Rāvu laukā Pretstraumi un mēģināju briesmonim iešņāpt, kamēr tas rāva prom kārtējo matrozi, bet biju pārāk lēns.
— Visi lejā! — nokliedzos.
— Nevar! — Klarisa izrāva zobenu. — Apakšklājs ir liesmās.
— Glābšanas laivās! — Anabeta rīkoja. — Aši!
— Tādās no klintīm neizsprukt, — Klarisa iebilda. — Mūs aprīs.
— Mums jāmēģina. Persij, termosu!
— Es nevaru atstāt Taisonu!
— Mums jāsagatavo laivas!
%
Klarisa klausīja Anabetas pavēlēm. Kopā ar pāris miroņu jūrniekiem viņa atsedza vienu glābšanas laivu, bet Skillas galvas tikmēr cirtās no debesīm kā meteorītu lietus, paķerot pa konfederātu kareivim te še, te tur.
— Sagatavojiet otru laivu! — Es pametu Anabetai termosu. — Aizskriešu pēc Taisona.
— Nē! — Anabeta protestēja. — Izcepsies!
Neklausīju. Steidzos pie lūkas, kas veda uz tvaika
katlu telpu, taču pēkšņi pēdas vairs neskāra klāju. Es lidoju stāvus gaisā, vējš svilpa ausis, klints paslīdēja pāris sprīžu attālumā no manas sejas.
Skillai bija kaut kā izdevies paķert mani aiz mugursomas, un nu es laidos uz viņas midzeni. Lieki neprātodams, vēzēju zobenu uz mugurpusi un pamanījos to ietriekt monstra dzeltenajā, apaļajā redzoklī. Viņa ierēkusies izlaida mani no zobiem.
Kritiens būtu beidzies nelāgi — kā nekā atrados pārdesmit metru gaisā. Taču, kamēr šāvos lejup, "Birmingema" zem manis eksplodēja.
BABĀĀĀC!
Dzinējtelpa uzgāja gaisā, kā kvēlojošas mušiņas uz visām pusēm izsējot dzelžu dzelžus.
— Taison! — es kliedzu.
Glābšanas laivas bija paguvušas kaut pavisam nedaudz attālināties no kuģa. Lejup lija liesmojošas vraka atlūzas. Klarisai un Anabetai bija izredzes tapt saraustītām gabalos, nosvilinātām vai noiet jūras dibenā līdz ar grimstošo korpusu — un tas labākajā gadījumā, pieņemot, ka viņas izsprukušas no Skillas.
Tad man ausis iesitās kāds cits sprādziens — kad Hermeja maģisko termosu atskrūvē maķenīt par daudz. Uz visām pusēm aizšāvās balti vēja strēķi, izkaisot glābšanas laivas kur kuro, apturot mani brīvā kritienā un virpuļu virpuļos aizraujot pāri ūdeņiem.
Acis aizmiglojās. Griezos kā vilciņš, dabūju pa galvu ar kaut ko smagu un atsitos pret ūdeni ar tādu spēku, kas pārlauztu ik pēdējo kauliņu, ja es nebūtu jūras dieva atvase.
Atceros vien to, kā dreifēju liesmojošā jūrā ar apziņu, ka Taisons ir zudis uz visiem laikiem, un alkdams, kaut varētu pats noiet pa burbuli.
DIVPADSMIT VIESOJAMIES KIKĪ SPA KŪRORTĀ
pie samaņas nācu airu laivā, kam pielāgota no pelēka formastērpa auduma gabaliem sastiķēta bura. Anabeta sēdēja līdzās un stūrēja.
Mēģināju pieslieties sēdus, bet tūliņ sagriezās galva.
— Atpūties, — viņa bilda. — Spēki vēl noderēs.
— Taisons…?
Viņa nošūpoja galvu. — Persij, man ļoti žēl.
Klusējām, kamēr viļņi mūs cilāja augšā lejā.
— Varbūt viņš izķepurojies, — viņa vārgi ieminējās. — Uguns taču viņu nevar piebeigt.
Pamāju, bet cerība neatausa. Es taču redzēju, kā sprādziens sarauj metālu gabalos. Ja Taisons tobrīd bija katlu telpā, izredžu izdzīvot nebija.
Viņš atdeva dzīvību mūsu dēļ, un es nespēju domāt ne par ko citu kā vien tām reizēm, kad tiku kaunējies viņa dēļ un noliedzis, ka esam rados.
Viļņi sitās pret laivas sāniem. Anabeta parādīja, ko izdevies glābt no postažas, — Hermeja termosu (nu jau tukšu), aizkņopējamu plastikāta maisiņu ar ambroziju, pāris jūrnieku kreklu un pudeli Dr Pepper limonādes. Viņa bija izzvejojusi mani no ūdens un atradusi Skillas pārkosto mugursomu. Vairums manas mantības bija pagalam, bet Hermeja multivitamīni un, protams, Pretstraume joprojām bija sveiki un veseli. Lodīšu pildspalva allaž uzradās man aizmugures kabatā, lai kur es būtu to nozaudējis.
Burājām stundām ilgi. Te, Briesmoņu jūrā, ūdens zaigoja smaragdzaļš kā hidras šļāktā inde. Vējš bija spirgts un sāļš, bet tajā jautās savāds metālisks smārds — gluži kā tuvīns pērkona negaiss. Vai kas vēl draudīgāks. Man bija skaidrs, uz kuru pusi braukt. Zināju, ka esam precīzi simt trīspadsmit jūras jūdzes uz rietumiem no mūsu galamērķa. Bet tas nedarīja prātu skaidrāku ne par nieku.
Grozies, kā gribi, saule spīdēja tieši acīs. Pa kārtai iemalkojām Dr Pepper, pūlēdamies paslēpties buras mestajā ēnā. Un pārrunājām manu pēdējo sapni par Groveru.
Anabeta lēsa — ja sapnis nevīla un ciklops Polifēms Groveru nenoprecēs drīzāk, kā solīts, mums bija mazāk nekā 24 stundas, lai viņu uzmeklētu.
— Jā, — es ar rūgtumu sacīju, — ciklopam jau nevarot uzticēties.
Anabeta vērās ūdenī. — Piedod, Persij. Man nebija taisnība par Taisonu, labi? Kaut es varētu viņam to pateikt.
Centos turēt uz viņu ļaunu prātu, bet nemaz nebija viegli. Kopā bijām gājuši caur uguni un ūdeni. Anabeta ne reizi vien bija glābusi man dzīvību. Būtu muļķīgi tagad tā pūcēties.
Pārskatīju mūsu nožēlojamos krājumus — iztukšoto vēju termosu un multivitamīnu pudelīti. Atminējos Lūkas mežonīgo skatienu, kad mēģināju ieminēties par viņa tēvu.
— Anabeta, kāds ir tas Hīrona pareģojums?
Viņa saknieba lūpas. — Persij, es nedrīkstu…
— Es zinu, Hīrons solīja dieviem, ka man to neizpaudīs. Bet tu taču to nesolīji, vai ne?
— Dažreiz labāk dzīvot neziņā.
— Tava mamma ir gudrības dieve!
— Es zinu! Taču ikreiz, kad hēroji ieskatās nākotnē, viņi sadomā to pārtaisīt, un tad viss saiet tūtā.
— Dievus satrauc kas tāds, ko pastrādāšu, kad būšu vecāks, — es minēju. — Kad man apritēs sešpadsmit.
Anabeta pamurcīja rokās Yankees cepurīti. — Persij, man nav zināms pareģojums no pirmā līdz pēdējam burtam, bet tas brīdina par lielās triādes jauktasiņu atvasi — nākamo, kurš nodzīvos līdz sešpadsmit gadu vecumam. Tieši tāpēc arī Zevs, Poseidons un Aīds pēc Otrā pasaules kara vienojās bērnus vairs neradīt. Nākamais lielās triādes bērns, kurš sasniegs sešpadsmit gadu vecumu, būs draudīgs ierocis.
— Kāpēc?
— Jo šis hērojs izšķirs Olimpa likteni. Viņš vai viņa pieņems lēmumu, kas vai nu Olimpu glābs, vai pieliks punktu Dievu laikmetam.
Ļāvu dzirdētajam nosēsties apziņā. Jūras slimību nepazīstu, bet pēkšņi man sametās šķērmi. — Tāpēc Krons mani pērnvasar nenogalināja.
Viņa pamāja ar galvu. — Tu viņam lieti noderētu. Ja šis dabūs tevi savā pusē, dieviem būs baigās ziepes.
— Bet ja pareģojums ir par mani…
— To mēs uzzināsim tikai tad, ja izvilksi vēl trīs gadus. Pusdievam tas ir ellīgi ilgs laiks. Kad Hīrons pirmoreiz padzirdēja par Taliju, viņš iedomājās, ka tieši viņa ir izredzētā. Tāpēc bija tāda noņemšanās, lai droši dabūtu viņu līdz nometnei. Bet tad Talija metās cīņā, pārtapa par priedi un nojauca visiem rēķinus. Un tad uzradies tu.
Mūsu pusē virs ūdens iznira turpat piecus metrus gara, smaila, zaļa spura un tad atkal nozuda skatam.
— Vai tas bērns no pareģojuma… viņš vai viņa nevarētu būt, piemēram, ciklops? — es vaicāju. — Lielajai triādei ir daudz briesmoņatvašu.
Anabeta noliedzoši papurināja galvu. — Orākuls minējis "pusdievu". Tas nešaubīgi nozīmē pus dievu, pus cilvēku. Tu esi vienīgais starp dzīvajiem, kas atbilst šim raksturojumam.