Tad kaut kur aiz mums, otrpus upei, atskanēja pazīstama balss: — Aiziet! Gatavojiet lielgabalus!
Nenovērsu skatienu no hidras, bet, ja nu te gāja vaļā tas, ko es domāju, mums tagad bija ienaidnieki veselās divās frontēs.
Čērkstoša vīrieša balss iebilda: — Kundze, viņi ir pārāk tuvu!
— Dillēs tos hērojus! — meitene paziņoja. — Uz priekšu!
— Klausos, kundze!
— Uguni, kaptein!
Anabetai pielēca, kas notiek, vēl īsu mirkli pirms manis. Viņa nobļāvās: — Pie zemes! — un mēs metāmies garšļaukus, bet no upes puses atskanēja dobjš rībiens. Gaismas zibsnis, dūmu stabs, un hidra mums acu priekšā uzsprāga, izsijādama pār mums zaļu, glumu ķēpu, kas tūliņ pat iztvaikoja, — kā jau gadās ar briesmoņu iekšām.
— Fui! — Anabeta izsaucās.
— Tvaikonis! — kliedza Taisons.
Es stāvēju un kāsēju — gar upes krastiem vāliem vēlās šaujampulvera dūmi.
Tikmēr pa upi pukšķinādams tuvojās ērmotākais kuģis, kāds jebkad redzēts. Tas slīdēja zemu kā zemūdene, un klājs bija kalts no dzelzs. Klāja vidū bija uzsliets trapecveida kazemāts ar diviem caurumiem katrā sānā — abos pa lielgabalam. Augšpusē plandīja karogs — mežacūka un šķēps uz asinssārta vairoga. Uz klāja rindojās zombiji pelēkās formās — tie bija miruši kareivji ar ņirbošām, tikai pa daļai saredzamām sejām, visnotaļ līdzīgi tiem gariem, kādi bija manīti Pazemē sargājam Aīda valstību.
Tas bija bruņukuģis. Pilsoņu kara kreiseris. Uz borta ar mokām saburtoju sūnām noaugušus burtus "Birmingema".
Bet blakus kūpošajam lielgabalam, kas mūs bija teju aizraidījis uz viņpasauli, pilnā grieķu bruņu ekipējumā stāvēja neviens cits kā Klarisa.
— Tirliņi, — viņa novīpsnāja. — Bet laikam jau vajadzēs jūs izpestīt. Leciet uz klāja!
VIENPADSMIT KLARISA UZLAIŽ VISU GAISĀ
— Jūs esat tādās ziepēs! — Klarisa paziņoja.
Tikko bijām noslēguši nepavisam ne gaidīto kuģa apgaitu cauri tumšiem kambariem, kur bija papilnam beigtu jūrnieku. Aplūkojām ogļu telpu, tvaika katlus un dzinēju, kas tā elsa un pūta, ka šķita — tūliņ ies gaisā. Iepazināmies ar stūres māju, ieroču noliktavu un artilērijas klāju (Klarisas favorīts) ar diviem Dalgrēna gludstobru lielgabaliem pie labā un kreisā borta un pa Bruka deviņu collu ložmetējiem priekšgalā un pakaļgalā — visi rūpīgi pielāgoti debesu bronzas lodēm.
Lai kur spērām soli, visur pretim blenza mirušo konfederātu rēgainās, bārdainās, ņirbošās sejas. Anabetu šie akceptēja, jo viņa kā nekā nākot no Virdžīnijas. Arī es tiem šķitu saistošs, jo Džeksons uzvārdā — kā dienvidu ģenerālis —, bet cerības sašļuka, kad atklāju, ka esmu ņujorkietis. Dabūju klausīties šņācienus un aizmuguriskas lamas par jenkijiem.
Taisons no viņiem bija nāvīgi pārbijies. Visu apgaitas laiku Anabetai vajadzēja turēt ciklopu pie rokas, par ko viņa nebija visai lielā sajūsmā.
Beidzot mūs aizvadīja pusdienās. "Birmingemas" kapteiņa kajīte bija sienasskapja izmērā, bet ar visu to krietni lielāka par jebkuru citu kuģa telpu. Uz balta galdauta bija servēti porcelāna trauki. Izdēdējusī apkalpe pasniedza zemesriekstu sviesta maizes, kartupeļu čipsus un Dr Peppers limonādi. Nebija nekāda prieka ēst to, ko dāvājuši kaut kādi spoki, bet izsalkums ņēma virsroku pār bailēm.
— Tantals jūs izslēdzis uz visiem laikiem, — Klarisa vīzdegunīgi informēja. — Misters D. paziņoja — ja jūs vēl kaut reizi parādīsieties nometnē, viņš jūs pārvērtīs par vāverēm un pārbrauks pāri ar autiņu.
— Un viņi tev iedeva šito kuģi? — es vaicāju.
— Protams, ka ne. Paps iedeva.
— Arējs?
Klarisa pavīpsnāja. — Domā, tikai tavs tētuks valda pār ūdeņiem? Katrā karā zaudētāji paliek Arējam parādā. Tāds ir sods. Palūdzu tēvam kaut ko, ar ko šķelt ūdeņus, un — palūk! Šitie čaļi klausa uz vārda. Vai ne, kaptein?
Nīgrais kapteinis stāvēja aiz Klarisas, kā mietu norijis. Viņa zaļās, gailošās acis kārīgi urbās manī. — Ja vien tas darīs galu šim ellišķīgajam karam, kundze, ja visbeidzot nesīs mieru, darīsim jebko. Iznīcināsim jebkuru.
Klarisa atplauka smaidā. — Iznīcināsiet jebkuru. Pasakaini.
Taisons nožagojās.
— Klarisa, — ierunājās Anabeta, — šķiet, ka arī Lūka medī aunādu. Mēs viņu sastapām. Viņam ir koordinātas, un viņš virzās uz dienvidiem. Lūka ir uz kaut kāda briesmoņu kuģa…
— Super! Izsperšu no ūdens.
— Tu nesaproti, — Anabeta turpināja. — Mums jāapvieno spēki. Mēs nāksim talkā…
— Nē! — Klarisa trieca dūri pret galdu. — Šis ir mans uzdevums, plātizere! Beidzot man ir tā laime paspīdēt par varoni, un jūs abi neaizliksiet man kāju priekšā.
— Kur ir tavi biedri? — es interesējos. — Tu taču drīkstēji ņemt līdzi divus sabiedrotos, pareizi?
— Viņi ne… es ļāvu viņiem palikt. Sargāt nometni.
— Tu gribi teikt, ka pat tavi namiņa biedri nebija gatavi tev palīdzēt?
— Aizveries, smurguli! Man viņus nevajag. Un tevi vēl mazāk!
— Klarisa, — es nerimos. — Tantals tevi izmanto. Viņam par nometni nospļauties. Viņš ar lielāko prieku redzētu, kā tā nokūp. Viņš taču grib, lai tu izgāzies.
— Nē! Kāda šķirba, ko tas orākuls tur… — Viņa iekoda mēlē.
— Ko? — es uzplijos. — Ko orākuls tev teica?
— Neko. — Klarisas ausis iekrāsojās sārtas. — Paliksim pie tā, ka es šo darbiņu nostrādāšu un jūs man nepalīdzēsiet. Lai gan brīvībā es arī nevaru jūs laist…
— Tad mēs kādi cietumnieki? — Anabeta pārvaicāja.
— Viesi. Pagaidām. — Klarisa uzkrāva kājas uz baltā galdauta un atpaukšķināja kārtējo Dr Pepper skārdeni. — Kaptein, ved viņus lejā un piešķir guļamtīklus apakšklājā. Ja neprotas uzvesties, parādi, ko mēs pasākam ar spiegiem.
Tiklīdz iemigu, sapnis bija klāt.
Kamēr Grovers tupēja pie savām stellēm un izmisīgi ārdīja kleitas šlepi, klintsbluķis pavēlās sāņus un ciklops ierēcās: — Ahā!
Grovers iekunkstējās. — Mīļum! Es nemanīju… tu tik kluss!
— Ārdām laukā! — Polifēms nodārdināja. — Tad redz, kas par vainu!
— Ak nē! Es jau ne…
— Nāc! — Polifēms pakampa Groveru aiz vidukļa un puslīdz aizstiepa, puslīdz aizvilka pa alas labirintiem. Grovers darīja, ko spēja, lai no nagiem nenošļūk augstpapēžu kurpes. Plīvurs uz galvas bīstami zvārojās, kuru katru brīdi gatavs nokrist.
Ciklops aizstivēja viņu uz noliktavas izmēru alu, kas bija izrotāta ar visādām aitu paliekām. Tur bija ar aitādu tapsēts zvilnis, ar aitādu apvilkts televizors, rupji tēsti grāmatplaukti, uz kuriem rindojās aitām rotāti suvenīri — kafijas krūzes ar aitas seju, jēriņu figūriņas, galda spēles ar aitu piedalīšanos, bilžu grāmatas un statuetes. Zeme bija nosēta aitu kauliem un vēl dažiem, kas izskatījās citādi, — tie drīzāk bija pārpalikas no satīriem — tiem, kas ieradušies salā Pāna meklējumos.
Polifēms uz mirkli nolaida Groveru zemē, lai paripinātu sānis kārtējo milzu bluķi. Alā ieplūda dienas gaisma, un Grovers ilgpilni iesmilkstējās. Svaigs gaiss!
Ciklops aizvilka viņu līdz kalna korei, no kuras pavērās skats uz skaistāko salu pasaulē.
Tās reljefs atgādināja uz pusēm pāršķeltus seglus. Abpus lekni zaļoja kalni, bet vidū plaša ieleja, ko izvagoja dziļa aiza, un krastus savienoja virvju tilts. Pasakaini strauti čaloja līdz pat kanjonam un tur laidās lejup varavīksnes krāsās vizošos ūdenskritumos. Kokos plivinājās papagaiļi. Krūmājos krāšņojās rožaini un violeti ziedi. Pļavās ganījās simtiem aitu, un to vilna dīvaini mirdzinājās kā vara un sudraba monētas.