- Ja jau prasības ir tādas, tad neteikšu neko, - sacīju, paraustīdams plecus.
- Norīkošu pie tevis kadu audzēkni. Lamu mācekli. Viņš tev norādīs, kas jādara. Parādīs tavu celli. Tev būs jāēd tas pats, ko ēd citi, jāpiedalās tajās pašās lūgšanās. Vai saproti, trapa?
-Saprotu, rinpoče.
-Ja satiksi kādu, kam augstāks rangs, pēc sena tibetiešu paraduma atkapsies sāņus un par cieņas zīmi izkārsi mēli. Tev jāizturas kā parastam zemniekam, kaut gan tavs rangs ir augstāks. Tu esi trapa un lepojies ar to.
Man bija skaidrs, ka trapa nav rangs, bet apzīmējums mūkam. Bieži vien par trapu sauc tādu, kas vēl nav devis solījumu. Trapa ir tāds kā ierindnieks mūku armijā.
- Es lepošos, - apsolīju.
- Norīkošu pie tevis Dongenu. Viņš parādīs, kas tev jādara.
Viņš atkal sasita plaukstas, durvis atkal atvērās. Ienāca kāds, par kuru uzreiz nesapratu, kas tas ir.
Tik smirdošs, ka varētu būt ari beigts šakālis.
Bet nebija vis šakālis.
Pat rinpoče Ņemdens atkāpās, šo smaku sajutis, bet viņš taču rēķinājās ar to, kas būs. Man tas nāca negaidīti, daudz netrūka, ka es atkal būtu nogāzies augšpēdus. Par laimi, man izdevās vēl laikā atslieties taisni, tatad nesagādāju Ņemdenam to prieku - noskatīties, kā es izmisīgi ķepurojos. Dongens bija lamu māceklis, ilgāk ieskatoties, aiz ādu pārklājušās netīrumu kārtas bija manāma arī seja. Apģērba skrandas uz auguma karājās, caur to plīsumiem šur tur brūni pavīdēja kaut kas, rokas vai kājas, varbūt. Nekļūdīgos sacīdams, ka visā mūžā nebiju redzējis tik netīru puiku, kaut gan Tālajos Austrumos bērni nav tādi, ka uz viņiem mušai kājas slīd.
Starp citu, Dongen nozīmē "neglītā seja", un zēns šo vārdu nebija dabūjis nejauši.
- Tas ir Dongens, - rinpoče Ņemdens apmierināti sacīja. - Norīkoju viņu pie tevis. Desmit stundu dienā viņš būs ar tevi un brīdinās par klostera kārtību.
Gribējās izmisīgi protestēt, sak, man viņa nevajag, bet rinpočes Ņemdena draudīgi paceltais rādītājpirksts apslāpēja neizteiktos vārdus. Viņš paršķira lapu un atkal pabakstīja trešajā tukšajā lappusē.
- Te stāv, ka trapam, kas pētī Tharpačenpo, līdzās jābūt lamu māceklim. Ja tev šis noteikums nepatīk, vari iet projām. Timpu dzīve ir tīkamāka.
- Es palikšu, - sacīju.
- Labi. Dongens ir devis solījumu.
- Patiesi?
-Viņš ir solījies trīs gadus nemazgāties.
- Cik laika jau ir pagājis? - es ar cerību pajautāju.
- Cik ir, Dongen? - rinpoče vērsās pie zēna.
-Trīs mēneši, rinpoče,-caur netīrumu kārtu nošķindēja smalka balstiņa.
- Tad jau atlikuši tikai divi gadi un deviņi mēneši. Viņš būs tavs palīgs. Dzīvosiet viena celle.
Pasaule ap mani it kā sagriezās, bet es pulējos neko neizrādīt.
- Labi, - noteicu.
- Kā jau nu pats domā, mūk Pharva. Dongens parādīs tavu celli.
Tad viņš piecelās un ar elegantu žestu parādīja, ka varu iet.
-Tagad ej, trapa Pharva! Ja tevi kas interesē, nāc pie manis. Tad šajā grāmatā izlasīsim atbildi.
Klumburēju pa krēslaino gaiteni līdzi Dongenam.
Dongens neuzplijās ar sarunu, un man nebija patikas pļāpāt. Klusēdams un nākotni apcerēdams, vilkos viņam lidzi. Sapratu, ka pār manu Litangā veicamo darbu savilkušies melni negaisa mākoņi. Vai spēšu tos izkliedēt?
Uztrūkos no drūmajām pārdomām, kad zem kājām nokrakšķēja kāpnes. Nevis nokrakšķēja vien, bet ari paslīdēja sāņus. Ja nebūtu veikls, pēkšņi pavīdējušā caurumā būtu salauzis kāju. Palūkojos apkārt un tikai tagad ievēroju, ka esam nonākuši tādā ēkas daļā, kur mīt tikai iznīcība. Bijušās galerijas sānsienas bija nogāzušās ar nezālēm aizaugušā pagalmā, kāpnes vairs turējās tikai uz lūgšanām, bet ceļļu durvis pat ne uz tam. Durvis bija samestas cita citai virsū uz sapuvušas dēļu grīdas, it kā ar tām kāds būtu mēģinājis aizlapīt caurumus grīdā.
Iespraudu rokas sānos un apstājos. Ari Dongens apstājās un pagriezās atpakaļ. Kaut gan saulei bija mākonis priekša un pa pusei vaļējā gaitenī valdīja puskrēsla, tomēr saredzēju, ka aiz netīrumu kārtas uz mani zibinās acis.
Nopūtos un pamāju uz cellēm ar izlauztajām durvīm.
- Kas te ir?
Dongens paraustīja plecus.
- Nāves vieta.
Man šķita, ka neesmu sapratis.
- Kāda vieta?
- Nāves vieta.
Taisnība gan, te patiesi tā bija. Gaismā vēl izskatījās cik necik, bet naktī, kad pamestajās cellēs spokojas mirušo mūku gari, šī apkārtne varēja būt baisma. Laime gan, ka es te nedzīvoju.
- Kas noticis ar mūkiem? - jautāju, rādīdams uz kādu, ar zāli aizaugušu, celli. Dongens atkal paraustīja plecus.
-Nomiruši.
-Vai viņi bija veci?
Dongens pakasīja ausi.
- Bijuši arī veci, skaidrs. Bijuši ari trīsdesmit gadu veci. Bet viņi jau nemira aiz vecuma. Kāds dēmons bija atraisījis savu maisu. Tāda ta vaina.
Dongens runāja par kadu 110 slimību dēmoniem, kas, kā zināms, ir sērgu sargi. Viņi glaba maisos 1111 pārnēsā uz muguras epidēmijas. Dažreiz slimībām izdodas tikt brīve, tad tās nodara cilvēkiem lielu postu. Citreiz dievi paši atdara maisus. Tēvs Kribjangs tika stāstījis, ka viņa vadītaja klosterī reiz gājuši bojā visi mūki, līdz gaišreģiem izdevies atklāt, kurš dievs to nelaimi uzlaidis. Bijis tā, ka pirms dažiem gadiem klostera vadība sastādījusi to dievu sarakstu, kuriem noteiktas dienās jādod ziedojums. Neviens neatcerējās, kā bija atgadījies - mūks, kurš to varētu atcerēties, pats jau gozējās viņpasaules saulītē, mirušo valdnieka Sindžē sabiedrībā -, ka ticis piemirsts kāds dievs, kas stipri apvainojies. Bijis aizmirsts ierakstīt sarakstā, tātad ziedojumus nesaņēmis. Izsalkušais un aizvainotais dievs divus gadus cietis pazemojumu, tad beidzot atraisījis kāda dēmona maisu. Klosteri izslaucīja tāda holeras epidēmija, ka tas būtu k|uvis pilnīgi tukšs, ja modrie gaišreģi nebūtu laikā uzgājuši traģēdijas cēloni. Aši sameklēja noliktavā dieva tēlu, nomazgāja, izrotāja, nolika tam priekšā ziedojuma gaļu, sviestu, kviešus. Pāris dienās sērga izbeidzās un kopš tā laika vairs nav atkārtojusies.
- Kad tas notika? - pajautāju Dongenam.
-Tad es vēl nedzīvoju klosterī, - puišelis nopūtās.
Manī neradīja prieku doma, ka, apmeklējot bibliotēku, nāksies vairākas reizes dienā šķērsot šo drūmo nojumi, bet es neļāvos skumjām. Par laimi, man ir kabatas baterija, un pēc vakara tumsas iestāšanās uzmanīgāk skatīšos, kur kāju likt.
- Dongen, varam iet! - uzrunāju mācekli.
Viņš pat nepakustējās, pat tā kā ar izbrīnu vērās man sejā.
-Kurp, rin…, tas ir, trapa Pharva?
- Kā tā, kurp? - biju pārsteigts. - Uz manu celli.
Dongens pacēla roku un norādīja uz ceļiem, ar zāli aizaugušām, ar izlauztām durvīm.
- Izvēlies, trapa!
Ko liegties, man aizrāvās elpa.
- Vai tu gribi teikt, ka es… dzīvošu šeit?
- Šeit, - Dongens palocīja galvu.
- Kurā cellē?
- Kura vēlies, trapa. Rinpoče Ņemdens žēlīgi atļāva izvēlēties.
Atzvilu pret galerijas sānsienu, tad nobijos un atlēcu nost, jo dēļu siena zem mana svara satraucoši nokrakšķēja. Man jau lauzās ārā dusmas, vismīļāk būtu gājis un neapstājies līdz pat Timpu, bet pēkšņi man priekšā pavīdēja rinpočes Ņemdena ļauni priecīgā seja. "To tu vari pagaidīt!" klusībā nodomāju. "Palikšu, un viss."