trīcēja kā apses lapa. Viņš pakāpās atpakaļ un nejauši uzmina zariņam. Visas septiņas galvas tūliņ pat pavērsās uz mūsu pusi un iešņācās.
— Izklīst! — iesaucās Anabeta un metās pa labi.
Es aizvēlos pa kreisi. Viena hidras galva izšļāca zaļu ķēpu, kas pašāvās man gar plecu un nožļakstēja pret gobu. Koka miza nokūpēdama sāka sairt. Stumbrs nozvārojies gāzās tieši virsū Taisonam, kas joprojām stāvēja kā iemiets, pārbijies kā diegs, bet nezvērs nu jau atradās turpat acu priekšā.
— Taison! — No visa spēka metos viņam virsū un pagrūdu draugu sāņus tieši tajā mirkli, kad koks uzvēlās virsū divām hidras galvām.
Hidra aizmeimuroja atmuguriski un izpestīja abas galvas, niknumā rēkdama uz kritušo koku. Visas septiņas mēles šāva indi, un goba izkusa kūpošā suslā.
— Kusties! — strostēju Taisonu. Palēcu sāņus un izvilku Pretstraumi, cerot tā novērst briesmoņa uzmanību.
Nostrādāja.
Dievišķā bronza ir nīstama vairumam briesmoņu. Kolīdz uzmirdzēja gailošais asmens, hidra šņācot un atiežot zobus turp pavērsa visas galvas.
Viens labums no tā bija — Taisons tūliņ atradās drošībā. Taču ļaunums arīdzan — tagad es varēju pārvērsties puņķu peļķē.
Viena galva pārdroši metās man virsū. Nedomājot novēzēju zobenu.
— Nē! — kliedza Anabeta.
Par vēlu. Nošņāpu hidrai galvu. Tā aizripoja sūnās, atstājot vien strupu kakla stumbeni, kas tūliņ beidza asiņot un sāka tūkt kā tāds balons.
Vienā acumirklī savainotais kakls sašķēlās divos un uz katra uzauga pa jaunai, pamatīgai galvai. Tagad man acu priekšā stāvēja astoņgalvaina hidra.
— Persij! — Anabeta mani norāja. — Tu nupat kaut kur atvēri jaunu Briesmoņu virtuļbodi!
Atvairīju indes šalti. — Es te mirstu nost, un tu bēdā par kaut ko tādu? Kā lai to piebeidz?
— Uguns! — sauca Anabeta. — Mums jātiek pie uguns!
Kolīdz to padzirdēju, atminējos visu stāstu. Hidras
galvas neatauga dubultā vienīgi tad, ja stumbeņus paguva piededzināt ar liesmu. Vismaz tā bija izrīkojies Hērakls. Bet mums uguns nebija.
Atkāpos uz upes pusi. Hidra sekoja.
Anabeta pieskrēja man pie kreisā sāna un pūlējās aizvilināt projām vismaz vienu galvu, iegrūzdama tai ilkņos dunci, bet kāda cita galva nolīgoja kā baļķis un ielidināja viņu dubļos.
— Nesit manus draugus! — Taisons metās vidū un nostājās starp hidru un Anabetu. Kamēr Anabeta rausās kājās, Taisons jau bija sācis zvetēt ar dūrēm pa nezvēra galvām tādos tempos kā tajā spēlē, kur jātrāpa kurmim, kurš pabāž galvu no alas. Taču pat Taisons nevarēja atkauties no hidras mūžību.
Pa milimetram vien kāpāmies atpakaļ, vairīdamies no indes šļakstiem un uzmanīdamies, ka nenošņāpjam vēl kādu galvu, bet pēdējā stundiņa bija tikai laika jautājums. Agri vai vēlu nāks viens kļūmīgs solis, un tas radījums mūs piebeigs.
Pēkšņi izdzirdēju savādu troksni — tādu čukčukčuk, ko vispirms noturēju par saviem sirdspukstiem. Skaņa nāca tuvāk ar tādu joni, ka upmala ierībējās.
— Kas tas par troksni? — iekliedzās Anabeta, nenolaizdama acis no hidras.
— Dampis, — Taisons atsaucās.
— Kas? — Metos garšļaukus, izvairīdamies no Hidras indīgā spļāviena.