Paņēmu un aplūkoju papīru, tad iebāzu to apmetņa ielocē.
-Vaivaru paturēt?
-Varat ar to pat apslaucities.
-Vai esat ko tādu ari citreiz saņēmis?
- Protams, esmu. Tikai noslepkavots gan vēl neesmu.
- Ko tagad gribat darīt?
De Karvalju noslīga uz manas gultas malas.
- Metīšu mieru.
-Vai esat pārliecināts, ka tā vajag?
Reti bija gadījies viņa sejā redzēt tādu izmisumu kā tobrīd. Viņš gandrīz raudāja aiz pazemojuma un nevarības.
- Sakiet taču no sirds, ko man darīt! Ja draudētu tikai man… es turētos pretim, uzdurtu tādu sava naža galā. Bet te jau ir runa par ko vairak. Par slepkavībām, Leslij. Varbūt tas pats nolādētais fantoms ir nogalinājis arī mūku, ko vilkām no avota ārā. Un nu Longavilja… Nevaru riskēt, ka manis dēļ kādam kaut matiņš nokristu. Izbeigšu. Atstāšu Litangu. Varbūt kļušu par korridas cīnītāju kā mans sencis. Nelaime vien tā, ka man to vēršu žēl. Varbūt arēnā mēslus novākšu. Droša nodarbe, to man neviens negribēs atņemt.
Baidijos, ka viņš sāks raudāt, tāpēc drošinādams uzsitu pa plecu.
- Domingu, nestrebiet to putru karstu! Gan jau kaut ko izgudrosim. Kā ar mis Vorloku?
- Nezinu, vai viņai nāk par labu draudzēties ar mani. Jūtos ka spitālīgais. Es nesu nelaimi visiem.
Man gribējās viņu mierināt, taču pagaidam to nevarēju.
Nevarēju taču viņam sacīt, ka slepkavībām nez vai ir kāda sakarība ar fantomu, kas viņu vaja.
Nākamā apmeklētāja bija Mia Vorloka. Kad viņa ielavījās pa durvīm, man seja izstiepās vai lidz grīdai. Šī Mia atkal bija agrākā Mia, neglīta kā Mačado raganas. Atkal uzģērbusi to divsimt gadu veco, garo raganas tērpu, matus apsējusi ar melnu lakatu. Arī acenes agrākās, briesmīgajos, platajos ietvaros.
Viņa apstājās pie durvīm un negribēja nākt tālāk, lai kā mēģināju pierunāt vismaz apsēsties pie galda. Viņa palika pie izejas, lai būtu gatava jebkurā mirklī bēgt ārā.
- Mister Lorenc… es atnācu tikai tādēļ, lai pateiktu jums kaut ko. Es gribu sacīt, ka… pat divas lietas.
-Vai jūs neapsēstos?
- Labāk palikšu stāvam. Esmu pārāk nervoza, lai sēdētu.
- Klausos, jaunkundz.
- Pirmais, ko gribēju teikt… es piedalos klostera viesnīcas būvē. Līdzko būsim Timpu, es sagatavošu vajadzīgos dokumentus. Izpildīšu tēva vēlēšanos.
- Sapratu, jaunkundz.
- 'lalāk tas, ka… jāatzīstas, esmu jūsos vīlusies.
- Ļoti žēl, bet…
- Esmu patīkami vīlusies, mister Lorenc. Tur pazemē man bija iespēja jūs novērot, un… jums sirds ir īstajā vietā.
- Pateicos.
- Un jūs esat Domingu īsts, labs draugs. Jūs daudz strīdaties, tomēr mīlat viens otru. Tieši tāpēc… es gribētu jums piedāvāties.
- Kā, ludzu?
- Es domāju, manu palīdzību.
- Pateicos, jaunkundz, bet nez vai man to vajadzēs, - nopūtos. - Domingu pamet darbu, arī es došos projām. Visprātīgāk būs, ja visu pārņems Timpu policija. Ir notikušas divas slepkavības, un…
Vorlokas jaunkundze ar lēcienu metās man klāt un gandriz nometās ceļos man priekšā. Ja nebutu viņu saķēris, laikam patiesi nomestos.
- Lūdzu, mister Lorenc! Palīdziet Domingu! Pierunājiet viņu turpināt darbu!
- Nevaru, Mia.
- Kāpēc?
Mazliet vilcinājos, tad, nedomādams par sekām, vārdu pa vārdam atstāstīju nesen Domingu saņemtās vēstules saturu.
Nebija nekāda sarūgtinājuma, viņas seja pārakmeņojās, un viņa mirdzošām acim vērās mani.
- Kad Domingu saņēma to vēstuli?
- To viņam piegādāja nesen. Pēc tam, kad bijām iznākuši no pazemes.
Mia Vorloka norāva acenes un ar plašu žestu trieca pret zemi. Abi stikli saplīsa, pa grīdu izklīda tūkstošiem šķembu.
- Pie velna viņu! - Mia kliedza kā bez prāta. - Pie velna! Viņa apsviedās un metās āra.
Paņēmu no kakta slotu un saslaucīju stikla šķembas.
Jozefs Heinemans ar vajātā skatienu palūkojās atpakaļ, it kā jebkurā brīdī gaidīdams upurējamdunča dūrienu. Tāpat kā Mia Vorloka arī viņš neapsēdas, tikai blakus galdiņam atbalstījās pret sienu.
- Biju pie Dendruba, - viņš bez īpaša ievada sacīja, šķielēdams uz Congkapas statuju. - Vai jūtaties labi cellē kopā ar šo puisi?
- Man nav iebildumu, - atteicu. - Man ir bijuši arī nepatīkamāki istabas biedri.
- Es viņus ienīstu, - Jozefs ņurdēja. - It īpaši, kopš viņi ar mums tā izrīkojas.
- Kā ar Dendrubu?
- Pretīga brūce. Pēc tam apciemoju arī čostimpu. Vai nejautāsiet, kāpēc?
- Kāpēc?
-Gribēju uzzināt, kas te notiek. Domingu nemitīgi rēc un plēš ūsas. Manuprāt, drīz mēs visi nojūgsimies. Ja neaizvāksimies no šejienes. Mūsu cilvēki jau ir uz to gatavi. Mis Kautinju viņus vel kaut kā notur… bet jebkurā brīdī viņi var aiziet. Labi būtu, ja ari jūs izietu pie viņiem, kaut gan… nezinu, vai tam būtu kadi panākumi. Turklāt arī Rigleru nekur nevaru atrast, arī man it ka piemetusies sērga. Man viss redzētais dubultojas, vai kā tur. Un visu laiku asiņo deguns. Šobrīd tikai jums par godu ir pārstājis. Vai redzējāt Longaviljas līķi?
- Kā nu ne.
- Pat to, ka pirms nāves… arī viņam bija asiņojis deguns?
-Redzēju.
- Kas tas ir? Vai sērga?
- Uzlieciet salmus uz galvas! Varbūt palīdzēs.
Heinemans atgrūdās 110 sienas, pienāca pie manis un sagraba manu apmetni pret krūtīm.
- Jūs zināt vairāk neka pasakāt. Man riebjas tādi paslepeni tipi. Ko nozīmē šīs asinis 110 deguna?
-Varu tikai atkartot: lieciet salmus uz galvas.
Tikko biju izteicis pēdējo vārdu, viņam atkal sāka plūst asinis 110 deguna. Divas prāvas lāses tūlīt nopilēja zemē. Heinemans izrāva kabatlakatiņu un piespieda pie deguna.
- Man riebjas šī zeme, es ienīstu šos šķībacainos tipus un ienīstu viņu māņticību. Vel izturēšu mazliet deguna asiņošanu. To jus varat pateikt saviem draugiem.
- Draugiem?
- Neliedzieties, jūs taču piederat pie viņiem. Esat velnam pārdevis dvēseli. Iešu meklēt Rigleru. Ja vajadzēs, no zemes apakšas dabūšu rokā. Bet vienu gan iegaumējiet: ja arī viņu atradīšu mirušu, tad kādu nogalēšu. Iespējams, ka tas būsiet jūs. Nedomājiet, ka Džo Heinemans salūzīs tāpēc, ka drusku asiņo deguns.
Viņš vēl nebija īsti projām, kad manā cellē iesoļoja visi trīs ceļojumu kantora "Labs gaiss" pārstāvji. Moda Benda aizlika roku sejai priekšā un izbiedēti blenza, kā 110 Heinemana deguna sūcas asinis. Heinemans bija tik ļoti iegremdējies savās domās, ka viņus pat nepamanīja.
-Viņam tek asinis 110 deguna? - sabijusies jautāja Moda Benda. Varbūt viņa vēl nekad nebija tik ļoti līdzinājusies bezpalīdzīgai lellei kā tajā brīdī. - Ak Dievs, viņam asiņo deguns?
- Un kā jums klājas? - jautāju, pārlaidis viņiem skatienu. Visiem trim adītas cepures, zem tām salmi.
- Necik spīdoši nav, - Ernijs Boss atbildēja. - Es aizvien vairāk jūtos kā Agatas Kristi romānā. Esam ieslodzīti noslēpumainā cietoksnī, te ārdās kāds ārprātīgais, ik pēc brīža kadu no mums nosūta uz viņsauli. Ne jau tādu iedomājāmies šo ceļojumu. Un salmi uz galvas! Kopš uzlikām tos, vismaz deguni vairs neasiņo, bet… mēs taču nezinām, pret ko tie ir. Pagaidīsim vēl vienu dienu un dosimies projām. Ja līdz tam nebūs atradies rinpoče Ņemdens. Tomēr savādi, mēs te ierodamies uz sarunām ar viņu, bet viņš izkūp.