Budistu klostera noslēpums

-Esat… pazaudējuši. Meklējiet… Viņš… palīdzēs. Vislabākais… policists. Ļoti gudrs… mūks. Uzticies… uzticies… viņam. Salmi… uz galvas. Rīt pusnaktī… kapsētā… steidzies. Lhamo… Dordže.

Šī vienpusīgā saruna negaidīti beidzās. Pilsēta nozuda, tās vietā starp mums iespraucās milzīga cilvēka seja.

-    Tharpačenpo, - šī seja kategoriski sacīja. - Tharpačenpo.

Tad viss izjuka. Kalni saira, tāpat ari seja. Un es atkal sēdēju uz paklāja pie savas gultas.

Nakts vējš drebināja loga rūtis.

Paskatījos pulksteni. Neilgi iepriekš varēja būt beidzies vakara svētbrīdis, un Dongenam drīz jāierodas cellē. Nolēmu iet viņam pretim, lai viens neklimst pa tumšajiem pagalmiem. Turklāt man gribējās drusku izvēdināt galvu. Izgāju no celles, pa galeriju līdz galam, un nokāpu trešajā pagalmā, kur tīkams nakts vējš plivinātu mūku apmetņus, ja kāds no viņiem būtu pagalmā. Pagalms bija tukšs, pat mūždien drūzmējošās vārnas bija nozudušas. Tikai no lūgsnu dzirnavu puses skanēja kādas neieziestas ass nepatīkama čīkstoņa.

Vējš nesa skaņas no tāluma. No ciema puses apmierinātu jaku īdēšanu, kliedzienus, naktsputnu ķērcienus un dobju māvienu, kas varētu būt ari kāda instrumenta skaņa, bet varbūt tur rīkiī izmēģināja dēmons.

Pēc dažiem so|iem manas ausis uztvēra klusas sarunas fragmentus. Runātāji varēja būt pie lūgšanu dzirnavām, ar drošu pārliecību, ka neviens nevar viņus noklausīties. Kurš gan spētu saņemt dūšu, lai lavītos pāri vējainam pagalmam un liktos uz vēdera aiz lielakajām lūgšanu dzirnavām.

Es saņēmu. Aizlavijos pāri pagalmam un, lai cik pretīgi bija, apgūlos uz aukstas zemes aiz malējām lūgšanu dzirnavām.

Jutu, ka esmu apgūlies pašā vēja pūsmā, jo vējš, kas arī tāpat nebija silts, virs manas galvas bija kļuvis pilnīgi ledains un skaņas man piegādāja tik skaidri kā augstas markas telefons.

-   Tam jādara gals! - dzirdēju nervozu izsaucienu. - Vai dzirdi? Vai tu vispār dzirdi, ko es saku?

-    Dzirdu! - atsaucās sievietes balss.

Tas, kurš stridejās, varēja būt misters Vorloks, bet arī grāmatvedis misters Stīvenss varēja būt. Vai Astors Hārtlends. Tāpat sievietes balss varēja piederēt Miai Vorlokai, Džeinai Parisai vai Modai Bendai.

-    Tam jādara gals! Jau šovakar!

-Bet es negribu.

-    Pārējie grib.

-    Mani neinteresē pārējie. Es izstājos.

-    Mīļais Dievs, tu taču zini, ka to nevari.

-    Kāpēc es nevaru? Izstājos un viss.

-Vai viņa dēļ?

-   Pieņemsim. Man ir laiks kļūt nopietnākai. Nevar taču visu mūžu dzīties pec atriebības.

-    Uzklausi mani! - sacīja balss. - Es tevi saprotu. Ari es gribu tikai mieru, nekā cita. Bet… tev jāpārliecina…

-Varbūt palīdzētu misters Lorencs. Mums viņam viss godīgi jaizstāsta.

-    Vēl drusku pagaidi! Es mēģināšu pārliecināt, ka jāpārtrauc. Tikai pasaki vienu iemeslu, kāpēc. Vienu vienīgu.

-    Esmu iemīlējusies.

-Ak Dievs, tu nelaimīgā! Vai tu domā ar to kādu pieverst labākām domām?

-    Kāpēc ne?

-    Paklausies… - te viņš sacīja ko tādu, ko es nesapratu. — Ta ir vislielākā bēda. Zini, no kā es baidos? Ka tevi var nogalināt. Tajās sirdīs ir tik daudz naida, ka jau pāri plūst. Es zaudēšu tevi, kāds kļus par slepkavu, un es zaudēšu arī pārējos. Zaudēšu visus, ko mīlu.

-    Kā tad jabut?

-    Vēl mazliet pagaidi! Varbūt dažas dienas. Pēc tam - jābeidz. Mājās norunāsim. Varbūt arī tur nāks atziņa, ka šis amoka skrējiens jābeidz uz visiem laikiem. Es negribu jūs zaudēt.

Spēcīga vēja brāzma aizpūta viņu balsis prom. Kad vējš pieklusa, ap lielajām lūgsnu dzirnavām valdīja klusums.

Bija laiks posties projām.

36.

Sakārtoju apmetni, ar salmiem piebāzto cepuri un uzmanīgi lavījos projām pa gaiteni. Ticēju, ka jebkurš, mani saticis, pieņemtu, ka parasts muks iet savās darīšanās.

Ticis pie durvīm, velreiz palūkojos apkārt, tad viegli pieklauvēju.

Cellē bija dzirdama klusa rosīšanās, bet durvis vaļā nevērās. Pieklauvēju vēlreiz. Tad iekšā iepīkstējās pele.

-    Kas tur ir?

-    Rinpoče Blobzangs, - atbildēju.

-    Kas tas tāds?

-    Lorencs. Leslijs Lorencs.

-    Mazliet pagaidiet!

Gaidīju. Durvis vairākas reizes nodrebēja, it kā celles iemītnieks tām pie- kļautos, lai ieklausītos skaņas no gaiteņa. Pēc apaļas pusotras minūtes slēdzenē beidzot pagriezās atslēga un durvis atvērās.

Gandrīz mute vaļā aizmirsās. Senjorita Kautinju stāvēja man priekšā kā no modes salona izkāpusi, tērpusies bali rožainā, pieguļošā mājas apģērbā. Arī tad, kad viņa darba drēbēs rosījās pa drupām, es jau nojautu, ka pie sievišķīgo daiļumu sadales viņa nav bijusi rindas beigās, bet nu varēju par to pārliecināties. Viņa ne tikai nebija rāvusies malā, bet gan varmācīgi lauzusies uz priekšu. Tāpēc bija dabūjusi bagātīgi no visa, kas citām skopi dots.

-   Hallo! - viņa sacīja, kautri smaidīdama, kad bija pārliecinājusies, ka ārpusē tiešām esmu es. - Vai nāksiet iekšā?

-    Njā… ka… iešu… - es stomījos.

-Vai jums slikti?

-    Nekas… tikai… drusku… tumšs.

-Arī man nepatīk tumši gaiteņi,-viņa, uzmundrinoši smaidīdama, noteica. - Mierīgi nāciet iekšā!

Ari es smaidīju un apstājos vienu soli aiz sliekšņa.

Tad atskanēja varens blīkšķis, man nodrebēja smadzenes un pāri gāzās labestīga nakts.

37.