— Fū! — Kiki atmeta ar roku. — Tu, mīļā, itin viegli varētu kļūt par burvi. Tāpat kā es.
Anabeta pakāpās soli atpakaļ. — Burve?
— Jā, dārgā. — Kiki pacēla roku. Viņai plaukstā iegailējās liesma, dejojot ap pirkstu galiem. — Mana māte ir maģijas dieviete Hekate. Es tūliņ atpazinu Atēnas meitu.
Mēs nemaz neesam tik atšķirīgas. Abas tiecamies pēc zināšanām. Abas noliecam galvu visa diženā priekšā. Neviena no mums nav gatava palikt vīrieša ēnā.
— Es… es nesaprotu.
Vēlreiz mēģināju iekarot Anabetas uzmanību, pīkstēdams no visas sirds, bet viņa vai nu nedzirdēja mani, vai arī neuzskatīja trokšņošanu par uzmanības vērtu. Tikmēr novērtēt mani no migas laukā līda pārējās jūrascūciņas. Nez, vai jūrascūkas var izskatīties negantas, bet šīs nudien tādas rādījās. Tur bija pus ducis ar nespodru spalvu, ieplaisājušiem zobiem un sarkanām, izbolītām ačelēm. Viņas bija nomūrējušās ar skaidām un tik tiešām oda tā, it kā trīssimt gadu būtu tupējušas netīrītā būrī.
— Paliec pie manis, — Kikī mudināja Anabetu, — mācies kopā ar mani. Varēsi piepulcēties komandai, kļūt par burvi, iemācīties izgrozit citus pēc savas patikas. Tu kļūsi nemirstīga!
— Bet…
— Dārgā, tu esi pārāk inteliģenta, — Kikī turpināja. — Tu labi zini, ka nav prāta darbs piesaistīties tai muļķīgajai pusdievu nometnei. Cik daudz varenu pusdieviešu tu spēj uzskaitīt?
— Hmmm, Atalanta, Amēlija Erharta…
— Ņeh! Visa slava atlec vīriešiem. — Kikī sažņaudza roku dūrē un apdzēsa burvju liesmu. — Sievietei vienīgais ceļš uz varu ir maģija. Mēdeja, Kalipso, lūk, tās bija varenas sievietes! Un es, protams. Dižākā no visām.
— Tu.. Ki..Ki… Kirke!
— Jā, mīļā mana.
Anabeta atkāpās, bet Kirke tik smējās. — Neraizējies. Es tev ļaunu nevēlu.
— Ko tu esi nodarījusi Persijam?
— Palīdzēju apjaust patieso veidolu.
Anabeta nopētīja telpu. Beidzot viņa ieraudzīja sprostu, kurā es skrāpējos gar restēm, kamēr pārējās jūrascūciņas mani lenca. Viņai iepletās acis.
— Izmet viņu no galvas, — Kirke sacīja. — Paliec pie manis un iepazīsti burvestību līkločus.
— Bet…
— Tavs draugs dzīvos zaļi. Viņam būs jaunas mājas kontinentā. Bērnudārznieki par viņu būs stāvā sajūsmā. Bet tu tikmēr tapsi gudra un varena. Tu tiksi pie visa, pēc kā esi kārojusi.
Anabeta joprojām raudzījās uz mani, bet nu jau tāda kā aizsapņojusies. Viņa izskatījās tieši tāpat kā es tobrīd, kad Kirke savaņģoja mani izdzert to jūrascūku kokteili. Pīkstēju un skrāpējos, lai brīdinātu Anabetu attapties, bet tas bija pilnīgs bezceris.
— Es apdomāšu, — Anabeta murmināja. — Tikai… atstāj mani uz mirkli vienu — atvadīties.
— Protams, mīļā sirds, — Kirke vīteroja, — uz minūtīti. Tā… lūk, neviens jūs netraucēs… — Viens rokas mājiens, un logiem priekšā aizkrita metāla aizvirtņi. Viņa izslīdēja no telpas, un es dzirdēju noskrapstam aizcirsto durvju slēdzenes.
Anabetas skats tūliņ noskaidrojās.
Viņa piesteidzās pie mana sprosta. — Kurš tu te esi?
Es pīkstēju tieši tāpat kā visas pārējās jūrascūciņas. Anabeta izskatījās tuvu izmisumam. Viņa pārskrēja ar skatienu istabai un ieraudzīja zem stellēm vīdam manu džinsu stūri.
Beidzot!
Viņa tās izķeksēja un rakājās pa kabatām.
Taču Pretstraumes vietā viņa izvilka Hermeja multivitamīnus un sāka stīvēt pudelītei nost korķi.
Gribēju kliegt, ka nebūs īstais mirklis uzņemt pārtikas bagātinātājus! jāķer pēc zobena!
Viņa paguva iemest mutē citronu pastilu, kad atsprāga durvis un atgriezās Kirke ar divām kostīmos tērptām pavadonēm.
— Redz, — Kirke nopūtās, — cik ātri paskrien minūte! Kāda būs tava atbilde, dārgā?
— Šāda, — atsaucās Anabeta un izrāva savu bronzas dunci.
Burve pakāpās atpakaļ, bet tūliņ atguvās no pārsteiguma. Viņa pavīpsnāja. — Meitiņ, vai tiešām? Nazis pret manām burvestībām? Vai tev prāts?
Kirke atskatījās uz smaidošajām asistentēm. Viņas pacēla rokas, posdamās burties.
Bēdz! gribēju uzsaukt Anabetai, bet izspiedu vien kaut kādus grauzēja pukstus. Pārējās jūrascūkas izbailēs iekviecās un pašķīda kur kurā. Es arī teju kritu panikā un metos slēpties, bet kaut kas bija steigšus jāizgudro! Nedrīkstēju zaudēt Anabetu tāpat kā Taisonu.
— Par ko pārtaps Anabeta? — Kirke izteiksmīgi prātoja. — Par kaut ko mazu un nejauku. Es zinu… par cirsli!
No burves pirkstu galiem izšāvās zilas liesmas un gluži kā čūskas apvijās ap Anabetu.
Es šausmās noskatījos, bet nekas nenotika. Anabeta kā bija, tā palika Anabeta, vienīgi niknāka. Viņa metās uz priekšu un iebakstīja dunča smaili Kirkei kaklā.
— Varbūt labāk pārvērt mani par panteru? Tādu, kas klups tev rīklē!
— Kā?! — Kirke dvesa.
Anabeta pašūpoja burves acu priekšā manu multivitamīnu pudelīti.
Kirke nikni iegaudojās: — Tas nolāpītais Hermejs ar saviem multivitamīniem! Tukšs numurs! No tiem nav nekādas jēgas!
— Pārvērt Persiju par cilvēku, citādi… — Anabeta draudēja.
— Es nevaru!
— Tad pati uzprasījies.
Kirkes apakšnieces spēra soli uz priekšu, bet burve izsaucās: — Atkāpieties! Kamēr tas draņķa vitamīns darbosies, maģija viņai nekaitēs.
Anabeta aizstūma Kirki līdz jūrascūciņu sprostam, atrāva durtiņas un sabēra iekšā atlikušos multivitamīnus.
— Nē! — kliedza Kirke.
Es tiku pie vitamīna pirmais, taču arī pārējās jūrascūkas metās nogaršot jaunos kārumus.
Pirmais kumoss, un iekšas atkal iesvilās. Skrubināju vitamīnu, kamēr tas vairs neizskatījās tik milzīgs un būris tapa arvien mazāks, līdz piepeši paukš! Sprosts eksplodēja. Es sēdēju uz grīdas, nu jau atkal kā cilvēks — savādā kārtā vecajās drānās, lai paldies dieviem, — līdzās vēl sešiem apstulbušiem vīrišķiem, kas blisināja acis un braucīja laukā no matiem skaidas.
— Nē! — Kirke kliedza. — Tu nesaproti! Tie ir pabiru pabiras!
Viens vīrs piecēlās kājās — prāvs tipāžs ar sapinkātu, piķa melnu bārdu un tādas pašas nokrāsas zobiem. Viņam mugurā bija raibas vilnas un ādas skrandas, zābaki līdz celim un izstaipījusies filca cepure. Pārējie bija ģērbušies tā vienkāršāk — īsbiksēs un nospeķotos baltos kreklos. Visi kā viens bija basām kājām.
— Errrrr! — milzis nodārdināja. — Ko tā vellata man nodarījse?
— Nē! — ievaidējās Kirke.
Anabeta noelsās. — Es tevi pazīstu! Edvards Tīčs, Arēja dēls?
— Tas pats i', jumpraviņ, — lielais atrūca. — Tač' vairums mani saukā par Melnbārdi! Un, pavei, kur tā ragana, kas mūs sagrāba ciet, puiši! Beidzam šamo nost un metam katlā ar seleriju! Errrrr!
Kirke kliedza. Viņa un abas asistentes izmetās laukā, pirātiem dzenoties nopakaļ.
Anabeta noslēpa dunci makstī un paglūnēja uz mani.
— Paldies, — es izstomīju. — Lūdzu, piedod…
Pirms paguvu izdomāt, kā labāk atvainoties par paša
stulbumu, viņa aši apkampa mani un tikpat strauji palēca sāņus. — Man prieks, ka tu neesi jūrascūciņa.
— Man arī. — Atlika cerēt, ka seja man nebija tik mežonīgi sarkana, kā pašam šķita.
Viņa izķeksēja no matiem zeltīto pinekli.
— Nāc nu, aļģupauri, — viņa noteica. — Jālaiž prom, kamēr Kirkei citi darbi.
Mēs noskrējām lejup pa kalna nogāzi, cauri terasēm, garām spiedzošiem kūrorta darbiniekiem un huligāniskajiem pirātiem, kas nu plosījās uz nebēdu. Melnbārža vīri lauza dzīrēm sagatavotās lāpas, lidināja baseinā ziedu vītnes un spēra gar zemi galdiņus ar saunas dvieļiem.