Gandrīz vai nokaunējos, ka esmu atsvabinājis tik neaudzinātus jūraslaupītājus, bet šiem taču vajadzēja sakarīgāku izklaidi par skrejamratu — galu galā, trīs gadu simteņus nokvernējuši sprostā.
— Kuru kuģi ņemam? — piestātnē noprasīja Anabeta.
Drudžaini raudzījos apkārt. Mūsu airu laiva te nederēja. No salas bija jābēg vēja ātrumā, bet ko lai izvēlas? Zemūdeni? Iznīcinātāju? Tādus vadīt es nepratu. Un tad es beidzot ieraudzīju.
— To, — es paziņoju.
Anabeta pārsteigta sablisinājās. — Bet…
— Tas derēs.
— Kam?
Nespēju izskaidrot. Vienkārši zināju, ka vecais burinieks ir īstais. Paķēru Anabetu aiz rokas un rāvu uz trīsmastnieka pusi. Priekšgalā rotājās uzraksts, kuru atšifrēt spēju tikai vēlāk: "Karalienes Annas atriebe".
— Errrrr! — kaut kur nopakaļ brēkāja Melnbārdis. — Tamie dīkači lec uz manas tupeles! Grābiet ciet, puikas!
— Mēs neparko nepagūsim aizmukt! — Anabeta kliedza, kamēr rausāmies uz klāja.
Aši aplūkoju auklu un buru bezgalīgo jūkli. Ņemot vērā, ka buriniekam bija trīssimt gadu, tas bija lieliskā stāvoklī, bet, lai savestu te visu kārtībā, tik un tā vajadzētu pāris stundu un matrožu piecdesmit. Mums ne tuvu nebija pāris stundu. Pirāti, vicinādami lāpas un seleriju kātus, jau aulekšoja lejup pa trepēm.
Aizmiedzu acis un ieklausījos viļņos, kas bangoja pret kuģa korpusu, sajutu ūdens straumes, apkārt skrejošos vējus. Pēkšņi pār lūpām vēlās vienīgais un īstais vārds. Es izsaucos: — Bezanmasts!
Anabeta paraudzījās uz mani kā prātā vājo, bet gaisā tūliņ kaut kas sparīgi nosvelpās — cieši nostiepās virves, atritinājās buraudekli, čīkstēja trīši.
Anabetai bija jāmetas kņūpus, jo pār galvu aizvējoja trose un apvija bugspritu. — Persij, kā tu…?
Atbilde arī man bija mīkla, bet es jutu, kā kuģis man atbild, it kā būtu daļa no manis paša. Pavēlēt pacelt buras bija tikpat elementāri kā novēzēt roku. Liku iegriezt stūri.
"Karalienes Annas atriebe" grīļīgi aizlīgoja prom no piestātnes un, kad pirāti beidzot sasniedza krastmalu, mēs jau bijām gabalā un devāmies dziļāk Briesmoņu jūrā.
TRĪSPADSMIT ANABELLA MĒĢINA PELDĒT MĀJUP
Beidzot man kaut kas gāja no rokas.
"Karalienes Annas atriebe" atsaucās ikkatrai manai komandai. Zināju, kuru virvi pievilkt, kādu buru pacelt, uz kuru pusi stūrēt. Lēsu, ka, šķeļot viļņus, mūsu ātrums ir kādi desmit mezgli. Pat sajēdzu, ko tas nozīmē. Buriniekam tas bija pamatīgs ātrumiņš.
Jutos kā pasakā — vējš šalca sejā, viļņi bangoja pret kuģi.
Taču nu, kad briesmas bija aiz muguras, spēju vien sērot par Taisonu un raizēties par Groveru.
Nevarēju sev piedot muļķīgo izrīcību uz Kirkes salas. Ja Anabeta neizlīdzētu, es joprojām kā grauzējs tupētu būrī kopā ar piemīlīgiem, pūkainiem pirātiem. Domās atkārtoju Kirkes sacīto: vai tu re, Persij! Esi atradis savu patieso būtību!
Es joprojām jutos citāds. Un ne tikai tāpēc, ka pēkšņi kārojās šķīt salātlapas. Biju tramīgs, it kā manī būtu iemājojis sīka, pārbiedēta zvēriņa instinkts. Vai varbūt tāds man allaž bijis. Otrais variants darīja mani bažīgu.
Kuģojām cauru nakti.
Anabeta gribēja līdzēt un nomainīt mani, bet burā192 šana viņai negāja pie dūšas. Pēc pāris šūpīgām stundām viņas vaigs krāsojās zaļš kā gvakamole, un viņa nokāpa lejā atlaisties guļamtīklā.
Es vēroju apvārsni. Ne reizi vien manīju briesmoņus. Mēnesnīcā no ūdens izšāvās ūdensstrūkla debesskrāpja augstumā. Cauri viļņiem izslīdēja zaļu spuru virtene — sazin kāds pārdesmit pēdu garš rāpulis. Mierīgu sirdi paliku neziņā.
Reiz samanīju arī zaigojošās jūrasmeitas nereīdas. Pūlējos pamāt sveicienu, bet tās ienira dzelmē, un tā arī nesapratu, vai maz tiku pamanīts.
Neilgi pēc pusnakts Anabeta atgriezās uz klāja. Tieši tobrīd slīdējām gar salu ar kūpošu vulkānu vidū. Ūdens piekrastē virda un meta burbuļus.
— Viena no Hēfaista kalvēm, — sacīja Anabeta. — Tur viņš kaļ savus dzelžu nezvērus.
— Kā tos bronzas vēršus?
Viņa pamāja. — Stūrē ar līkumu. Pamatīgu līkumu.
Divreiz nebija jāsaka. Braucām salai pa gabalu, un drīz tā vairs bija tikai sārtena ņirba pamalē.
Paraudzījos uz Anabetu. — Tas iemesls, kāpēc neieredzi ciklopus… stāsts par Talijas patieso nāves iemeslu. Kas tur īsti notika?
Anabetas seja slēpās tumsā.
— Laikam jau esi pelnījis zināt, — viņa beidzot noteica. — Tonakt, kad Grovers mūs veda uz nometni, viņš apjuka un nogriezās pa aplamām takām. Atceries, viņš tev reiz stāstīja?
Piekrītoši pamāju.
— Viens kļūmīgais ceļš ieveda Bruklinas ciklopa
alā.
— Bruklinā ir ciklopi? — brīnījos.
— Tu neticēsi — čum un mudž, bet ne par to ir runa. Šis ciklops apveda mūs ap stūri. Viņš pamanījās nojaukt pēdas un nošķirt mūs pa vienam veca Fletbušas nama gaiteņu labirintā. Persij, viņš spēja atdarināt jebkuru balsi. Gluži kā Taisons uz "Princeses Andromedas". Aizvilināja mūs pa vienam vien. Talijai šķita, ka viņa steidzas glābt Lūku. Lūka it kā padzirda mani saucam pēc palīdzības. Bet es… es biju vien pati tumsā. Man bija tikai septiņi gadi. Es pat izeju nespēju atrast.
Viņa atglauda no sejas matu šķipsnu. — Atceros, kā atradu viesistabu. Visa grīda klāta kauliem. Talija, Lūka un Grovers ar mutē iebāztiem vīkšķiem bija piekārti pie griestiem kājām gaisā kā tādi šķiņķa gabali. Ciklops istabas vidū kūra uguni. Izvilku dunci, bet viņš mani sadzirdēja. Pagriezās pret mani un atņirdzās smaidā. Nezin kā viņš ierunājās mana tēta balsī. Droši vien izmakarēja to man no prāta. Viņš teica: Anabeta, nesatraucies. Es tevi mīlu. Tu vari palikt te, pie manis. Palikt uz visiem laikiem.
Es noskurinājos. Pat tagad, pēc sešiem gadiem, šis stāsts no viņas mutes izklausījās pēc baisākā jelkad dzirdētā spoku pastāsta. — Ko tu iesāki?
— Triecu dunci viņam pēdā.
Varēju vien blenzt. — Tu ko, nopietni? Tev bija septiņi gadi, un tu sadūri pieaugušu ciklopu?
— Citādi viņš būtu mani piebeidzis. Bet es pārsteidzu viņu nesagatavotu. Paguvu aizskriet līdz Talijai un pārgriezt virves, kas saistīja viņas rokas. Tālāk viņa pati tika galā.
— Nūjā, bet… Anabeta! To dūšu!
Viņa nogrozīja galvu. — Mēs knapi izsprukām dzīvi. Persij, es joprojām mēdzu murgot. Tā mana tēva balss no ciklopa mutes. Tikai tādēļ mēs laikus netikām nometnē. Visiem briesmoņiem, kuri dzina mums pēdas, nu bija laiks mūs panākt. Tieši tāpēc Talija gāja bojā. Nebūtu tā ciklopa, viņa joprojām būtu dzīva.
Sēdējām uz klāja un vērojām, kā naksnīgajās debesīs uzaust Hērakla zvaigznājs.
— Kāp lejā, — Anabeta beidzot ierunājās. — Tev jāatpūšas.
Pamāju ar galvu. Acis pašas krita ciet. Bet lejā, guļamtīklā, vēl ilgi vāļājos nomodā. No prāta neizgaisa Anabetas stāsts. Prātoju — būtu es piedzīvojis ko tādu, vai man pietiktu drosmes doties šādā ceļā, stūrēt iekšā vēl viena ciklopa midzenī?
Šoreiz sapnis nebija par Groveru.
Šoreiz atrados Lūkas kajītē uz "Princeses Andromedas". Aizkari bija vaļā. Laukā nakts. Gaisā mudžēja ēnaini apveidi. Visapkārt šalkoja čuksti — tie bija mirušo gari.