Devāmies līdzi vārgi gaismojošas laternītes staru strēlei. Bijām nogājuši kādus piecpadsmit metrus, bet nekā pieminēšanas vērta nemanījām.
Gaitenis turpinājās, un, ja vērtēju pareizi, mēs varējām but zem kādas ēkas pagalma otrā pusē.
Pēc vēl piecpadsmit metriem mēs kaut ko ieraudzījām.
Mums priekšā uz putekļu klātās zemes gulēja tāds kā sarkani krāsots sainis.
Šo kaut ko sedza sarkans zīda apmetnis, dzeltenā kapuce mētājās blakus, abi zabaki atpūtās putekļos kā divas jautājuma zīmes.
- Kungs Dievs! - misters Vorloks izsaucās, sažņaugdams dūri. - Tur… kads guļ.
- Jautājums… kas guļ - misters Stīvenss čukstēja.
Pēc īsa brīža šāda jautājuma vairs nebija.
Mūsu priekšā gulēja rinpoče Dendrubs, priekšnieka Ņemdena vietnieks, balu seju, visticamāk - miris.
Misters Stīvenss pagrozīja galvu un atspieda pieri pret ķieģeļu sienu.
- Augstais Dievs! Kur gan iemaisās grāmatvedis, izgājis no sava biroja!
Noliecos pār rinpoči Dendrubu 1111 meklēju purbu, ar ko viņš nogalēts. Un asins traipu pret sirdi. Neatradis ne vienu, ne otru, atrāvu no viņa krūtīm apmetni un noliecu galvu pie krūtīm. Rinpočes Dendruba sirds sitās neregulāri kā zvans narkozē. Un kaut kur no viņa auguma plūda asinis. Tikai bridi meklējis, atradu brūci, augšdelms netālu no pleca bija tumšs.
Necik tālu atradu ari purbu. Tas bija rupji apdarināts eksemplārs, bija redzams, ka dordže steigā piemetināts pie trīsšķautņu asmeņa.
-Vai miris? - Vorloks satraukti jautāja - Kas tas zellis ir?
- Dendrubs,-atteicu.
-Ak, augstās debesis! Ņemdena vietnieks? Kas šeit notiek, mister Lorenc?
Nākamajā mirkli rinpoče Dendrubs pacēlās sēdus un ar izbiedētu skatienu vērās manī. Acis gan tā ka pusvirus, tomēr viņš mūs redzēja. Tāpat sēdus viņš paklanījās un salika rokas.
- Ak varenie, bargie dievi, lūdzu neplosiet mani gabalos! - viņš pievērsās misteram Stīvensam. - Ari tu, bargais dievs, - šis lūgums bija misteram Vorlokam. Mani, ka izskatījās, viņš vēl nebija pamanījis.
- Ne prātā nenāk, - Vorloks viņu mierināja. - Rinpoče, vai varat piecelties?
Kādu brīdi Dendrubs vēl bija tālu no mums. Ari vēlāk mums bija grūti viņu
atrunāt no uzskata, ka mēs esam bargi dievi. Beidzot izdevās. Kad viņš pārliecinājās, ka ir vēl dzīvs un kaut kur pazemē, grīļodamies piecēlās un savilka apmetni kopā.
- Kā esmu te nokļuvis? - viņš novaidējās uz manu pusi.
- To mēs jautajam tev, rinpoče, - ziņkāri pavēros viņā.
Dendrubs noplātīja rokas.
- Pastaigājos.
-Kur?
-Otraja pagalmā. Dzirdēju, ka rinpoče Domingu kliedz, gribēju iet pie viņa. Tad viss satumsa, sāpēja roka…
-Tev, rinpoče, ir neglīta brūce.
- Gan jau lama mediķis izārstēs. Kā tu tiki te pazemē, rinpoče Blobzang?
Izstāstīju, kā tiku. Dendrubs tikai purināja galvu. Arī viņš nebija zinājis, ka
zem trešā pagalma ir ejas. Kā gan viņš varētu zināt, ja bija nodzīvojis Litangā tikai dažas nedēļas?
Gandrīz no jauna sākās panika, kad ieradāmies pie gaidītājiem. Pa šo laiku asinis jau bija izsūkušās cauri Dendruba apmetnim, arī viņa seja bija bālāka nekā parasti.
-Jēzus! - Moda Benda, mūs ieraudzījusi, iebrēcās. - Mironis! Dzīvs mironis! Šaujiet viņu nost!
- Mieru, mieru! - misters Hārtlends viņu mierināja, ar drebošu roku glāstīdams ūsiņas. - Ja miris, tad to vairs nevar nošaut.
-Vai viss kārtībā, mister Lorenc? - uz manu pusi sauca Džeina Parisa.-Vai ar visiem viss labi?
- Kā nu kuram, - Domingu runāja, slaucīdams pieri. - Zem klostera vieni vienīgi caurumi, gluži kā Ementāles sierā, mans labākais darbu vaditājs nogalināts. Jēzus, es vel nespēju noticēt… Rinpoče Dendrubs ievainots… Ja neņemam vērā šos sīkumus, viss ir labi.
-Tas te… Dendrubs… kas viņš ir?
- Rinpočes Ņemdena vietnieks.
- Mans Dievs, es taču nekad nespēšu iegaumēt šos vārdus. Ko jūs tur atradāt?
-Tikai viņu.
- Un izeju?
-Tik tālu mēs netikām.
- Puišelis pirmīt kliedza, ka mēs esot ieslēgti. Vai taisnība?
- Tūlīt paskatīšos. Par to neuztraucieties. Ja ne citādi, uzlauzīsim durvis.
Pēc brītiņa rinpoče Dendrubs jutās labak. Tad mums bija jāizlemj, ko darīt.
Kaut gan sirds mani aicināja doties tālāk pa eju, prāts ieteica pārtraukt šo ekspedīciju.
Pec mirkļa jau mīņājāmies pie aizslēgtajām durvīm. Dongenam bija taisnība, lai kā mēģinājām spiest rokturi, atvērt neizdevās. Nevajadzēja milzum daudz prāta, lai pārliecinātos, ka durvis tiešām aizslēgtas ar atslēgu.
- Neticami! - Ernijs Boss purināja galvu. Daži salmi izslīdēja no viņa cepures 1111 nobira zemē. - Viņš bija spējīgs mūs ieslēgt!
- Kas? - rinpoče Dendrubs ar vienu vārdu pajautāja.
- Čostimpa.
Izstāstīju viņam, ka arī čostimpa nokāpa pazemē kopā ar mums, tad pēkšņi izkūpēja. Turklāt aiz sevis bija aizslēdzis durvis. Hs gadsimtiem vaļā stāvējušās durvis, kurām, šķietami, sen vairs nevarētu būt atslēgas.
Rinpoče Dendrubs gāja pie durvīm un aplūkoja slēdzeni. Viņa patīkamo seju izkropļoja sāpes. Nojautu, ka brūce var ellišķi sāpēt, jo delmā durtais purbu bija miesu nevis griezis, bet vairāk plosījis. Noliecies pie slēdzenes, viņš mazliet sagrīļojās. Gribēju mesties palīgā, taču viņš, pat neatskatījies, ar roku deva zirni: stāt!
- Ko viņš tur darās? - Moda Benda nervozi jautāja. - Varbūt gribēs ar pirkstu atslēgt?
- Šitie spēj visu, - atteica misters Šorejs. - Pirms braucu šurp, izlasīju dažas grāmatas par viņiem. Tāpēc arī atļāvu likt salmus sev uz galvas.
- Ak Dievs, viņš atstās mūs te. - mis Parisa šausminājās.
-Vai jūs domājat, ka viņš izkūpēs dūmos un izlidos pa atslēgas caurumu?
-Jūs smiesieties, bet es tieši ko tādu iedomājos.
Rinpoče Dendrubs neizlidoja vis pa atslēgas caurumu, viņš tikai urķējās tam apkārt. Es nebiju ipaši pārsteigts, kad pēkšņi durvis mūsu priekšā ar klusu knikšķi atdarījās.
- Izeja ir brīva, - Dendrubs murmināja, taustīdams delmu. - Šķiet, ka… ģībstu.
Tā ari būtu bijis, ja es ar lēcienu nebūtu pie viņa un nesaturētu. Viņa piere bija vienos sviedros, arī uz virslūpas lielas sviedru lāses.
- Kā jūs to izdarījāt? - pie mums lauzās misters Vorloks. - Sasodīts, kā jūs to darījāt? Tūkstoš dolāru, ja iemācīsiet.
Pietiks ar pieciem simtiem… - Dendrubs kunkstēja, izspiedis sejā smaidu. - Tas bija ļoti vienkārši.
-Tikai nenoģībstiet, kamēr neesat parādijis triku.
-Gan jau… rīt.
- Līdz tam jūs pārdomāsiet. Parādiet tagad, rinpoče! Vai jums ir buram- vārdi?
- Buramvārdi? - rinpoče Dendrubs bija pārsteigts. - Tādu… nav.
-Tad jūs uzlikāt rokas? Bioenerģija?
- Arī ne, - Dendrubs atzinās.
- Lūgšanas? Vai arī es varētu tādu iemācīties?
- Ne jau… lūgšanas, - Dendrubs kunkstēja.
- Kas tad?
Dendrubs sniedzās apmetņa iekšienē un izvilka pamatīgu atslēgu.
-Šis.
Misters Vorloks muti vien ieplēta aiz pārsteiguma..
-Atslēga? Kas tā par atslēgu? Te taču ir… simtgadīgi vārti.
- Litangas klosteris ir pilns ar simtgadīgiem vārtiem, rinpoče. Un visiem tiem vienādas slēdzenes. Ar vienu atslēgu var atslēgt visas. Izņēmums ir celles. Vai vēl ko gribējāt… mister Vorlok?