Arī pēc četru stundu meklēšanas zaļa ādas mape neatradās. Pulkstenis rādīja pusdivi naktī, nogurums Viļu vai gāza no kājām. Ar visām drēbēm iekritis gultā, zēns acumirklī aizmiga, un cits pēc cita viņam rādījās satraukti sapņi, kuros mātes nelaimīgā, izbiedētā seja likās tāla un neaizsniedzama.
Un tad negaidot, acumirklī (lai gan gulēts bija stundas trīs) Vils pamodās un uzreiz zināja divas lietas.
Pirmkārt, kur stāv mape. Otrkārt, viņš zināja, ka apakšstāvā atrodas cilvēki, kas patlaban ver vaļā virtuves durvis.
Liegi apslāpējis Moksijas iebildumus, Vils atbīdīja kaķi sāņus. Pēc tam, nolaidis kājas pār gultas malu, apāva kurpes un, sasprindzinājis visus maņu orgānus, ieklausījās apakšstāva trokšņos pavisam klusos troksnīšos: kāds pacēla un atkal nolika zemē krēslu, brīdi vēlāk atskanēja apslāpēts čuksts un iečīkstējās grīda.
Kustēdamies klusāk neka tie apakšstāvā, Vils atstāja guļamistabu un uz pirkstgaliem uztipināja brīvajā istabā kāpņu galā. Gluži tumšs vairs nebija. Spocīgajā rīta blāzmā Vils skatījās uz kājminamo šujmašīnu. Pirms dažām stundām viņš rūpīgi pārmeklēja visu istabu, aizmirsdams ieskatīties šujmašīnas sānu atvilktnītē, kur glabājas piegrieztnes un spoles.
Tagad zēns piesardzīgi to aptaustīja, visu laiku ausidamies. Apakšstāvā vīri pārvietojās, pa durvju spraugu līdz Vilam nonāca neskaidra gaismas mirgoņa tā varēja būt lāpa.
Sataustījis slēdzi, zēns ar klikšķi atvēra atvilktnīti, uzreiz zinādams, ka ādas mape tur bus.
Bet ko tālāk?
Šobrīd neko. Sirdij dauzoties, sasprindzinājis dzirdi, Vils pustumsā taustījās uz priekšu.
Vestibilā stāvēja divi vīri. Viens, kā zēns dzirdēja, klusi teica: Ejam. Ielas galā dzirdēju piena vedēju.
- Šeit tā nav, otrs atbildēja. Jāpaskatās, kas ir augšstāvā.
- Tad uz priekšu! Nav ko čammāties!
Vils dzirdot iečīkstamies augšējo pakāpienu, saausījās. Vīrs nāca pavisam nedzirdami, taču, nepazīdams kāpnes, no čīkstoņas izvairīties nespēja. Klusuma bridis. Viņpus durvīm pār grīdu nostiepās tieva lāpas gaismas strēlīte Vils to redzēja pa spraugu.
Un tad durvis sakustējās. Zēns pagaidīja, lai vīra stāvs ^ parādās atvērtajās durvīs, un tad, strauji izlēcis no tumsas, ietriecās nelūgtajam viesim vēderā.
Taču nedz viens, nedz otrs nepamanīja kaķi.
Bridi, kad vīrs sasniedza augšējo pakāpienu, Moksija, klusītēm izgājusi no guļamistabas, ar paceltu asti bija nostājusies viņam aiz muguras pie kājām, grasīdamās pret tām paberzēties. Virs mierīgi būtu Viļu pieveicis, viņš bija trenēts, labā formā un spēcīgs, taču ceļā gadījās Moksija, kurai, sperdams soli atpakaļ, viņš tagad uztenterēja virsū. Nelabi iebrēcies, vīrs atmuguriski gāzās lejā pa kāpnēm, pēc brīža ar galvu šaušalīgi ietriekdamies vestibila galdā.
Vils dzirdēja neaprakstāmo troksni, tomēr neapstājās, lai paskatītos, kas noticis, bet metās pari margām un tad, pārlēcis pāri vīra ķermenim, kas kāpņu galā raustījās krampjos, paķēra no galda noplīsušu iepirkumu somu un šāvās laukā pa ārdurvīm otrs iebrucējs tik vien paspēja kā iznākt no dzīvojamās istabas un noblisināt acis.
Lai arī nobijies un steigā, Vils tomēr paguva nobrīnīties, kāpēc otrs vīrs viņam neuzsauc un nejož pa pēdām. Tā vai citādi, abi iebrucēji bija automašīnā un ar mobilajiem tālruņiem un tūlīt sekos Vilam pa pēdām. Nekas cits neatlika kā ņemt kājas pār pleciem.
Ielas galā zēns manīja nogriežamies piena vedēju divriču elektriskais apgaismojums blāvoja mirdzošajā rītausmā, kas pamazām iekrāsoja debesis. Pievārejis kaimiņmājas dārza žogu, Vils dieba pa ietvi gar māju, tad pārlēca pāri nākamajai darza sienai, šķērsoja rasā pievilgušo pļavu, pārlēca pāri dzīvžogam, iemetās koku pudurī starp namīpašumu un lielceļu un tad elsodams un trīsēdams pieplaka krūmam. Uz ceļa rādīties par agru, jānogaida dienas ieskaņas sastrēgumstunda.
Ausīs vēl skanēja krakšķis, vīra galvai ietriecoties galdā, acīs joprojām rēgojās nedabiski saliektais kakls un nejaukie krampji. Vīrietis bija miris. Vils to bija nogalinājis.
No šim domām viņš tagad netika vaļā, bet vajadzēja. It kā nebūtu nekā labāka, par ko domāt! Kaut vai par māti: vai tur, kur viņa patlaban atrodas, tiešām ir droši? Kūperes kundze taču neizpļāpāsies, vai ne? Ari tad, ja Vils lauzīs solījumu un neparādīsies? Nu, kad ir nogalināts cilvēks, par atgriešanos nav ko domāt.
Un Moksija. Kas pabaros Moksiju? Varbūt kaķene uztrauksies par Vila un mammas pēkšņo pazušanu? Varbūt centīsies viņus sameklēt?
Pēc brīža jau būs gaiša diena. Jau tagad varēja saskatīt somas saturu tur bija mātes maciņš, advokāta pēdējā vēstule, Dienvidanglijas ceļu karte, šokolādes tāfeles, zobu pasta, rezerves zeķu pāris un bikses. Un zaļā ādas mape.
Somā bija viss nepieciešamais. Viss gāja kā smērēts, nudien.
Vienīgā nelaime Vils bija nogalinājis cilvēku.
To, ka māte nav tāda kā pārējie un viņa ir jāpieskata, Vils pirmoreiz apzinājās septiņu gadu vecumā. Viņi lielveikalā spēlēja rotaļu: pirkumus ratiņos varēja likt tikai un vienīgi nevienam neredzot, un Vila pienākums bija, modri vērojot apkārtni, pačukstēt: "Tagad!" Tikmēr mamma, aši paķērusi no plaukta konservu kārbu vai paciņu, klusi ielika to ratiņos. Preces, nokļuvušas ratiņos, tapa neredzamas.
Jauka spēle, kas turpinājās labu bridi; bija sestdienas rīts, veikals stāvgrūdām pilns, viņiem smaidīja veiksme, un kopā bija tik labi. Viņi viens otram uzticējās. Vils mīlēja mati un bieži viņai to teica, un māte atbildēja Vilam ar to pašu.
Ticis līdz kasei, Vils uztraucās uzvara bija tik tuvu! Kad māte nevarēja atrast maciņu, arī tas ietilpa spēlē, pat tad, kad viņa paziņoja, ka to nozaguši ienaidnieki. Tikmēr Viļu jau sāka mākt nogurums un izsalkums, un arī mamma vairs nestaroja laimē, viņa bija ne pa jokam nobijusies. Abiem tagad vajadzēja, staigājot no plaukta uz plauktu, salikt preces atpaka], turklāt bija jārīkojas sevišķi piesardzīgi, jo ienaidnieki mina uz papēžiem. Viņi izmantoja mātes kredītkartes numuru, ko zināja tapec, ka bija pievākuši mātes maciņu…
Zēna bailes augu ar katru brīdi. Viņš saprata, ka māte rīkojās ļoti gudri, īstas briesmas pārvērzdama rotaļā, lai dēls neuztrauktos. Uzzinājis patiesību, arī Vils slēpa savu izbīli, lai iedrošinātu mammu.
Puisēns tātad rotaļu nepārtrauca, tāpēc mātei nenācās raizēties par to, ka viņš ir nobijies. Abi atgriezās majas bez iepirkumiem, tomēr atbrīvojušies no ienaidniekiem, un tad Vils nejauši atrada maciņu vestibilā uz galda. Pirmdien abi devās uz banku, slēdza naudas kontu un atvēra jaunu drošības labad citā bankā. Briesmas bija garām.
Tomēr dažu nākamo mēnešu laikā Vils pamazām un nelabprāt nonāca pie atziņas, ka mātes ienaidnieki mīt nevis ārpasaulē, bet iedomās. Taču tāpēc jau tie nezaudēja realitāti, baisumu un bīstamību īstenībā Vilam nācās māti uzraudzīt vēl jo rūpīgāk. Un kopš tās dienas lielveikala, kad zēns saprata, ka ir jāizliekas mātes miera labad, kāds stūrītis viņa prātā allaž palika nomodā par viņas raizēm. Vils tik ļoti mīlēja māti, ka, viņu aizstāvēdams, būtu gatavs mirt.
Kas attiecas uz tēvu, viņš bija pazudis tik sen, ka Vils viņu pat neatcerējās. Par tēvu zēns alkaini interesējās, mūždien nomocīdams mati ar jautājumiem, uz kuriem viņa visbiežāk pat nespēja atbildēt.
- Vai viņš bija bagāts cilvēks?
- Uz kurieni viņš aizbrauca?
- Kāpēc viņš mūs atstāja?