- Kas aizstāj rinpoči Ņemdenu?
- Dendrubs.
-Vai man kāds nevarētu parādīt to alu, kur rinpoče Ņemdens meditē?
- Neviens to vietu īsti nezina, rinpoče Blobzang.
Nopūtos un visus pārējos uzdevumus noliku malā. Kopā ar čostimpu iegāju virtuvē. Par laimi, kādā skapī atradu divas pavārgrāmatas, vienu - butāniešu, otru - indiešu, un - par vēl lielāku laimi - man izdevās de Karvalju ļaužu vidū atrast būvstrādnieku, kurš reiz bija strādājis par palīgu kādā Bangkokas ēdnīcā.
Nebija rūpju par pēcpusdienu.
Un tā aizlidoja kā putns ašiem spārniem.
IV. Vaboles, čūskas un degošas teltis
Čostimpa varēja biit mierā ar mani. Pirms lika pūst lielās taures vakariņu signālam, viņš ieskrēja pie manis virtuvē. Ar strupo deguntiņu aizdomīgi paošņāja gaisu un pagrozīja galvu.
- Iedomājos, ka deg. Jums savāda gaume, rinpoče. Kā nu var ēst kaut ko, kam tāda smaka.
Virtuvē norīkotie lamas, bijušais Bangkokas ēdnīcas pavāra palīgs un es pats, mēs bijām darījuši visu, lai viesus apžilbinātu ar vakariņām, ne jau šādām tādām, tomēr nācās atzīt, ka nebijām radījuši neko ideālu. Nez kādu noslēpumainu iemeslu pēc izmantotie produkti negribēja pakļauties mūsu gribai. Gaļa, lai darījām, ko darīdami, palika cieta; nespējām no rīsiem dabūt ārā mazās melnās skrotītes, neviens no mums īsti nezināja, kas tās ir. Tikai, kad vienai atradās spārni un tā izlidoja pa logu, mēs sākām kaut ko nojaust. Tas, kam bija jābūt spageti, locījās katlā kā sliekas un, kad gribējām celt ārā, saira atomos. Gribējām tos aizstāt ar citu mīklas ēdienu, bet tas savēlās vienā kamolā un nokrita zemē.
Tieši pēc taures pūtiena atzinu, ka pareizi būs laisties prom. Nodevu atbildību mūkiem un Bangkokas ēdnīcas palīgstrādniekam, kurš arī bija saodis ko aizdomīgu, jo tāpat posās nozust. Tikai pēc manas daiļrunības zibšņiem un drusku bakšiša viņš apņēmās palīdzēt arī pie apkalpošanas.
Kāpu atpakaļ uz savu celli, lai nomazgātos un mēģinātu dabūt nost nepievilcīgo ēdienu dvaku, kas bija manī ieķērusies kā dadzis sunī.
Par lielu pārsteigumu, mājās atradu Dongenu. Viņš sēdēja gultā un blenza pa logu. Mani ieraudzījis, nodrebēja, it kā viņam nebūtu tīra sirdsapziņa.
- Kur tu biji, Dongen? - jautāju, arī pats sēzdamies gultā.
Puika lūkojās manī. Skatienā vibrēja bailes.
- Rinpoče, es atkal redzēju viņus, - viņš drebošā balsī sacīja.
- Ko redzēji? - uzdevu lieku jautājumu.
-Abus… bālos mūkus.
-Kur tu viņus redzēji?
- Satiku gaitenī. Gribēju bēgt, bet kājas neklausīja. Par laimi nāca lēdija mis Mia.
-Vai pamanīja viņus?
- Nē, jo viņas balss bija dzirdama, pirms viņa iznāca no pagrieziena. Bija pret kaut ko paklupusi un sacīja kaut ko.
-Ko?
- Es maz zinu angliski, tik cik Timpu mācījos. To vārdu, kurus kliedza mis Mia, manā vārdnīcā nebija.
Uzsitu viņam knipi un pats drudžaini lauzīju galvu. Tad ar nopūtu sacīju:
- Iesim vakariņās! Jau pūta lielās taures.
Dongens papurināja galvu.
- Es tur nevaru iet, rinpoče. Nevaru ēst pie jums. Mana vieta ir pie mūkiem.
- Tava vieta ir turpat, kur manējā, - satvēru viņu aiz delma. - Gaļu, ja gribi, vari atstāt uz šķīvja malas.
Pirmais, kuru ieraudzīju, bija Domingu de Karvalju. Viņš sēdēja pie galda kopāar trim darbu vadītājiem un Esperansu Kautinju, drūmu skatienu vērdamies šķīvī. Kad labāk ieskatījos, stingdams redzēju, ka mūki nav ēdienus pasnieguši atsevišķi, bet visus sajaukuši vienā lielā katlā, pagatavojuši īpatnu himalajiešu ēdienu 110 visa, pie kā augu pecpusdienu biju pulējies kopā ar Bangkokas ēdnicas palīgu. Gururadžs - tā viņu sauca - bija "izgarojis", bet mūki jutās varen lepni par savu darbu, ko paši nebūtu nogaršojuši ne par kādiem pasaules dārgumiem.
- Interesanti, - Domingu maisīja ēdienu. - "Rīdu es Himalajos nekad neesmu ēdis.
Mis Kautinju tāpat kā Domingu aizdomīgi aplūkoja šķīvi, tad izbāza sārto mēlīti un nolaizīja karotes galiņu.
- Pikanta garša.
Piecēlos, aizstaigāju līdz katlam, ko mūki bija novietojuši kakta uz trijkāju statīva. Kad noliecos pār to, viens no darbu vadītājiem, druknais Jozefs Heinemans iesaucās:
- Pie velna, kas tas tāds?
Caur padusi palūrēju atpakaļ. Heinemans, acis izvalbījis, pētija kaut ko savā karotē, ko tādu, kas varētu būt tomāts. Ja mēs būtu ēdienam pievienojuši tomātus. Mans sargātājgars yidam klusēja, it kā būtu mani pametis, un mani pārņēma nelāga izjūta.
Šajā mirkli vērās durvis, nāca vēl daži. Pirmie telpā ieradās trīs tūrisma kantora "Labs gaiss" vadītāji: Moda Benda, Ernijs un misters Stīvenss, grāmatvedis. Mis Benda pamanīja mani, pamāja, kaut ko pačukstēja abiem pārējiem un nāca pie manis, skumīgi grozīdama galvu.
- Mister Lorenc, jūs mani piemānījāt.
- Es? - brīnījos. - Ka es piemānīju?
-Jūs neesat mūks.
- Īstenībā neesmu vis.
-Kāpēc jūs neteicāt?
- Negribēju jau pirmajā dienā sabojāt jūsu prieku.
- Un kas tagad ar mums būs?
- Rinpoče Ņemdens norīkos manā vietā citu.
-Vai jūs patiesi… esat eiropietis?
- Patiesi.
Mis Moda atmeta ar roku.
- Nekas. Jums taču nebūs jārunā. Tikai nepagrieziet profilu.
Varbūt mēs būtu turpinājuši šo daudzsološo dialogu, ja mūsu vārdus neapslāpētu sacēlies skaņu jūklis. Svaigais Himalaju gaiss gan bija sakāpinājis atbraucēju ēstgribu, jo visi mīņājās ap kaktā nolikto katlu, skaļā balsī prātodami, ar ko smelt, kādā traukā. Man iepretim pavīdēja abu raganu Mačado sejas, viņas, pretstatā citiem, sēdēja pie galda un neizteiksmīgām sejām vēroja drūzmu ap katlu. Lūpu kaktiņos rotājās tāds kā zobgalīgs smaids. Viņām blakus, skatienus šķīvjiem pievērsuši, gaidīja abi korejiešu skolotāji.
Misteru Čārlzu Vorloku vēl nebiju pamanījis - atklāti sakot, man viņa netrūka -, bet, viņa balsi sadzirdējis, uzreiz sapratu, ka arī viņš ir mūsu vidū.
- Kas tad nu? - dzirdēju viņa spēcīgo, mazliet piesmakušo balsi. - Te ir austrumi, cilvēk! Himalaji! Šeit jāēd tas, ko dod.
- Man to neskaidrojiet! - viņam atcirta blonds vīrietis, kura ūsas zem deguna izskatījās kā beržamā suka. - Es pusi mūža esmu pavadījis ar ēdieniem. Indonēzijā esmu ēdis pat žurku ragū… esmu ēdis…
- Kuš! - apsauca kāda balss. - Nevienu neinteresē, ko jūs esat ēdis.
- Itin ēdams, - misters Vorloks uzslavēja šķīvja saturu. - Vai ne, Mia, dārgumiņ, tu taču arī tā domā?
- īstas kakas, - meita atcirta. - Izrūnit vajadzētu to, kurš gatavojis.
- Mazajai dāmai ir taisnība, - ūsainis viņai piekrita. - Es to darbu mīļuprāt paveiktu, ja dāma vainīgo noķertu…
Tad kāds iespiedzās. Turklāt tā, ka man uz muguras ik spalviņa nostājās miera stājā. Māsu Mačado šausmu tūre šķietami bija sākusies.
Spiedzēja bija vidēja auguma brunete.
- Fre-ed, - viņa izmisīgi kliedza. - Fre-ed! Kas tas par draņķi manā šķīvī?
Garš, stalts, drūma izskata jauns cilvēks paskatījās uz galdu un paraustīja
plecus.
- Kā lai es zinu, Džeina? Es nezinu pat to, kas manā šķīvī, kur nu vēl tavējā.
- Kas tas ir, Fred? Ak Dievs, kas tas par draņķi?
Viņa pacēla karoti un rādīja uz mūsu pusi, kas tajā ir.