Iztēlojieties maitu lijas cilvēka augumā ar melnām, saķepušām spalvām, pelēkiem nagiem un bāli sārtām kakla krokām. Tagad iztēlojieties, ka uz šiem kakliem uztupinātas cilvēku galvas, taču tās nepārtraukti maina izskatu.
Dzirdēt es viņas nedzirdēju, bet redzēju, ka tās dzied. Mutēm kustot, sejas pārtapa pazīstamos vaibstos — mana mamma, Poseidons, Grovers, Taisons, Hīrons. Tie, pēc kuriem ilgojos viskvēlāk. Viņi uzmundrinoši smaidīja, aicinādami nākt tuvāk. Tomēr, lai kādas bija sejas, mutes tām bija un palika nospeķotas un aplipušas ar pērno maltīšu atliekām. Ēdmaņā tās mēdza bāzties ar visu galvu, kā jau maitasputni, un neizskatījās, ka galdā bijuši briesmoņu virtuļi.
Anabeta ūdenī kulstījās viņām arvien tuvāk.
Sapratu, ka nedrīkstu ļaut viņai izkāpt no ūdens. Jūra bija mana vienīgā priekšrocība. Tā vai citādi tā allaž mani nosargāja. Šāvos uz priekšu un saķēru Anabetu aiz potītes.
Tiklīdz pieskāros viņai, viscaur miesai izskrēja teju strāva, un es ieraudzīju sirēnas Anabetas acīm.
Uz Centrālparkā paklāta piknika deķiša sēdēja trīs cilvēki. Priekšā bija izlikts mielasts. Pēc agrāk redzētajām fotogrāfijām atpazinu Anabetas tēti — sportiskas miesasbūves gaišmatainu vīrieti ap četrdesmit. Viņš bija sadevies rokās ar skaistu sievieti, kas līdzinājās Anabetai. Viņa bija tērpusies pavisam vienkārši — zilos džinsos, kokvilnas kreklā un sporta apavos — taču pilnīgi izstrāvoja spēku. Sapratu, ka uzlūkoju pašu dievi Atēnu. Viņiem līdzās sēdēja jauneklis… Lūka.
Šī ainiņa laistījās siltā, tīkamā gaismā. Trijotne pļāpāja, smējās un, ieraugot Anabetu, viņu sejas priekā atplauka. Anabetas mamma un tētis sveicienā paplēta rokas. Lūka plati smaidīja un aicināja Anabetu sev blakus — it kā nebūtu nodevējs, it kā viņi joprojām būtu draugi.
Viņpus Centrālparka kokiem slējās augstceltnes. Man aizrāvās elpa, jo tā it kā bija un tomēr nebija Manhetena. Tā bija zaigojoši balta marmora pilsēta, daudzkārt lielāka un varenāka par to, kas tagad, — ar zeltītiem logiem un jumta terasēm. Tas bija kas labāks par Ņujorku. Kas labāks par Olimpa kalnu.
Es tūliņ pat sapratu, ka to visu projektējusi Anabeta pati. Viņa bija šās jaunās pasaules arhitekte. Viņa bija no jauna savedusi kopā savus vecākus. Viņa bija izglābusi Lūku. Viņa bija paveikusi visu, pēc kā alkusi sirds.
Es cieši samiedzu acis. Kad tās atdarīju, redzēju vien sirēnas — tās skrandainās plēsoņas ar cilvēcīgajām sejām, kas kārīgi gaidīja kārtējo upuri.
Ierāvu Anabetu atpakaļ viļņos. Neko nedzirdēju, bet nopratu, ka kliedz viņa dikti. Viņa iespēra man pa seju, bet es turējos pretim.
Liku straumēm nest mūs laukā no līča. Anabeta tik sparīgi vicināja dūres un spārdījās, ka bija gandrīz neiespējami koncentrēties. Viņa tik nevaldāmi pērās pa viļņiem, ka mēs gandrīz saskrējāmies ar dreifējošu mīnu. Nesapratu vairs, ko iesākt. Ja viņa turpinās spuroties, mēs nemūžam netiksim līdz kuģim.
Panirām zem ūdens, un vismaz tur Anabeta aprima. Sejā iegūla apstulbums. Kad iznirām virs ūdens, cīniņš atsākās no jauna.
Ūdens! Virszemes skaņai bija grūti pārvietoties zem ūdens. Ja es pietiekami ilgi turētu viņu zem ūdens, mūzikas vara tiktu lauzta. Anabeta, protams, nespētu paelpot, bet tas šobrīd aizbīdījās otrā plānā.
Apķēru viņu ap vidu un liku viļņiem nest mūs dzīlēs.
Mēs nirām un nirām — trīs metru, tad sešu metru dziļumā. Zināju, ka jābūt prātīgam, jo es pacietu spiedienu daudz labāk nekā Anabeta. Viņa rāvās laukā un cīnījās pēc elpas, visapkārt uzvirmoja burbulīši.
Burbuļi.
Kritu izmisumā. Anabeta bija jānotur pie dzīvības. Prātā uzbūru visus jūras putojošos, bezgalīgi virmojošos burbuļus. Iztēlojos, kā tie saplūst vienkopus un slīd pie manis.
Jūra bija paklausīga. Šurp atplūda balta brāzma, viss apkārt novirmoja, un, kad skats beidzot noskaidrojās, es ieraudzīju, ka ap mani un Anabetu ir milzum liels gaisa burbulis. Kājas vien kūļājās ūdenī.
Viņa kampa gaisu un rīstījās. Augums raustījās, bet pietika ar vienu skatienu, lai saprastu, ka burvju vara ir lauzta.
Viņa izplūda gaužās un sirdi plosošās asarās, uzlika galvu man uz pleca, un es viņu apkampu.
Zivis sasteidza mūs aplūkot — bariņš barakudu, daži ziņkārīgi marlīni.
Tiš! atplijos.
Tās aizspurdza kur kurā, bet izskatījās visai apbēdinātas. Goda vārds, es izpratu zivju domu gājienu. Tās grasījās palaist dzīlēs klačas par Poseidona dēlu un kaut kādu skuķi Sirēnu līča dzelmē.
— Atgriezīsimies uz kuģa, — es sacīju. — Būs jau labi. Tu tikai turies pie manis.
Anabeta pamāja ar galvu, dodama zīmi, ka nu jau ir labāk, un kaut ko nomurmināja, bet ar vasku aizķellētās ausis man neļāva viņu saklausīt.
Ļāvu straumei izstūrēt mūsu mazo, ērmoto gaisa zemūdeni cauri klintīm un dzeloņdrātīm līdz pat "Karalienes Annas atriebei", kas lēni un apņēmīgi slīdēja arvien tālāk prom no salas.
Sekojām kuģim zem ūdens, līdz lēsu, ka nu jau esam pietiekami tālu no sirēnu dziesmām. Iznirām virs ūdens, un mūsu gaisa burbulis nopaukšķēja.
Pēc manas pavēles gar kuģa korpusu noslīga virvju kāpnes, un mēs rāpāmies uz klāja.
Drošības dēļ ausu aizbāžņus vēl mirkli paturēju. Burājām, līdz sala pavisam pazuda no skata. Anabeta, ietinusies segā, sēdēja burinieka priekšgalā. Beidzot viņa pacēla galvu un ar sapņainu, sērīgu skatu noplātīja muti: esam drošībā.
Izvilku ausu aizbāžņus. Ne mazākās dziedāšanas. Vienīgā skaņa šajā rāmajā pēcpusdienā bija viļņu bangas pret burinieka korpusu. Migla bija pārtapusi debeszilgmē, it kā sirēnu sala būtu bijusi vien iedoma.
— Kā jūties? — es jautāju. Un tūliņ pat apķēros, cik tāds jautājums skan tizli. Skaidra lieta, ka labi jau ne.
— Es neapjautu, — viņa murmināja.
— Ko?
Viņas acis bija tikpat debeszilas kā Sirēnu salas dūmaka. — Cik spēcīgs būs vilinājums.
Es negribēju atzīties, ka redzēju sirēnu solījumu. Jutos kā tāds lūriķis. Taču šķita, ka esmu to Anabetai parādā.
— Es redzēju tevis celto Manhetenu, — atzinos, — un Lūku, un tavus vecākus.
Viņa piesarka. — Tu redzēji?
— Kad Lūka toreiz uz "Princeses Andromedas" solīja iespēju uzbūvēt pasauli no jauna… tev tas aizķērās prātā, vai ne?
Viņa sarausa segu ap sevi. — Mans liktenīgais trūkums. Sirēnas man atklāja, ka mans liktenīgais trūkums ir "hubris".
Saraucu pieri. — Tā brūnā ķēpa, ko veģetārieši smērē uz sviestmaizēm?
Viņa novaikstījās. — Nē, aļģupauri. Tas ir humuss. "Hubris" ir kaut kas daudz trakāks.
— Kas var būt trakāks par humusu?
— "Hubris", Persij, ir nāvīga lepnība. Iedomas, ka tu kaut ko spēj labāk par visiem… pat par dieviem.
— Un tu tā jūties?
Viņa piekala skatienu purngaliem. — Vai tu kādreiz aizdomājies, ka pasaule tik tiešām ir galīgi sačakarēta? Ja mēs nudien varētu uzcelt visu no jauna? Vairs nekādu karu. Nekādu bezpajumtnieku. Nekādas obligātās literatūras vasarā.
— Tālāk?
— Taisnība, Rietumi pārstāv krietni daudz cilvēces dižo sasniegumu — tikai tāpēc uguns vēl liesmo. Tāpēc Olimps ir mums līdzās. Bet reizēm gar acīm skrien tikai viss sliktais, saproti? Un tad aizdomājos tāpat kā Lūka: ja es varētu noslaucīt visu līdz ar zemi, es rīkotos labāk. Vai tevi nekad nepārņem tādas sajūtas? Ka tu spētu valdīt pār pasauli saprātīgāk?
— Ēēē… nē. Es — un pasaules valdnieks? Murgs kaut kāds.