Masas Mačado ari tagad izskatījās pēc īstām raganām. Līdzinājās raganām pat tādā ziņā, ka gandrīz nekad viņām nebija iepriekšējās sejas. Varbūt viņām nemaz nebija pastāvīgu seju. Tikai vareni deguni ar kārpām izteica zināmu pa- stāvīgumu.
Viņas viegli, bez skaņas ieslīdēja manā cellē un novietojās tās vidū kā divi milzīgi tintes traipi. Ļaunu vēstījošas krāsas svārki nosedza abus mazos krēslus, uz kuriem viņas novietojās, kā melnie caurumi gaismu. Mazās putnu actiņas nezibēja tik zobgalīgi kā parasti. Un sejas bija drūmākas, bet - kas zina?
Izabella vai Marija, norīstījās un noslaucīja svārkos sasvīdušo plaukstu.
-Atnācām tikai, lai darītu jums zināmu: mister Lorenc, mēs ļoti nožēlojam notikušo. Un… mēs esam jums līdzās.
- Man līdzās?
-Jūs esat vienīgais… hm… uz rīcību gatavais vīrietis visā klosterī. Hm.
Viņa blenza uz priekšu, it kā lauzītu galvu par kaut ko. Es nekustējos, gaidīju, lai izsaka, kas uz sirds.
Marija Mačado pastiepa roku un satvēra mani aiz locītavas.
-Lūdzu, nāciet līdzi!
- Kurp? - biju pārsteigts.
- Nāciet gaitenī!
Pagrozīju galvu un gāju līdzi. Tur manu roku satvēra Izabella Mačado un vilka mani sev līdzi. Man pat neatlika laika aizvērt celles durvis.
Mēs neapstājāmies lidz pat viņu cellei. Izabella Mačado - bet varbūt Marija - noliecās pie slēdzenes un pagrieza atslēgu.
- Lūdzu, ejiet iekšā!
- Man jāiet?
- Nebaidieties, mēs būsim tepat aiz muguras.
Uzmanīgi atvēru durvis. Normālos apstākļos man rokā būtu 38. kalibra and Wesson, tikai šoreiz man tā nebija. Kuram gan ienāktu prātā to ņemt līdzi?
Dziļi ievilku elpu un kāpu pār slieksni.
Iekšā bija puskrēsla, ar kuru nācās cīnīties tikai sviesta gaismekļa blāvajā gaismā.
Man nevajadzēja piepūlēt acis, lai pamanītu pie mazā galdiņa sakņupušo virieti. Vienu mirkli noticēju, ka raganu Mačado cellē uzradies pazudušais rinpoče Ņemdens. Šis vīrietis bija mūks, par to liecināja galvassega un mūka apmetnis. Vienu no platstulmu zabakiem ar uzliekto purngalu viņš bija pavilcis sev apakšā, otru izstiepis, it ka baidīdamies apgāzties, ja neatspersies.
Tad iedomājos, ka tomēr būtu labāk, ja 38. kalibra Smith and Wesson būtu man līdzi.
Mūks nekustējās. Pat galvu nepacēla, kad tuvojos. Neuzdrošinājos domāt, ka viņš meditē, jo kurš mūks gan izraudzītos divu sievišķīgu būtņu celli par sevī gremdēšanās vietu.
Viņš stingi, nekustīgi vērās logā, it ka gaidīdams kādu bargu dievu, ar ko dalīties savā vientulībā.
Vienu soli uz priekšu, un noliecos pie lamas.
-Sveicu tevi, rinpoče!
Apsveiktais pat nepakustējās. Viņš vēl vienmēr ar nekustīgu skatienu vērās pa logu uz kalniem.
- Rinpoče, vai vēlies ar mani runāt?
Viņš neatbildēja.
Uzmanīgi virzījos pie sviesta gaismekļa, paņēmu to, pacēlu pati galvai.
Pa grīdu aizslīdēja bālas gaismas mēlītes, ari pa istablietām, sēdētājā zābakiem, uz kuru stulmiem veikls zābaku meistars bija izšuvis mūžam atpakaļ nākošas dzīvības simbolu, gaismiņas ķērās pie mūka apmetņa, tad slīdēja augšā pa kaklu, tad uz sejas.
Iekliedzos, un daudz netrūka -, būtu gaismekli nometis zemē.
Mūks - lai kas būdams - bija nevis aziāts, bet eiropietis.
Mūks - lai kas būdams - vairs nebija dzīvs.
Mukām - lai kas būdams - seja bija pelēka un acis izvalbītas.
Mūkam - lai kas b'ūdams - bija sirdī iedurts purbu, kura spals zeltaini vizēja plandošajā lampas gaismā.
Noliecos un, atpakaļ nepaskatījies, ielūkojos viņa sejā.
Šis upuris bija Alekss Rīglers, Domingu darbu vadītājs.
Domingu bija ne dzīvs, ne miris, kad viena no māsām Mačado - laikam Izabella, bet varbūt Marija? - viņu informēja par notikušo. Viņš ieskrēja raganu istabā, nometās zemē blakus Alekša Riglera līķim, gulēja zemē un blenza uz priekšu. Laikam pat elpot bija aizmirsis.
Māsas Mačado bija ierāvušās kaktā. Rīglera galva nez kāpēc noslīdēja uz krūtīm, it kā viņš meditēdams būtu aizsnaudies.
- Man beigas, - pēc ilgāka laika de Karvalju nopūtās. - Esmu zaudējis visu. Mirst mani labakie cilvēki… Man laiks projām…
- Nepadodieties, Domingu! - es aizkapa balsi mierināju. - Esam jau citreiz ari bijuši smagā situācijā.
- Tas bija citreiz. Bet te ir gals klāt. No rīta došos uz Timpu.
- Nekur tu neiesi, - kliedza kāds no durvīm.
Visi pagriezām galvu skaņas virzienā. Durvis stāvēja Heinemans, drūmu skatienu, pie deguna asinis. Ja saku, ka viņa skatiens bija drūms, neesmu pateicis neko. Heinemana skatiens bija ārprātīgi drūms. Nav vārdos pasakāms, ko visu es tur saskatīju.
- Neviens nekur neies! - viņš draudīgi kliedza un - vēl draudīgāk - rokā turēja 45. kalibra pistoli, kuras stobru pārmaiņus vērsa pret katru no mums. - Kurš kustēsies, to nošaušu.
Domingu tūlīt pārvērtās. Viņa sejā izzuda trulās šausmas un pamazām atgriezās parastā viltīgā izteiksme, kas man bija likusi tik daudz lauzīt galvu. Nekad nespēju tikt skaidrībā, kad to rada kadas emocijas un kad viņš pozē. Tagad es varētu zvērēt, ka skaidrais prāts viņam uznācis kā caureja kādam, kas tualetē lasa avīzi.
- Kas jums… Džo, noticis?-viņš jautāja, lēni celdamies kājās.
- Kādu nogalināšu, - Heinemans atteica, pēc kārtas apstaigādams mus visus.
Domingu paraustīja plecus.
-Varat sākt. Man tik un tā jau visa diezgan.
- Jūs ne, priekšniek, - Heinemans purinaja galvu. - Jūs neesat vainīgs. Jus noteikti neesat viņu nogalinājis.
-Tad nobeidziet šīs skuķes, - Domingu atkal paraustīja plecus. - Ar vienu lodi abas. Divas ar vienu šāvienu.
Ierocis Heinemana rokā nodrebēja.
-Vai jūs domājat, ka viņas… viņas?
- Nedomāju vis, - Domingu sacīja. - Bet vai jums nav vienalga? Gribat kādu nobeigt, vienalga, kuru. Ņemiet viņas!
- Nē! - Heinemans kliedza, pagriezdams ieroci pret mani. - Nobeigšu viņu!
-Arī tas ir atrisinājums, - de Karvalju palocīja galvu. - Dažreiz arī es esmu to gribējis. Tikai man neizdodas.
Heinemans skaļi iekliedzās:
-Vai gribat lūgt Dievu?
Pirms spēju pakustēties, Domingu rādīja uz mani.
- Vispār arī viņš ir bez vainas. Bet šaujiet vien! Man nepatīk tādi lielmutīgi puiši. Kāpēc jūs teicāt, ka neviens nedrīkst doties uz Timpu?
- Jo visu šo gribu nokārtot es, vienīgi es. Pazīstu šo šķībacaino juridisko dienestu. Viņi vilks cits citu no dubļiem ārā, bet balto cilvēku dzīs tajos iekšā. Ja nāks poliči no Timpu, mūs aiztrieks mājās, bet slepkavas baudīs dzīvi. Tā vis nenotiks! Es ņemu šo lietu savās rokās, likvidēšu katru aizdomās turamo, tad lai mani pakar. Es pildīšu savu pienākumu. Kaut visi tā darītu! Kā jūs, priekšniek, saprotat, tad arī šis puisis ir bez vainas?
- r Rī, kā tas ir. Kad Rīgleru galināja nost, šis bija pie manis. Bet likvidējiet vien viņu, nevilcinieties! Man ir apnicis, ka eju, kur iedams, es atrodu viņu priekšā. Šaujiet nost, tad pieskaitīsim viņu pie pārējiem.
Ierocis Heinemana rokā nodrebēja.
-Vai esat pārliecināts?
- Par ko?
- Ka viņš tiešām… nav vainīgs.
-Vai tas jūs interesē?
Heinemans sāpīgi iekliedzās, meta pistoli pret sienu, sabruka līdzās Rīgle- ram un sāka raudāt.