Pavēlēju savām kājām: so|os, marš! Tomēr kājas sāka darboties tikai pie trešās komandas.
Mani neinteresēja, ko man nopakaļ tik sarūgtināti kliedz raganas Mačado.
Izgāju trešajā pagalmā, tad laukā pa vārtiem un, pagriezies uz mani sienu, nokļuvu strādnieku nometnē. Nakts nebija vēsa, ugunskuri - to bija divi -vairāk simbolizēja mājīgu noskaņu, nekā bija sakurti siltuma dēļ. Strādnieki drūmām sejām sēdēja ap uguni, no mājīgas noskaņas nevēsts. Viņu acis lasīju, ka pietiktu uzsprakstēt vienai dzirkstelei, un viņi aizskrietu uz visām pusēm. Sveicināju un iekārtojos pie ugunskura. Puišelis, mazliet vecāks par desmit gadiem, nolika man priekšā greizu skārda krūzīti ar tēju. Kamēr dzēru, zagšus lūkojos apkārt. Šķita, ka noteicējs ir pavecs, bezzobains vīrs ar turbānu galvā, jo ikviens, lai ko arī teica, paskatījās uz viņu. Vecais tad vai nu pamāja, vai papurināja galvu.
Turklāt viņš nevis sēdēja, bet bija notupies. Gandrīz droši, ka viņš bija no Taizemes ziemeļu kalnu ciltīm, no Mekongas apvidus, kur mēdz atpūsties tupot, nevis apsēžas. Seja šķita pazīstama, kaut gan biju pārliecināts, ka tikušies nekad neesam. Labprāt būtu viņu uzrunājis, bet ieraža prasīja, lai pagaidu, kamēr viņš mani uzrunā.
Drīz arī tas notika. Vēl nebiju izdzēris tēju līdz pusei, kad viņš mani uzrunāja. Drusku šņācošā, tomēr ciešamā angļu valodā.
-Vai tu esi rinpoče Blobzangs?
Pamāju.
- Es tas esmu.
- Stāsta, ka tu esot mācīts cilvēks. Tu zinot par dievu un dēmonu pasauli daudz ko tādu, ko citi nezina.
- Šo to zinu, - palocīju galvu. Kautrīgums ir ļoti svarīgs, bet ne vienmēr ved uz mērķi.
- Ko tu par viņiem zini? - vecais jautāja, savilkdams lūpas smaidā. Arī pārējie smaidīja. Redzēju, ka viņi muļķojas. Esmu viņiem tāds jucis eiropietis, kurš iedomājies, ka saprot Austrumus, var runāt ar dieviem, un dēmoni no viņa baidās. Tādu nelaimīgo var tikai nožēlot un par viņu smieties.
- Pilnmēness laika viņi dažreiz parādās džungļos, - sacīju. - Tad čūsku dēli iet medībās.
Vecais nodrebēja, man šķita, viņš nogāzīsies. Tomēr meža cilvēki negāžas pat tad, ja zilonis ar snuķi uzsit pa galvu.
- Kāds tev vārds? - viņš čukstēja.
- Un tev?
- Čandrabābū, - viņš sacīja.
-Vai esi indietis?
-Tikai mana māte.
Tie no otra ugunskura sāka pārvietoties pie mums. Vākdams kopā atmiņas, pārgāju uz nāga valodu.
- Vai esi nāga?
Čandrabābū atspiedās ar roku pret zemi, lai nenoveltos uz dibena. Baidījos, ka aiz pārsteiguma viņam izkritīs pēdējie divi zobi.
- Tu zini… čūsku cilvēku valodu?
- Daudz esmu aizmirsis. Vai esi dzirdējis par Radžu Kumar Singhu?
- Par diženo Čūsku Burvi? Lai svētīta viņa piemiņa.
-Viņš man mācīja čūsku cilvēku valodu.
- Svētais Nāgarādža! Tu viņu pazini?
- Pazinu. Dejoju Lielo Čūsku deju, kad bijām ēduši čūsku karaļa gaļu… Arī es kļuvu nāga, jo piedalījos lielajā čūskas dirāšanā.
- Parādi roku!
-Nācpie manis!
Čandrabābū pārlēca pār ugunskuru kā tīģeris uzbrukumā. Apsēdās cieši man līdzās, lai pārējie neredzētu, ko taisos darīt. Uzrotīju piedurkni un parādīju viņam plecā ietetovētu čūsku.
Čandrabābū uzmeta tai vienu skatienu, palēcās un atgriezās iepriekšēja vietā.
- Kā tevi sauc…? - viņš, smagnēji izrunādams vārdus, atkārtoja, jau no ugunskura otras puses.
- Sahibs Leslijs.
- Ko tu no manis gribi, sahib Leslij?
- Es gribētu, lai jūs paliekat. Čandrabābū palocīja galvu. -Tabūs.
- Un es gribētu, lai neviens neaiziet no Litangas klostera. Čandrabābū pacēla no zemes un parādīja man mūžsenu, sarūsējušu šauteni.
- Ta būs. Vai vēl ko, sahib Leslij? -Tas ir viss. Paldies, Čandrabābū! Cēlos un gāju uz klosteri.
Pie ugunskura man vairs nekas nebija darāms.