Dzirdot, kā viņš izrunāja manu vārdu, pār muguru pārskrēja ledaini šermuļi. Par Perseju mani sauca vienīgi tie, kuri zināja, kas patiesībā esmu. Draugi… un ienaidnieki.
Ko tas Taisons pirmīt teica? Viņi jocīgi ož.
Briesmoņi.
Viesi visriņķī Metam Slounam milža arvien lielāki. Tie vairs nebija nekādi bērni. Tie bija divarpus metrus gari milži ar mežonīgām acīm, asiem ilkņiem un spalvainām rokām, ko klāja tetovētas čūskas, dancotājas palmu lapu svārciņos un caururbtas sirdis.
Metam Slounam no rokām izkrita bumba. — Oho! Jūs tak neesat no Detroitas! Kas jūs…
Pārējie viņa komandas biedri sāka klaigādami kāpties uz izejas pusi, bet milzis, kam vārdā Kaulu Smadzene, aizlidināja bumbu ar nāvīgu precizitāti. Tā pašāvās garām Radžam Mandali, kas jau grasījās spert soli laukā, trāpīja pa durvīm, un tās kā pēc burvja mājiena aizcirtās ciet. Radžs un vēl pāris bēdubrāļu izmisīgi bungoja pa durvīm, bet tās i neizkustēja.
— Lai viņi iet! — es uzkliedzu milžiem.
Tas tur Džo Bobs man uzrūca. Viņa bicepsu rotāja tetovējums "DžB mīlē Kūciņu". — Laist vējā gardu kumosiņu? Nekā nebija, jūras dieva dēls. Mēs, lestrigoni, nespēlējam uz tavu nāvi vien. Mums kārojas pusdienu!
Viņš novēcināja roku, un uz centra līnijas parādījās jauna bumbu rinda — bet šīs vis nebija sarkanas un gumijotas. Šīs bumbas bija lielgabala ložu izmērā, darinātas no bronzas, turklāt caurumotas, un no spraugām plaiksnīja liesmas. Bumbas noteikti bija karstas līdz baltkvēlei, bet milži tās tvēra kailām rokām.
— Treneri — es bļāvu.
Nanlijs laiski pacēla galvu, taču, ja arī manīja mūsu tautasbumbas spēlē ko neparastu, tad nelikās zinis. Tā nu ir ar mirstīgajiem. Maģiska vara, ko dēvē par miglu, briesmoņu un dievu patieso paskatu ietin kā dūmakā, tāpēc mirstīgie saskata vien to, ko spēj aptvert. Varbūt treneris redzēja dažus astotklasniekus bombardējam jaunuļus — kā parasti. Varbūt pārējiem bērniem rādījās, ka Meta Slouna rokaspuiši pošas svaidīties ar Molotova kokteiļiem (un nebūtu pirmā reize). Jebkurā gadījumā biju tīri vai pārliecināts, ka neviens cits nesajēdz — mums te darīšana ar īstākajiem cilvēkēdājiem, kas izslāpuši pēc asinīm.
— Jā. Mhm, — treneris murmulēja. — Uzvedieties
labi.
Un atkal iegrima savā žurnālā.
Milzis vārdā Mirons Galva svieda bumbu. Es metos sānis, un kvēlojošā bronzas komēta aizlīgoja man gar plecu.
— Korij! — nokliedzos.
Taisons izrāva viņu no paslēptuves aiz polsterētā matrača, un jau pēc acumirkļa pret to šķīda ugunīgā bumba, izārdot matraci dūmojošos lupatu lēveros.
— Skrieniet! — es nokomandēju komandas biedrus. — Uz otru izeju!
Bariņš metās uz ģērbtuvēm, bet Džo Bobam atlika vien novēzēt roku, un arī tās durvis aizkrita ciet.
— Kamēr tu esi šeit, neviens netiks laukā! — Džo Bobs rēca. — Bet tu te paliksi, līdz mēs tevi aprīsim!
Viņš lika darbā kārtējo ugunsbumbu. Komandas biedri spruka pa malu malām, un sporta zāles vidū nokūpēja krāteris.
Gramstījos pēc kabatas un tur allaž noglabātās Pretstraumes, bet tad atjēdzos, ka man taču kājās sporta šorti. Man nemaz nebija kabatu. Pretstraume bija iebāzta džinsos, un džinsi — ģērbtuvju skapītī. Bet ģērbtuvju durvis noplombētas. Es biju pilnīgi bezspēcīgs.
Šurp triecās kārtējā ugunsbumba. Taisons pagrūda mani sāņus, bet sprādziens tik un tā aizlidināja mani vintaru vantaru. Attapos izstiepies uz grīdas un apdullis no dūmiem, bet batikoto kreklu izraibināja čurkstoši caurumi. Otrpus centra līnijai uz mani lejup ļauni blenza divi badīgi milži.
— Gaļa! — viņi auroja. — Hēroja gaļa launagā! — Un abi ieņēma kursu manā virzienā.
— Palīdzēt Persijam! — iebļāvās Taisons un pielēca man priekšā tieši tobrīd, kad milži laida lidojumā bumbas.
— Taison! — nokliedzos, bet bija jau par vēlu.
Abas bumbas ietriecās viņam krūtīs… bet, nē… viņš
tās bija noķēris. Kaut kādā mistiskā kārtā Taisons, kurš, būdams lempis, regulāri apgāza laboratorijas paplātes un sabeidza rotaļlaukuma konstrukcijas, bija notvēris divas liesmojošas metāla bumbas, kas joņoja viņam virsū ar ātrumu miljards kilometru stundā. Viņš blieza tās atpakaļ apstulbušajiem tēmētājiem, un tie tik vien attapa kā ierēkties: "Aūūū!", bronzas lodēm sprāgstot pret pašu krūtīm.
No milžiem pāri palika divi uguns stabi — skaidrs, nepārprotama zīme, ka šie bijuši briesmoņi. Briesmoņi nemirst. Tie pašķīst dūmos un putekļos, lai varoņiem pēc cīniņa nebūtu jānoņemas ar nokopšanas darbiem.
— Brāļi! — kanibāls Džo Bob iekaucās. Viņš sasprindzināja muskuļus un notricināja savu tetovēto "Kūciņu". — Tu par to vēl samaksāsi!
— Taison! — es brīdināju. — Uzmanies!
Uz mūsu pusi lidoja nākamā komēta. Taisons tik tikko paguva aizmēzt to sāņus. Par mata tiesu pāršalkusi trenera Nanlija galvu, piezemējās tribīnēs ar grandiozu bu-buuuuums\
Apkārt bļaudami bizenēja bērni, cenšoties izvairīties no grīdā kūpošajiem krāteriem. Vēl bariņš blīkšķināja durvis un sauca pēc palīdzības. Pats Slouns, pārbīlī sastindzis, stāvēja laukuma vidū un apstulbis vēroja apkārt lidojošās mirstambumbas.
Treneris Nanlijs joprojām neko nemanīja. Viņš tik pabungoja pa dzirdes aparātu, it kā spridzināšana radītu kaut kādus aparatūras traucējumus, bet turpināja urbties žurnālā.
Tāds ļembasts būtu jādzird visā skolā. Direktoram, policijai — nu taču kādam būtu jāskrien mums palīgā.
— Uzvara mūsu pusē! — rēca kanibāls Džo Bobs. — Mēs vēl skrubināsim jūsu kauliņus!
Gribēju jau aizrādīt, ka viņš tautasbumbas maču paņēmis tā kā par sirsnīgu, bet šis jau atvēzēja kārtējo bumbu. Pārējie trīs milži rīkojās tāpat.
Skaidrs kā diena — esam pagalam. Taisona spēkos nebija atvairīt visas bumbas reizē. Viņa plaukstas noteikti jau bija smagi apsvilinājusi pirmā partija. Bez mana zobena te…
Prātā pazibēja neprātīga doma.
Es metos uz ģērbtuvēm.
— Malā! — izrīkoju komandas biedrus. — Prom no durvīm!
Sprādziens aiz muguras. Taisons bija aizraidījis divas bumbas atpakaļ metējiem un izkvēpinājis šos pelnos.
Nu bija palikuši vairs tikai divi milži.
Trešā bumba traucās taisnā ceļā pie manis. Sakodu zobus un nogaidīju — viens mazs mikimauss, divi mazi mikimausi —, tad metos sānis, un liesmojošā lode izgāza ģērbtuves durvis.
Tā jau šķita, ka puišu ģērbtuves sasmakušais gaiss vienā mierā radīs pamatīgu eksploziju, tāpēc liesmojošās bumbas radītais blāāāc! mani it nemaz nepārsteidza.
Siena sabirza. Sporta zāle piebira ar skapīšu durvīm, zeķēm, sporta apakšbiksēm un dažām citām ne tām tīrākajām mantiņām.
Pagriezos tieši laikā, lai redzētu, kā Taisons krāmē Kaulu Smadzenem pa ģīmi. Milzis sabirza pīšļos. Bet pēdējais kanibāls Džo Bobs visgudri turējās pie bumbas un gaidīja piemērotu mirkli. Metiens nāca brīdī, kad Taisons pagriezās pret viņu ar seju.
— Nē! — es kliedzu.
Bumba ietriecās Taisonam tieši krūtīs. Viņš aizlidoja pāri visai zālei un triecās pret tālāko sienu, kas ieplaisāja un sadrupa, atklājot skatam Čērčstrītu. Sit vai nost, nesaprotu, kā Taisons varēja vēl būt pie dzīvības, bet viņš izskatījās vien viegli apjucis. Bronzas bumba kūpēja viņam pie kājām. Taisons jau stiepa roku, bet apdullis atkrita kūpošajos gruvešos.