Vai manu, nodomāju. Nu ir beigas.
Bet Polifēms tikai nosmēja un uzšāva aitai pa dibenu, aizlidinādams mūs labu gabalu uz priekšu. — Teci nu, tuklīt! Polifēms drīz ēdīs tevi brokastīs!
Viens, divi — un biju alā.
Noskatījos, kā ietipina pēdējā aita. Ja Anabeta tūliņ pat nenovērsis viņa uzmanību…
Ciklops jau grasījās velt ejai priekšā bluķi, kad Anabeta kaut kur laukā izsaucās: — Laba diena, ķēms tāds!
Polifēms sastinga. — Kurš to teica?
— Neviens! — atsaucās Anabeta.
— Ak tad Neviens! — Polifēms iebaurojās pretim. — Es tevi atceros!
— Tu esi pārāk dumjš, lai kādu atcerētos, — Anabeta dzēla, — kur nu vēl Nevienu.
Lūdzos pie visiem dieviem, kaut viņa, to sakot jau būtu pasprukusi malā, jo Polifēms zvērīgi ierēcās, paķēra tuvāko klintsbluķi (kas gadījuma pēc kalpoja par alas durvīm) un meta to uz balss pusi. Noklausījos, kā akmens sašķīst tūkstoš šķembās.
īsu, šausmīgu mirkli valdīja klusums. Tad atskanēja Anabetas sauciens: — Roka tev arīdzan joprojām šķība!
Polifēms iegaudojās: — Panāc tik! Es tevi piebeigšu, Neviens tāds!
— Koka pauri, Nevienu nav iespējams piebeigt, — viņa kacināja. — Nāc nu, dabū mani rokā!
Polifēms, balss vedināts, aizslampāja lejup pa kalnu.
Tas kalambūrs ar "Nevienu" varētu šķist nejēdzīgs, bet Anabeta pirmīt paguva man paskaidrot, ka Odisejs pirms daudziem gadsimtiem izmantojis šo vārdu, lai apvestu Polifēmu ap stūri un izdurtu viņam aci ar nodeguli. Anabeta sprieda, ka Polifēmam šis vārds joprojām būs ļaunā piemiņā, un taisnība vien bija. Niknumā alkdams uzmeklēt seno pāridarītāju, viņš piemirsa noslēgt ieeju alā. Aizsvilies viņš pat neapķērās, ka Anabeta runāja sievietes balsī, bet pirmais Neviens taču bijis vīrs. Tomēr viņš taču grasījās precēt Groveru, tātad nebija visai apķērīgs dzimumu nošķiršanas jautājumos.
Atlika cerēt, ka Anabeta uzmanīsies un novērsīs viņa uzmanību pietiekami ilgi, lai es pagūtu atrast Groveru un Klarisu.
Lēcu lejā no sava braucamā, nopaijāju Kloķim galvu un pateicos. Aplūkoju plašo alas halli, bet tajā nebija ne miņas no Grovera un Klarisas. Spraucos cauri aitu un kazu jūklim alas dziļumā.
Lai gan biju redzējis šo vietu sapņos, man bija jāpalauza galva eju labirintos, joņoju cauri kauliem nosētiem gaiteņiem, garām kambariem, kas pilni aitādas deķiem un lielām cementa aitām, kas atgādināja Medūzas darinājumus. Tepat bija aitām rotātu tēkreklu kolekcija, milzu baļļas ar lanolīnu, pinkaini kažoki, vilnas zeķes un ar auna ragiem rotātas cepures. Beidzot atradu kambari ar slavenajām stellēm un pašu Groveru, stūrī sagumušu, nopūloties pārgriezt Klarisai apvītās valgus ar mazajām šķērītēm.
— Nekādā jēgā, — Klarisa pukstēja. — Virves kā troses!
— Vēl tikai mazdrusciņ!
— Grover, — viņa pārskaitusies izgrūda. — Tu ņemies jau stundām!
Un tad viņi ieraudzīja mani.
— Persij? — Klarisa bija šokā. — Tu taču sasprāgi gabalos!
— Es arī priecājos tevi redzēt. Tagad nekusties, kamēr es…
— Perrrrrrsij! — Grovers ieblējās un veltīja man sirsnīgu āža skāvienu. — Tu mani dzirdēji! Tu ieradies!
— Jā, draudziņ, — sacīju. — Skaidrs, ka ierados.
— Kur tad Anabeta?
— Laukā, — atbildēju. — Bet tagad nav laika pļāpāt. Klarisa, nekusties.
Izvilku Pretstraumi un pāršķēlu virves. Viņa uzstutējās uz stīvajām kājām un paberzēja roku locītavas, nīgri paglūnēja uz mani, tad novērsusies izmocīja: — Paldies.
— Vienmēr laipni, — es attraucu. — Vai tavā glābšanas laivā bija vēl kāds?
Klarisa šķita pārsteigta. — Nē. Es viena. Visi pārējie "Birmingemas" pasažieri… man nebija ne jausmas, ka esat izdzīvojuši.
Nokāru galvu un pūlējos atplīties no domām, ka mana pēdējā cerība ieraudzīt Taisonu starp dzīvajiem iebradāta grīdā. — Skaidrs, nu — tad ejam. Mums jāpalīdz…
Alā atbalsojās dobjš sprādziens un tūliņ pēc tam kliedziens, kas lika noprast — varbūt ir jau par vēlu. Tas bija Anabetas izbaiļu sauciens.
PIECPADSMIT AUNĀDA NEVIENAM
— Es noķēru Nevienu! — Polifēms gavilēja.
Aizlavījāmies līdz alas ieejai un vērojām, kā ciklops
ar nelietīgu smīnu satvēris zilu gaisu. Briesmonis papurināja dūres, un zemē nolīgoja beisbola cepurīte. Anabeta karājās kājām gaisā.
— Ha! — ciklops ierēcās. — Neredzama bezgode! Viena tikpat nešpetna man tūliņ taps par sievu. Tātad tevi liksim mango čatnija katlā!
Anabeta spurojās, bet izskatījās apdullusi. Viņas pieri rotāja nejauka brūce. Skatiens bija stiklains.
— Es brukšu viņam virsū, — čukstēju Klarisai. — Mūsu kuģis ir salai otrā pusē. Jūs abi ar Groveru…
— Izslēgts, — abi vienā balsī protestēja. Klarisa bija bruņojusies ar auna raga šķēpu no ciklopam īpaši vērtīgas kolekcijas. Grovers savukārt bija kaut kur rāvis aitas ciskas kaulu un, lai gan neizskatījās visai sajūsmināts par guvumu, tomēr turēja to kā rungu, gatavs kuru katru bridi mesties uzbrukumā.
— Klupsim virsū visi reizē, — Klarisa norūca caur sakostiem zobiem.
— Jā, — Grovers piebalsoja. Un tūliņ izbolīja acis, nespēdams noticēt, ka nupat bijis vienisprātis ar Klarisu.
— Labi, — piekritu. — Uzbrukuma plāns: Maķedonija.
Abi piekrītoši pamāja. Pusdievu nometnē mēs visi bijām apguvuši vienādas cīņas prasmes. Sapratāmies no pusvārda. Šo uzdevums bija uzglūnēt un uzbrukt no abiem flangiem, kamēr es novērsīšu uzmanību priekšplānā. īsi sakot, tas nozīmēja, ka mirsim mēs visi, nevis es viens, bet tik un tā biju pateicīgs par palīdzību.
Pacēlu zobenu gaisā un nobļāvos: — Ei, tu ķēms tāds!
Milzis ar joni pagriezās pret mani. — Vēl viens? Kas tu tāds?
— Liec zemē manu draugu. Es esmu tas, kurš tevi apsaukāja.
— Tu esi Neviens?
— Tieši tā, smerdeļu puņķutapa! — Anabetai lamas padevās skanīgākas, bet nekas cits man acumirklī prātā nenāca. — Es esmu Neviens un lepojos ar to! Tagad laid viņu lejā un panāc šurp! Gribu vēlreiz izdurt tev aci!
— RAAAAARR! — viņš ierēcās.
Labā ziņa: Polifēms nosvieda Anabetu. Sliktā ziņa: nosvieda ar galvu pret akmeņu krāvumu, un viņa palika guļam nekustīgi kā lupatu lelle.
Nākamā sliktā ziņa: šurp nu klumzāja pustonnu smags, smirdīgs ciklopa blāķis, ko man vajadzēs durstīt ar mazu zobentiņu.
— Tas par Pānu! — No labās puses iespraucās Grovers. Viņš lidināja savu aitas cisku, kas vārgi atsitās pret ciklopa pieri. Klarisa tikmēr piesteidzās no kreisās puses un atslēja pret zemi šķēpu, uz kura ciklops uzdūrās, sperot nākamo soli. Viņš sāpēs iegaudojās, un Klarisa kņupa pie zemes, lai netiktu nomīdīta. Taču Polifēms veikli izrāva pīķi kā brangāku skabargu un turpināja kursu manā virzienā.
Liku lietā Pretstraumi.
Briesmonis lūkoja mani sakampt. Pamuku sāņus un iedūru šim ciskā.
Cerēju jau, ka viņš sabirzis pīšļos, bet šis milzis bija pārāk liels un spēcīgs.
— Skrien pie Anabetas! — uzkliedzu Groveram.
Viņš aizsteidzās, paķēra meitenes burvju cepuri un
pacēla saļimušo Anabetu, kamēr mēs ar Klarisu ņēmāmies novērst Polifēma uzmanību.
Jāatzīst, Klarisai bija dūša. Viņa atkal un atkal klupa virsū ciklopam. Tas spēra zemes gaisā, spārdījās, ķerstīja tukšu gaisu, bet Klarisa bija necerēti veikla. Turklāt tiklīdz uzbruka viņa, arī es tūliņ metos durt nejaucenim pēdā, potītē vai rokā.