Vils atrāva vēl vienu skārdeni. Redzot zēnu dzeram, Lira sekoja viņa piemēram. Šķita, ka viņa ir izslāpusi. Meitene dzēra tik negausīgi, ka degunā saskrēja gāzes burbulīši, nu viņa sprauslāja un skaļi atraugājās, bet, kad Vils viņā palūkojās, atbildēja ar drūmu skatienu.
- Uzcepšu omleti, zēns teica. Vai tu arī vēlies?
- Nezinu, kas tā omlete tāda ir.
- Nu tad skaties, un zināsi! Vai arī, ja gribi, te ir karba ar ceptām pupiņām.
- Nezinu, kas ir ceptas pupiņas.
Vils parādīja meitenei kārbu. Viņa lūkojās pec cilpiņas tās augšpusē tāpat kā kokakolas skārdenei.
- Nē, te jāliek lietā konservu nazis, Vils paskaidroja. Vai tavā pasaulē tādu nav?
- Manā pasaulē ēdienu gatavo kalpi, — meitene dusmīgi atcirta.
- Pameklē, lūk, tajā atvilktnē!
Viņa rakņājās galda piederumos, tikmēr Vils, iesitis bļodā sešas olas, tās ar dakšiņu sakūla.
- Rau, tas tur, viņš rādīdams teica. Ar sarkano spalu. Nes tik šurp!
Caurdūris kārbu, Vils parādīja meitenei, kā tā atverama.
- Tagad noņem no āķa mazo cepešpannu un izgāz pupas tajā, viņš norīkoja.
Lira apostīja pupiņas, un atkal viņas acīs uzzibsnīja gan prieks, gan aizdomīgums. Izlikusi kārbas saturu pannā, meitene nolaizīja pirkstu un sāka vērot, kā Vils ber pie olām sāli un piparus un, izņēmis no ledusskapja paciņu sviesta, pikuci ieliek čuguna pannā. Tad zens aizgāja līdz letei pēc sērkociņiem, un, kad viņš atgriezās, Lira, samērcējusi pirkstu sakultajas olās, to negausīgi laizīja. Arī meitenes dēmons, atkal kaķa veidolā, mērca kultenī ķepu, taču, Vilam tuvojoties, parāvās atpakaļ.
- Vēl nav gatavs, paņēmis trauku, Vils teica. Kad tu pēdējo reizi ēdi?
- Tēva mājās Svalbārā, meitene atbildēja. Pavisam sen. Nezinu. Atradu šeit maizi, vēl šo to un apēdu.
Vils iededza gāzi, izkausēja sviestu, ielēja pannā olas un ļāva tām izplesties. Meitenes acis alkaini visu uzsūca viņa vēroja, kā Vils, olām cepoties, sabīda tās uz vidu mīkstos valnīšos, kā pieliec pannu, lai jēlā ola ieplūst vajadzīgajā vietā. Viņa vēroja ari zēnu pašu, skatījās viņa sejā un uz darbīgajām rokām, kailajiem pleciem un kājām.
Kad omlete bija izcepta, Vils to pārlocīja un ar lāpstiņu sadalīja divās daļās.
- Sameklē pāris šķīvju, viņš teica, un meitene uzcītīgi izpildīja rīkojumu.
Likās, ka viņa labprāt paklausa, ja darbā saskata jēgu, tad nu Vils aizsūtīja Liru nokopt galdiņu kafejnīcas priekšā. Pats viņš iznesa laukā ēdienu un no atvilktnes izņemtos nažus un dakšiņas, un tagad abi, juzdamies mazliet neveikli, sēdās pie galda.
Nepagāja ne minūte, kad viņa savu porciju jau bija apēdusi un sāka dīdīties, šūpodamās krēslā turp un atpakaļ un plucinot sēdekļa sintētiskā auduma šķiedras, kamēr Vils pabeidza est. Meitenes dēmons kārtējo reizi pārvērtās, pārtapdams dadzīti, kas tagad uzknābāja no galda virsmas neredzamas drupatas.
Vils ēda nesteidzīgi. Liras šķīvi zens salika lauvas tiesu pupiņu, tomēr ēdamo pieveica lēnāk nekā viņa. Aina, kas pavērās skatienam, tāpat arī laternas abpus tuksnesīgajam bulvārim, zvaigznes tumšajās debesīs virs galvas viss slīga bezgalīgā klusumā, šķita, ka nekā cita pasaulē vairs nav.
Un nepārtraukti Vils spriegi apzinājās meitenes klātbūtni. Maza auguma, sīciņa, taču muskuļaina un cīnījās kā tīģeris, Vila dūre bija nobrāzusi tai vaigu, bet viņa nelikās par to ne zinis. Meitenes sejas izteiksmē mijās bērnišķība kaut vai pirmoreiz nobaudot kokakolu ar skumju piesardzību. Viņai bija gaiši zilas acis; matiem, ja tos izmazgātu, vajadzētu būt tumši blondiem; patlaban Lira bija netīra un smirdēja tā, it kā sen nebūtu mazgājusies.
- Laura? Lara? Vils jautāja.
- Lira.
- Lira… Sudrabmēle? -Jā.
- Kur īsti atrodas tava pasaule? Kā tu šeit nokļuvi?
Meitene paraustīja plecus.
- Gāju, viņa iesāka. Visapkārt klājās bieza migla. Nezināju, kurp iet. Lai nu kā, tomēr zināju kaut tik daudz, ka dodos prom no savas pasaules. Taču šo pasauli ieraudzīju, tikai miglai nokrītot. Un tad jau es biju šeit.
- Ko tu pirmīt runāji par putekļiem?
- Putekļi, jā. Grasos par tiem uzzināt sīkāk. Diemžēl šī pasaule izskatās pavisam neapdzīvota. Nav kam pajautāt.
Esmu šeit… nezinu, trīs dienas, varbūt četras. Bet neesmu sastapusi nevienu dzīvu dvēseli.
- Bet kāpēc tevi interesē putekļi?
- Tie ir īpaši Putekļi, Lira strupi attrauca. Ne jau parastie putekļi, par to vari but drošs.
Dēmons atkal pārvērtās. Zibenīgi no dadzīša pārtapdams žurkā, spēcīgā piķa melna žurkā ar sarkanām acīm. Vils plati ieplestām acīm bažīgi noraudzījās, un meitene ievēroja viņa skatienu.
- Tev ir dēmons, viņa nešaubīdamās paziņoja. Tevī iekšā.
Vils nezinaja, ko teikt.
- Tev tas ir, meitene turpināja. Citādi jau tu nemaz nebūtu cilvēks. Tu būtu… pusmironis. Redzējām bērnu, kam bija atšķelts dēmons. Tu tāds neesi. Ieraudzījuši tevi, sākumā nobijāmies. Kā no spoka pusnaktī vai tamlīdzīgi. Bet tad ievērojam, ka tu tāds nepavisam neesi.
-Jūs?
- Mēs ar Panteleimonu. Mēs. Dēmons jau nav no tevis nošķirams. Tas esi tu pats. Daļa no tevis. Tu esi daļa no dēmona, un dēmons ir daļa no tevis. Vai jūsu pasaulē tiešām nav tādu kā mēs? Vai tad visi bez izņēmuma ir tadi kā tu, ar noslēptiem dēmoniem?
Vils uzmeta skatienu abiem kaulainajai, gaišacainajai meitenei un viņas melnajai žurkai-dēmonam, kas šobrīd sēdēja viņai uz rokām, un pēkšņi sajutās bezgala vientuļš.
- Esmu noguris. Iešu gulēt, Vils teica. Ko esi izdomājusi vai paliksi šai pilsētā?
- Nezinu. Man jāizzina, jāmeklē. Neba šai pasaulē neatradīsies zinātnieki. Kādam taču tas jāzina.
- Varbūt tev jāmeklē citā pasaulē. Es šurp ierados no vietas, vārdā Oksforda. Tur zinātnieku netrūkst, ja jau tev tos tā vajag.
- Oksforda! meitene izsaucās. Tieši no turienes es nāku!
- Vai tad tavā pasaulē arī ir Oksforda? No manas pasaules tu diez vai esi.
- Nē, meitene apņēmīgi teica. Tās ir divas atšķirīgas pasaules. Taču arī manējā ir Oksforda. Mēs abi runājām angliski, vai ne? Loģiski spriežot, mums ir vel šis tas kopējs. Kā tu šeit nokļuvi? Pa tiltu vai kā citādi?
- Caur tādu kā logu.
- Parādi man! meitene lūdza.
Izklausījās drīzāk pec rīkojuma, ne lūguma. Vils papurināja galvu.
- Tagad ne, viņš teica. Gribas gulēt. Tomēr nakts vidus.
- Tad parādīsi rīt no rīta!
- Labs ir, parādīšu. Taču man pietiek savu darīšanu. Tev tie zinātnieki būs jāmeklē pašai.
- Kas tur ko nesameklēt, meitene attrauca. Man par zinātniekiem zināms viss līdz pēdējam!
Vils, savācis šķīvjus, piecēlās.
- Es gatavoju ēst, viņš teica, bet tev jāmazgā šķīvji!
Meitene skatījās neticīgām acīm. Mazgāt šķīvjus? -
viņa smējās. Visapkārt taču lērums tīru šķīvju! Un es taču neesmu kalpone. Ne prātā nenāk!
- Tad nerādīšu tev ceļu, pa kuru šeit iekļuvu.
- Atradīšu pati!
- Neatradīsi, tas ir noslēpts. Nemūžam neatradīsi. Klau. Man nav ne jausmas, cik ilgi mēs te paliksim. Bez ēšanas neiztikt, tāpēc ēdīsim, ko atradīsim, bet pēc tam uzkopsim pēc sevis mums tā jādara. Tu nomazgāsi šos šķīvjus. Mums pret šo vietu jāizturas piedienīgi. Bet tagad es laižos gulēt. Līdz rītam!
Vils iegāja mājā un, noberzis zobus — ar pirkstu un krikumiņu zobu pastas no skrandainās somas -, iekrita divvietīgajā gultā un uz vietas aizmiga.