— Kāpēc tad dievi vispār tur mani pie dzīvības? Vai nebūtu drošāk nobeigt mani, lai miers?
— Tev taisnība.
— Tencinu.
— Persij, es nezinu. Daļa dievu noteikti tevi labprāt piežmiegtu, bet droši vien baidās saķerties ar Poseidonu. Pārējie… varbūt viņi joprojām tevi vēro un pūlas saprast, kas tu par putnu. Galu galā, tu vari arī nodrošināt viņu ilgmūžību. Labāk būtu jautāt… ko tu darīsi pēc trim gadiem? Kādu lēmumu pieņemsi?
— Vai pareģojumā bija kāds mājiens?
Anabeta vilcinājās.
Varbūt viņa būtu izpaudusi ko vairāk, bet tieši tobrīd no zila gaisa parādījās kaija un nosēdās uz mūsu masta līdzinieka. Anabeta ieplestām acīm raudzījās, kā putns iemet viņai klēpī sīku lapu kumšķīti.
— Zeme, — viņa secināja. — Tepat netālu ir zeme!
Pieslējos kājās. Kā tad, tālumā vīdēja zilganbrūns
strēķis. Jau pēc mirkļa tas pārtapa par salu ar nelielu kalnu vidū, vizoši baltu māju puduriem, palmām nosētu pludmali un ostu, kas pilna ērmotu laivu.
Straume nesa mūsu laivu uz kādu nebūt tropu paradīzi.
— Sveicināti! — sacīja dāma ar piezīmju mapi.
Tērpusies zilā, lietišķā kostīmā, nevainojami uzkrā-
sojusies un atglaudusi matus astē, viņa atgādināja stjuarti. Viņa pasniedza mums roku, lai tiekam uz piestātnes dēļiem. Žilbinošais smaids lika justies tā, it kā mēs būtu nokāpuši no "Princeses Andromedas" klāja, nevis pamestu šķidru laiveli.
Bet izrādījās, ka šajā piestātnē mūsu laiva ne tuvu nebija jokainākais peldrīks. Līdzās daudzām izklaides jahtām te rēgojās ASV jūrasspēku zemūdene, pāris grebtu kanoe laivu un vecmodīgs trīsmastu burinieks. Tepat bija arī helikoptera nolaišanās laukums ar smalku pludmales izklaides helikopteru un īss skrejceļš, kura galā stāvēja Learjet lidaparāts un propelleru lidmašīna, kas atgādināja Otrā pasaules kara iznīcinātāju. Varbūt tie bija kaut kādi modeļi tūristu priekam vai kas tamlīdzīgs?
— Vai jūs pie mums pirmoreiz? — kundze ar mapi apjautājās.
Mēs ar Anabetu saskatījāmies. Anabeta izstomīja: — Mmmm…
— Pir-mo-reiz — spa, — kundze burtodama rakstīja savās piezīmēs. — Palūkosim…
Viņa mūs kritiski nopētīja no galvas līdz kājām. — Hmmm. Jaunkundzei sāksim ar ietīšanos zaļumos. Un, protams, radikālas pārvērtības jaunajam cilvēkam.
— Kas, kas? — pārvaicāju.
Bet viņa bija tā iegrimusi pierakstos, ka neatbildēja.
— Nūja! — Viņa gaisīgi uzsmaidīja. — Kikī noteikti pirms dzīrēm gribēs ar jums pārmīt kādu vārdu. Nāciet, lūdzu.
Redz, kā ir. Mēs ar Anabetu bijām raduši pie slazdiem, un pirmajā acumirklī slazdi mēdza izskatīties vilinoši. Es jau biju gatavs, ka dāma ar mapīti kuru katru brīdi pārtaps čūskā, dēmonā vai tamlīdzīgā neradījumā. Tomēr bijām augu dienu kvernējuši laivā. Es biju nosvīdis, pārguris un izsalcis, un, kad kundze pieminēja dzīres, mans kuņģītis saslējās pakaļkājās un smilkstēja kā šunelis.
— Par sliktu jau nenāks, — Anabeta nobubināja.
Iespējams, nāks, bet mēs tik un tā devāmies kundzei
nopakaļ. Turēju rokas kabatās, kur glabājās mani pēdējie dārgumi — Hermeja multivitamīni un Pretstraume —, bet ar katru soli tie arvien vairāk pagaisa no prāta.
Vieta bija fantastiska. Kur vien skaties, balts marmors un zili viļņi. Gar kalna nogāzi rotājās terases, kam katrā stāvā pa peldbaseinam, un tos savienoja slidkalniņi, ūdenskritumi un zemūdens akvaparka caurules. Debesīs šāvās strūklakas, saveidodamās te par planējošu ērgli, te auļojošu zirgu.
Taisons dievināja zirgus, viņš noteikti būtu sajūsmā par tām strūklakām. Gandrīz vai atskatījos, lai redzētu, kāds viņam vaigs, tad attapu — Taisona vairs nav.
— Viss kārtībā? — Anabeta ieprasījās. — Tu tāds bāls.
— Nekāda vaina, — samelojos. — Tikai… ejam vien tālāk.
Kādus tik piejaucētus dzīvniekus pa ceļam nesastapām! Pludmales dvieļu kaudzē snauda jūras bruņurupucis. Leopards izstiepies laiskojās uz nirstamā dēlīša. Kūrorta viesi — ciktāl manīju, vienas vienīgas jaunkundzes — gulšņāja pludmales zviļņos, sūkdamas augļu kokteiļus vai lapodamas žurnālus, kamēr uz sejas kalta zaļumu ķēpa un baltā tērpti manikīra meistari rosījās ap viņu nadziņiem.
Kamēr kāpām augšup pa trepēm uz tādu kā galveno ēku, fonā dziedāja kāda sieviete. Viņas balss atplūda ar līganu vēsmu kā šūpuļdziesma. Dziesmas vārdi nebija īsti sengrieķu valodā, bet tikpat senā gan — varbūt mīnojiešu vai tamlīdzīgā. Es sapratu, par ko viņa dzied, — par mēnesnīcas apspīdētām olīvu birzīm, par saulrieta krāsām. Un par maģiju. Kaut ko par maģiju. Šķita, ka viņas balss paceļ mani virs zemes un nes arvien tuvāk.
Iesoļojām iespaidīgā telpā, kur viena siena bija viscaur no stikla. Dibensiena bija vienos spoguļos, tādēļ šķita, ka istabai nav ne gala, ne malas. Te bija pārītis smalka paskata baltu mēbeļu un vienā stūrī uz galdiņa stāvēja milzīgs zvēru sprosts. Sprosts gan bija tāds kā zilonis trauku veikalā, bet par to man nebija vaļas ilgi prātot, jo es beidzot ieraudzīju sievieti — to dziedātāju… un — ohohoo!
Viņa sēdēja pie liela TV ekrāna izmēra stellēm, pirksti apbrīnojami prasmīgi vija raibos pavedienus. Gobelēns mirguļoja, itin kā būtu izausts trīs dimensijās — ainava ar ūdenskritumu bija tik dzīva, ka ūdens nudien ņirbēja un mākoņi slīdēja pār audekla debesīm.
Anabetai aizrāvās elpa. — Debešķīgi!
Sieviete pagriezās. Viņa bija vēl skaistāka par audeklu. Garajos, tumšajos matos ievīti zelta pavedieni. Vērīgās acis mirdzēja zaļas, un melno, zīdaino kleitu rotāja šķietami kustīgi silueti: dzīvnieku ēnas — melns uz melna — kā briedis, kas naktī trauc cauri mežam.
— Aušana tev iet pie sirds, mīļā? — sieviete vaicāja.
— Ak jā, kundze! — Anabeta atsaucās. — Mana mamma ir…
Viņa aprāvās. Kur redzēts, ka tu ņemies pa labi, pa kreisi skandināt, ka māte tev ir pati Atēna, dieviete, kas izgudrojusi stelles? Lielais vairums tevi iespundētu iztapsētā istabā.
Namamāte pasmaidīja. — Tev ir laba gaume, dārgā. Man liels prieks, ka esat ieradušies. Mani sauc Kikī.
Dzīvnieki stūra sprostā sāka ņerkstēt. Pēc trokšņiem izklausījās, ka tās kādas jūrascūciņas.
Stādījāmies priekšā Kikī. Mani viņa uzlūkoja ar neslēptu nepatiku, it kā es būtu caurbiris kādā pārbaudē. Es tūliņ sajutos draņķīgi. Man kaut kā nudien gribējās iepriecēt šo dāmu.
— Vai manu, — viņa nopūtās. — Tev tiešām vajadzīga mana palīdzība.
— Kā lūdzu? — pārvaicāju.
Kikī pasauca lietišķi tērpto sievieti. — Hilla, izved
Anabetu apgaitā, sarunāts? Parādi, kas mums te pieejams. Drānas būs jānomaina. Un tie mati, mīļo stundiņ! Kad būšu izrunājusies ar šo jauno cilvēku, sniegšu pilnu imidža konsultāciju.
— Bet… — Anabeta izklausījās sarūgtināta. — Kas kaiš maniem matiem?
Kikī augstsirdīgi pasmaidīja. — Mīļā mana, tu esi brīnumjauka. Nudien! Bet tu neatklāj nenieka no sevis vai saviem talantiem. Vējā aizlaists potenciāls!
— Vējā aizlaists?
— Tu noteikti neesi laimīga šādā paskatā! Bet, mīļo pasaulīt, vai tad kaut viens tāds ir? Tu tikai nebēdā. Šeit, spa, mēs tevi varam pārveidot. Hilla parādīs, ko es ar to domāju. Dārgā mana, tev jāļauj vaļa savai patiesajai būtībai!
Anabetas acis ilgpilni iekvēlojās. Nekad nebiju redzējis viņu tik aizgrābtu, ka vārdu trūkst. — Bet… bet kā ar Persiju?