Budistu klostera noslēpums

Iegāju savā cellē un uzreiz sastingu. Man priekšā atradās rinpočes Ņemdena luksuscelles kopija ar platu gultu, kas mani aicināja no rūpīgi saklāto raibo segu apakšas. Kaktā Dongena gulta, mazāka gan, arī sega vairāk nolietota, tomēr drīzāk līdzinājās miljardiera gultai nekā tai, kas palika agrākajā cellē.

Nojautu, ka rinpoče Ņemdens mani nepacietīgi gaida, tomēr vajadzēja apdomāt dažus sīkumus. Starp citu, arī tādu: pie velna, kas te ap mani notiek? Ierodos Litangā, vismierīgākajā pasaules klosterī, lai studētu kādu līdz šim neredzētu Tharpačenpo rokrakstu, bet nespēju tikt tam klāt, toties ap mani risinās tādi notikumi, ko var apzīmēt dažādi, tikai ne par mierīgiem. Tas, ka Ņemdens mani nelaiž pie Tharpačenpo, ka čostimpa man gāž ārā tēju un sit ar pletni, nav nekas salīdzinājumā ar to, ka netālu no celles burbuļojošā avotā atrod noslepkavotu mūku, kurš vēlāk pazūd no līķu kambara un atkal atrodas avotā… Man nekavējoties jāziņo par šiem notikumiem uz Timpu tieši manam draugam Jondonam, viņa augstības karaļa drošības dienesta priekšniekam. Viņš noskaidros, kas te notiek. Ja neziņošu par slepkavību, kļūšu par nozieguma līdzzinātāju.

Patiesi, rinpoče Ņemdens mani nepacietīgi gaidīja. Viņš tikai atmeta ar roku, kad godbijīgi sveicināju, tad piedāvāja tēju. Izraidīja āra palīdzīgo lamu un, negaidīdams, kamēr iemalkoju tēju, metās sarunā ar mani.

-Vai celle patīk, rinpoče?

-     Nevajadzēja, rinpoče, - es atrunājos. - Es samierinātos ar mazāk, ja Tharpačenpo…

-Tu to lasīsi,-viņš mierināja. - Bet pagaidām tev jādara kas cits.

-   Jādara?

-    Tu apsolīji man palīdzēt.

Viņš pacēla tējas tasi, un tase rokā drebēja. Apklusu. Ja vecākajam lamam dreb rokas, tas nozīmē, ka viņš ir vai nu ļoti slims, vai lielā nelaimē. Ņemdens slims neizskatījās.

-    Litanga būs liels klosteris, - viņš aši bēra vārdus. - Bagāts klosteris. Jāiet pasaulei līdzi, rinpoče. Palūkojies apkārt! - Viņš pacēla brīvo roku un rādīja man pēc kārtas visus pirkstus. - Te ir kristieši… Vai bagāti? Protams, bagati. Esmu bijis Romā, redzējis, cik bagāti. Islāma zemes? Biju Saūda Arābijā, biju Emirātos. Bagāti. Biju Izraēlā, arī viņi ir bagāti. Arī hindi sāk saņemties. Vienīgi Būdas piekritēji ir nabagi. Varbūt Japāna ir vienīgais izņēmums, bet viņi Budam tic citādi nekā mēs. Ja mēs gribam, lai mūsu ticība, lamu ticība, neaiziet nebūtībā, arī mums jākļūst bagātiem. Tādam nolūkam kalpos jaunie klosteri, uz kuriem naks tūristi, atstas te naudu. Tie varētu būt parādes klosteri, rinpoče. Uz āru spoži, mirdzoši, bet iekšienē risināsies reliģiskā dzīve.

-    Kā, piemēram, Litangā?

-Tā ir, rinpoče.

Pagrozīju galvu.

-    Varbūt tu, rinpoče, visam tam tici, bet es gan ne. Bagātos klosteros neturpinās reliģiskā dzīve. Drīzāk tur plūst dzērieni. Tu gribi Litangu darīt bagātu, gar to man nekādas daļas, tikai neprasi, lai es klusēju par slepkavību.

Ņemdens noplātīja rokas.

-    Kurš tevi spiež? Tu mani pārproti, rinpoče. Es ar tevi runāju par saimnieciskiem jautājumiem, tu man piemini slepkavību. Ja jau noticis kas tāds, šķēršļu nav, ziņo uz Timpu.

-    Es to darīšu, šodien pat.

Ņemdens nopūtās un cēla tējas tasi pie lūpām.

-    Nepārsteidzies, rinpoče! Pie slepkavības jābūt ari līķim.

Sāku nojaust ko nelāgu. Savilku uzacis, un mana roka ar tasi palika gaisā.

-Vai tad kas atgadījies?

Ņemdens skumīgi palocīja galvu.

-    Diemžēl, ir atgadījies, rinpoče.

-    Mirušais…?

-    Pazudis bez vēsts, rinpoče.

-Vai liki sargāt?

-   Protams, sargājām. Divi mūki pie viņa ne acu neaizvēra. Tomēr nozudis bez pēdām. Viens no mūkiem stāsta, ka tas ap pusnakti pacēlies gaisā un izlidojis pa logu kā rodžungs. Laikam pārvērties par rodžungu.

-   Avots?

-    Pārbaudījām arī to, rinpoče. Tur nav. Un viesi drīz būs klat. Satrūcies blenzu viņā.

-    Kādi viesi?

-   Vai tad es vēl neteicu? -Vēl ne.

-Arī čostimpa neieminējās? -Arīviņš ne.

-    Tad jau man nāksies atgādināt.

-    Par kādiem viesiem ir runa?

-    Par ce|ojumu kantora pārstāvjiem. Tie, kas vedīs šurp klientus. Pagrozīju galvu un sāku lūkoties pa vaļējo logu. No ielejas otras puses, no

strauta malas līdz mums atplūda skumīga jaku baurošana.

-    Un ja mis Vorloka negribēs ieguldīt? -Piespied, rinpoče!

-    Kā lai piespiežu?

-   Appreci viņu! Ja viņa dos līdzekļus, es tev parādīšu piecus Tharpačenpo. Līdz šim vēl neviens tos nav redzējis.

Noreibu no šādas lielas iespējas. Ja viņš iepriekš solītajiem pievienos vēl divus nepazīstamus rokrakstus, varbūt es tiešām varētu aiz prieka precēt mis Vorloku. Ja viņa pie manis nāktu.

-    Rinpoče, es gribētu, lai tu nodarbojies ar viesiem. Tu vari ar viņiem saprasties.

-    Kā man vajadzētu ar viņiem saprasties?

-Tu iestāstīsi, ka šī ir visskaistākā vieta pasaulē. Tēviņi atradīs visu, ko vien vēlas. Mieru, klusumu, aizsūtīšu mūkus, kas ar viņiem kopā meditēs. Svarīgi, lai viņiem iepatīkas Litanga, šī miera sala.

-    Un mirušais lama avotā? -Par to klusē!

-    Un pa gaisu aizlidojušais rodžungs? -Ari par to klusē!

-    Un ko man darīt atlikušaja brīvajā laika?

-    Lasi Tharpačenpo, rinpoče. Tālab taču esi ieradies, vai ne?

-    Kad varu sākt?

-    Rīt, rinpoče. Šodien tev būs daudz darba ar viesiem. -Tūkstoš Budu! Vai jau šodien ieradīsies? Ņemdens bēdīgi palūkojās manī.

-Jau ir klāt, rinpoče.

8.