— Nu tad ņemam Skillu, — ieteicu. — Lienam tik visi lejā — un aizšļūksim garām.
— Nē! — Klarisa tiepās. — Ja Skilla netiks pie viegla medījuma, grābs visu kuģi. Turklāt viņa ir pārāk augstu, lai mēs varētu notēmēt. Mani lielgabali nešauj stāvus gaisā. Savukārt Haribda tikai tup virpuļa vidū. Dursim tai pretim, notēmēsim šaujamos un aizraidīsim līdz pašam Tartaram!
Klarisas balsī jautās tāda dedzība, ka prasīties prasījās viņai ticēt.
Dzinējs rēca. Tvaika katli bija tik ļoti uzkarsuši, ka klājs jau sila zem kājām. Dūmeņi izvirda mutuļus. Sarkanais Arēja karogs plīvoja vējā.
Jo tuvāk nāca briesmoņi, jo skaļāka cēlās Haribdas balss — tā bija drausmīga, krācoša žļurkstoņa, it kā sazin kas norautu ūdeni lielākajā podā, kāds atrodams šajā galaktikā. Haribdai ievelkot elpu, kuģis nodrebēdams sasvērās uz priekšu. Ikreiz, kad viņa izelpoja, mums virsū vēlās vismaz trīs metrus augsti viļņi.
Centos aprēķināt virpuļa tempus. Ciktāl skaitīju,
Haribdai vajadzēja aptuveni trīs minūtes, lai parautu zem ūdens un sadragātu visu, kas atradās turpat kilometra rādiusā. Lai izbēgtu no viņas, mums vajadzētu paslīdēt cieši gar Skillas klintīm. Un, lai cik baiga tā Skilla rādītos, klintis man izskatījās pagalam pievilcīgas.
Dzīvie miroņi vienā mierā rosījās uz klāja. Reiz jau viņiem bija gadījies ciest pamatīgu sakāvi, tā ka šīs nedienas laikam bija viens pīpis. Vai arī draudošā bojāeja nesatrauca tādēļ, ka viņi jau bija pagalam. Ne viens, ne otrs mani ne par mata tiesu neuzmundrināja.
Man līdzās, iekrampējušies margās, stāvēja Anabeta.
— Tev vēl ir termoss ar vējiem?
Es piekrītoši pamāju. — Bet tādā virpuļviesull bīstami likt to lietā. Vēja jau tāpat gana, būs tikai ļaunāk.
— Kā ar varu pār ūdeņiem? — viņa vaicāja. — Tu esi Poseidona dēls. Nebūs jau pirmā reize.
Tiesa. Aizvēru acis un lūkoju nomierināt jūru, bet nespēju koncentrēties. Haribda bija pārāk skaļa un stipra. Viļņi man neatsaucās.
— Es… es nevaru, — sakauts atzinu.
— Mums vajag rezerves plānu, — Anabeta nerimās.
— Šis neies cauri.
— Anabetai taisnība, — Taisons piekrita. — Ar motoru nav lāgā.
— Kā to saprast? — viņa apvaicājās.
— Spiediens. Virzuļi jāsalabo.
Pirms Taisons paguva paskaidrot, kosmiskajā tualetē ar iespaidīgu vušššš nogāja ūdens. Kuģis saslējās uz priekšu, un es aizlidoju pār klāju. Mēs bijām ierauti virpulī.
— Griežam apkārt! — Klarisa pārkliedza troksni. Visapkārt putoja jūra, pār klāju vēlās viļņi. Dzelzs nu bija tik karsta, ka gaisā cēlās tvaiks. — Ieņemam uguns pozīcijas! Gatavojam labā borta lielgabalus!
Mirušie konfederāti tekalēja šurpu turpu. Ratu lāpstiņas sāka griezties uz otru pusi, pūloties piebremzēt kuģi, bet mēs tik slīdējām arvien tuvāk virpuļa centram.
No kravas telpas izlēca kārtējais zombijs un steidzās pie Klarisas. Pelēkais formastērps kūpēja. Bārda vienās liesmās. — Tvaika katli pārkarsuši, kundze! Kambaris ies gaisā!
— Nu tad skrien lejā salabot!
— Nevaru! — jūrnieks brēca. — Mēs tajā karstumā iztvaikojam.
Klarisa uzblieza pa kazemāta sienu. — Man vajag tikai pāris minūtes! Tūliņ būsim gana tuvu!
— Mēs braucam par ātru, — kapteinis drūmi novilka. — Gatavojieties nāvei.
— Nē! — ierēcās Taisons. — Es varu to salabot.
Klarisa neticīgi pablenza. — Tu?
— Viņš ir ciklops, — Anabeta atgādināja. — Uguni rūdīts. Turklāt mehāniķis.
— Tad skrien! — Klarisa noaurojās.
— Taison, nē! — Es satvēru viņu aiz rokas. — Tas ir pārāk bīstami!
Viņš papliķēja man pa delnu. — Tā ir vienīgā izeja, brālīt. — Viņa vaigs bija izlēmības — pat pārliecības pilns. Tādu es viņu redzēju pirmoreiz. — Es salabošu. Tūliņ atgriezīšos.
Vērojot, kā viņš ielien lūkā kopā ar gruzdošo jūrnieku, mani pārņēma baisas priekšnojautas. Gribēju skriet līdzi, bet kuģis atkal sasvērās — un es ieraudzīju Haribdu. Viņa bija ieslēpusies miglas, dūmu un ūdens virpulī tikai nieka pārsimt metru attālumā. Vispirms es ievēroju rifu — koraļļiem nosētu melnu klinti, kam virsotnē uztupis vīģes koks — tik ērmoti rāma ainava virpuļatvara vidū. Tai apkārt griezās piltuvē savērpts ūdens — gluži kā gaisma ap melno caurumu. Un tad pamanīju to šaušalīgo neradījumu, kas bija pieķēries rifam pie pašas ūdenslīnijas, — gigantiska rīkle ar gļotainām lūpām un apsūnojušiem zobiem, katrs tik prāvs kā airu laiva. Vēl trakāk — uz zobiem bija skavas ar sarūsējušu, putainu metāla stīpu, aiz kuras saķepušas zivju atliekas, baļķi un sazin kādi mēsli.
Haribda bija zobārsta ļaunākais murgs. Viņa bija milzonīgs, melns peldpūslis ar šķību zobu rindu un nepareizu sakodienu, gadu simteņiem rijusi un par zobu birsti i neiedomājusies. Vēroju, kā melnajā caurumā tiek iesūkta vesela jūra — haizivis, zivju bari, milzu kalmārs. Un attapu, ka pēc pāris sekundēm turpat nokļūs arī "Birmingema".
— Klarisas kundze, — izsaucās kapteinis. — Bortu un priekšgala lielgabali zalvei gatavi!
— Uguni! — Klarisa pavēlēja.
Šausmu rīklē iešāvās trīs apaļas lodes. Viena noblieza priekšzobam stūri. Otra pazuda barības vadā. Trešā, atsitusies pret Haribdas zobu metāla skavām, sprāga atpakaļ, notriecot Arēja karogu.
— Vēlreiz! — Klarisa pavēlēja. Šāvēji pārlādēja, bet es jutu, ka cerību vairs nav. Lai kaut cik nopietni kaitētu, mums būtu briesmonis jāapšauda simtiem reižu, bet tik daudz laika mums nebija. Mūs rāva iekšā pārāk strauji.
Pēkšņi vibrācija uz klāja mainījās. Dzinējs ierūcās skaļāk un rāmāk. Kuģis noraustījās, un mēs sākām attālināties no rīkles.
— Taisonam izdevies! — Anabeta sacīja.
— Pagaidiet! — Klarisa protestēja. — Mums jāsaglabā tuva distance!
— Mēs iesim bojā! — atgādināju. — Mums jāturas pa gabalu!
Iekrampējos reliņos, kamēr kuģis cīnījās ar straumi. Garām patraucās nolauztais Arēja karogs un iestrēga Haribdas zobu skavās. īpaši tālāk nekustējām, bet vismaz stāvējām uz vietas. Taisons bija mums piešķīris tieši to kripatu spēka, lai izspruktu no atvara.
Pēkšņi rīkle aizkrita ciet. Jūra pilnībā norima. Haribdu pārskaloja ūdens.
Tad, tikpat strauji kā aizcirtusies, rīkle atsprāga vaļā, izšļācot stāvu ūdens sienu, izvemjot visu, kas nosmādēts, ieskaitot mūsu lielgabala lodes, no kurām viena triecās pret "Birmingemas" bortu, kas nošķindēja kā ceļojošā cirka gongs.
Vairāk nekā desmit metru augsts vilnis pacēla mūs gaisā un nesa atpakaļ. Liku lietā visu savu gribasspēku, lai neļautu kuģim apgāzties, bet mēs tik un tā griezāmies uz riņķi vien, brāzdamies arvien tuvāk klintīm otrpus šaurumam.
No lūkas iznira vēl viens gruzdošs jūrnieks. Viņš uzmeimuroja virsū Klarisai, un abi gandrīz pārvēlās pār bortu. — Motors tūliņ eksplodēs!
— Kur ir Taisons? — es noprasīju.
— Joprojām lejā, — atbildēja jūrnieks. — Kaut ko tur vēl glābj, bet nez vai tas uz ilgu.
Kapteinis bilda: — Kuģis ir jāpamet!
— Nē! — iebļāvās Klarisa.
— Kundze, mums nav citas izejas. Korpusā jau plaisas! Kuģis nespēs…
Teikums tā arī palika pusratā. Kaut kas brūngani zaļš šāvās no debesīm tik aši kā zibens šautra, sakampa kapteini un aizrāva prom. Pāri palika vien ādas zābaki.
— Skilla! — iebrēcās kāds jūrnieks, kad vēl viens rāpuļa miesas stabs atšāvās no klintīm un aizrāva ari viņu. Viss notika tik strauji, ka, šķita, te šaudās lāzera stari, nevis briesmonis. Nespēju pat saskatīt tā seju, pazibēja vien zobi un zvīņas.