- Nebūt ne, - norūca apkaunotais misters Vorloks, - nevēlos.
- Tad es tagad ģībstu, - dižciltīgi vienkārši sacīja pazudušā rinpočes Ņemdena vietnieks.
Un noģiba arī.
Nevarētu sacīt, ka man tajā pēcpusdienā nebija ko darit. Vispirms vajadzēja mirušo dabūt augšā no ejas, jo mūki nebija ar mieru to nest, viņi nevarot zināt, vai tajā neslēpjas uz visu gatavs ļaunais gars. Ari strādniekus izmantot mums nelikās lietderīgi. Viņi jau tā diezgan negribīgi veica darbu; pēc Domingu domām, mūs vairs tikai stundas šķir no brīža, kad viņi paķers savu nabadzīgo iedzīvi un neapstāsies lidz pat Timpu. Senjorita Kautinju nemitīgi rosijās telšu tuvumā un centās viņus pierunāt uz palikšanu.
Mans galvenais darbs bija mierināt Domingu, kurš staigāja pa savu celli kā ieslodzīts tīģeris.
- Neticami! Mans Dievs, neticami! -viņš kliedza un vairākas reizes zvēla ar dūri sev pa pieri. - Es jau nojautu, ka ir kaut kam jānotiek. Es pat pārliecināts biju. Kāds… grib nogalināt. Grib slepkavot. Ne ar nazi, ne ar lodi, ne ar indi, bet iznīcinot manu pašapziņu. Ja es kaut ko uzņemos, viņš to izdara manā vietā. Vai saprotat? Nobendē mani morāliski. Garīgi slims.
- Vai viņš ari līdz šim ir slepkavojis?
- Lidz šim vēl ne. Bet garīgai slimībai raksturīgi, ka process norit rāmi, mierīgi, taču neapturami. Taizemē viņš vēl neslepkavoja. Arī Taivanā ne. Arī Indijā ne, turpretim šeit jau to darīja. Gatavs. Tas ir viss. Man beigas. Esmu miris.
Mia Vorloka maigi apņēma viņu ap pleciem.
- Nomierinieties, mister… nomierinies, Domingu, es stāvu tev blakus. Turpmāk… tevi no šejienes neaizbiedēs neviens, par to es galvoju.
- Paldies… mīļā, - de Karvalju čukstēja, uz mirkli izkritis no bezceriga upura lomas.
Aizvēru acis. Zināju, ka viss ir dažu mirkļu jautājums, tūlīt atgriezīsies iepriekšejā noskaņa.
- Nogalināšu! - viņš ierēcās, kā no miega modies. - Nogalināšu kā mans sencis Ernandu de Karvalju to nožēlojamo bulli.
- Mīļais, vai tev bija daudz slavenu senču? - Mia Vorloka ar maigu skatienu jautāja.
- Daži bija, - Domingu, nedaudz nomierinājies, atrūca. - Kaut gan tēvocis Ernandu visvairāk izcēlās sangrijas glāžu cilāšanā. Tonēr… viņš bija izcils toreadors. Pirms apaļiem divsimt gadiem. Diemžēl mfr i beigās viņš jau pamatīgi meta uz ceriem, ari tad, ja bija jāstrādā. Tas ir: k d arēnā bija jācīnās ar bulli. Reiz viņš, ham, bija iedzēris drusku vairāk neka vajadzēja un… hm… nesaskatīja bulli.
- Ak, žēlīgās debesis! - Mia novaidējās. - Vai viņu nogalināja?
-Bulli?
- Bullis viņu.
- Nē, nenogalināja. Beidzot viņš nogalināja, bet publikas pirmās trīs rindas jau bija izretinātas, kamēr bulli noķēra. Tādi nu mēs, Karvalju esam, ja kļūstam nikni. Vai! tam, kurš gadās man pa ceļam. Ak Dievs! Longavilja!… Nabaga Ektors! Desmit gadus viņu pazīstu, nebija par viņu labāka drauga… Ja uzzināšu, kurš to izdarījis, dzīvam izraušu sirdi.
Klusām aizdarīju aiz sevis durvis.
Domāju, ka nekad neatradīšu čostimpu, tomēr atradu. Atklāti sakot, nemaz daudz nebija jāmeklē. Viņš darbojās savā cellē ap Mahakalas statuju. Kad gāju iekšā, patlaban iededza kvēpināmo. Visdabiskāk būtu, ja es viņu saķertu, piespiestu pie sienas un mazliet apstrādātu viņa vēderu. Taču čostimpa bija lama, turklāt no Litangas ierēdņiem, kurus nav pieņemts sist. Pat tad ne, ja viņi kaut ko nodarījuši. It ipaši neklājas traucēt lūgšanas laika, ja nu tomēr, tad pēc lūgsnas beigām.
Čostimpa vēl brītiņu klanījās, iebēra sudraba bļodā ar ziedojamo ēdienu vēl dažus rīsu graudus, tad laimīgi pavērās manī.
- Ko tu, rinpoče, gribi?
Viņš pat nejautāja, kā mēs esam tikuši ārā no tuneļa.
- Vai tu aizslēdzi durvis? - es, draudīgi lūkodamies, jautāju.
- Es, - čostimpa palocīja galvu.
- Kāpēc?
Viņa sejai pārslīdēja izbrīna smaids.
- Kā tā, kāpēc? Trapa, man taču jāuzmana klosteris, nevis šādi tādi klaiņotāji. Kas notiktu, ja tur lejā patiesi dzīvotu rodžungi, kas mestos ārā pa durvīm, ko? Vai par to neesi padomājis?
- Zem klostera rodžungu nav, to es varu kaut apzvērēt.
- Aha, kā tu to vari zināt? Pa to eju cilvēki nav staigājuši simtiem gadu.
-Vai tu pat nejautā, ko mēs tur atradām?
Čostimpa paskatījās uz Mahakalu un pagrozīja galvu.
- Tā kā tevi pazistu, tūdaļ tik un tā uzzināšu.
- Mēs atradām līķi, čostimpa.
Tobrīd es pirmo reizi manīju viņā kādu pārsteigumu. Tikai ne lielāku kā par siseni, uzlēkušu uz svētku apmetņa.
- Un tu nemaz nejautā, kas tas bija?
-Visticamāk kāds sen sen miris mūks.
- Maldies, - sacīju. - Mes atradām mistera Longaviljas līķi.
Čostimpa noglāstīja pieri.
- Kā viņš nogalināts?
-Arpurbu, rinpoče.
Čostimpa piegāja pie loga un skatījās ārā. H viņš palika īsu brīdi, pa pusei izliecies pa logu. Kad pagriezās atpakaļ, seja bija marmorā sastingusi, vairs nebija iepriekšējā zobgalīgā smīna.
-Un vēl?
-Ari rinpoče Den… ir ievainots.
Čostimpa izbīlī grāba gaisā, gluži ka ķerdams lidojošu tauriņu.
- Vai smagi?
- Skaties pats! Es tevi, čostimpa, gribētu par kaut ko brīdināt.
Bija pienācis laiks, viņu uzrunājot, nelietot pagodinošo rinpoče.
- Par ko?
-Jāvēl kādreiz aizslēgsi aiz manis durvis vai vārtus, ko būšu pametis va|ā… tad tev nebūs iespēju vēlreiz kaut ko slēgt. Vai saprati, čostimpa?
-Vai draudi, trapa Blobzang?
-Tikai brīdinu.
Paklanījos un gāju.
Es jau biju gaiteņa galā, bet viņš vēl arvien neuzdrošinājās aizvērt celles durvis man aiz muguras.