Senjorita Kautinju palīdzēja. Apņēma mani un mēģināja pacelt no grīdas. Kā tur bija, kā nebija, bet mana galva nokļuva starp viņas krūtīm.
- Pagaidiet, pagaidiet… varbūt man nevajadzēja bērt spainī tik daudz smilšu… bet es domāju… ja nu kadam cieta galva, ķivere galvā vai… Ta, ļoti labi, atlaidieties gultā… vai ir labāk?
- Drusku reibst, - atbildēju, un tas bija taisnība, vairāku iemeslu dēļ.
- Vai jūs kaut ko neiedzertu? - viņa jautāja. Paskatījos viņai acīs un tūlīt arī tajās nogrimu. Kā kalnu ezeriņā iekritis.
Nu būtu īstais laiks bilst dažus vārdus par sirdi kveldējošo parādību, kas saucās senjorita Kautinju. Diemžēl, šajā gadījumā katrs pateikts vai uzrakstīts vārds būtu tikai bāls realitātes atspulgs. Esperansas brūnie mati atgādināja ' tropu kokus, kam jau notīrīta miza un kas tagad gaida, lai labi meistari no tiem gatavo Būdas statujas. Viņas lūpas bāli sārtas kā koraļļi, brūnajās acīs zibēja dzeltenīgs mirdzums, kas atgādināja to dārgakmeni, ko sauc par Ķīnas tīģeraci. Krūtis kā visslavenākā skulptora veidotas, kaut ari Indijas un Nepālas skulptoru modeļiem netrūka apaļumu. Turklāt šaurā mājas kleitiņa šķita par diviem izmēriem mazāka nekā jābūt.
- E-ū! - viņa mani atžilbināja no domām. - Es jautāju, vai nevēlaties kaut ko dzert.
- Ko? - izvaidēju.
- Man ir portugāļu vīns. Vai nogaršosiet?
- Labprāt, - biju pieklājīgs.
-Vai negribat noņemt apmetni?
- Jau gribēju lūgt atļauju, taču man zem tā tikai triko… krekliņš un apakšbikses… jo… nav jau vēl ziema.
- Apsegties ar manu segu. Projām iedams, uzģērbsiet atkal apmetni. Es izpurināšu no tā smiltis. Ak Dievs, te vienas smiltis…
Tad es attapos, ka patiešām esmu tik smilšains kā Gobi tuksnesī izvārtījies kamielis. Pagaidām nekā nebēdāju, novilku apmetni, noliku blakus gultai, tad arī veļu. No zābakiem biju izkāpis jau agrāk. H nu man nepalika nekā cita, tikai kapuce ar salmiem.
- Te tā pudele, - senjorita izvilka no kakta melnu, vēderainu pudeli. - īsts porto. Septiņdesmit astotā gada. Vai vēl reibst?
- Kļūst aizvien labāk.
-Jēzus…! Pagaidiet, atkorķēšu. Te būs divas glāzes, viena gan man zobu tīrīšanai, bet tas nekas… Pagaidiet, ieliešu. Ak Jēzus, es nemaz nezinu, ko sacīt, man vajadzētu teikt "prieka", bet mēs taču neko nesvinam… es kopju slimnieku, vai apmēram tā… dzeriet kā zāles.
Saskandinājām glāzes. Patiesi izcils vīns. Kad tas skāra manu rikii, gribējās lēkt no gultas ārā un pasludināt sevi par veselu. Par laimi, man izdevās apspiest šo eiforiju. Bija skaidrs, ka sasteigta veseļošanās dažreiz beidzas slikti.
- Pagaidiet! - senjorita Kautinju nolika glāzi. - Kaut kur somā ir suka. Izsukāšu no jūsu drēbēm smiltis. Kā es varēju būt tāda muļķe? Vai varat koncentrēties?
- Koncentrēties? - Jautājums mani pārsteidza. - Par ko ir runa?
- Par kādu cilvēku. Par Domingu. Galu galā jūs taču atnācāt apspriesties, ko ar viņu iesākt, vai ne?
- Noteikti, - es saciju. - Noteikti.
Runādama viņa sukāja manu apmetni, tad ar diviem pirkstiem pacēla no grīdas manus veļas gabalus un izpurināja.
- nu, re! Tomēr nekaitētu, ja jus tos izmazgātu. Smiltis ir zemiska viela. Jau noticam, ka esam no tām tikuši vaļā, bet smilšu graudi prot slepties… Vai dzersiet vēl glāzīti?
Dzērām. Senjorita Kautinju nolika suku un apmetās uz gultas malas.
-Ziniet… no jūsu stāstītā es pilnīgi sabruku. Daudz domāju par to un nācu pie secinājuma, ka Domingu man ļoti simpātisks, kaut arī ir sastrādājis tos briesmu darbus.
Manī sastinga asinis, kad atklāju, ka vairs neatceros, ko biju par de Karvalju sarunājis. Toties viņa nebija aizmirsusi neko.
-Vai jūs nezināt… vai viņš ir vēl kādu nogalinājis, vai tikai toreiz?
- Laikam gan tikai toreiz.
- Tas viņa tēvs laikam gan bija briesmīgs tips, vai jums ta neliekas?
- Tā jau bija, - es piekritu.
- Un tāpēc… tomēr tas nevar būt attaisnojums.
- Nē, - es bēdīgi atbildēju.
- Un tā izvarošana… tas ir tiešām riebīgi.
- Nenosodīsim, kamēr skaidri nezinām iemeslus.
-Taisnība gan. Vai nezināt… kāpēc viņš nogalināja tēvu.
Atainoju sev priekšā Domingu seju, tad nodomāju: kas bus, tas būs. Gan jau kaut kā izskaidrošos.
- Nozaga viņa laimestu, - sacīju.
- Kā laimestu?
- Domingu. Viņš bija laimējis kādā kāršu spēlē.
- Reiz viņš man stāstīja, ka nepazīstot kārtis. Kādā garlaicīgā vakarā viņu aicināja uz dažām pokera partijām, bet viņš sacīja, ka…
-Ak, tikai tāpēc, ka viņš ir slims ar melošanu. Noliegs jebko, kaut gan pirms piecām minūtēm to būs apgalvojis. Protams, viņam skaidrs, ka tā ir atkarība, viņš mēģina to uzveikt, tikai… tur vajag milzīgu garīgu spēku. Piemēram, kā manējais.
-Nabaga nelaimīgais!
- Jā. Turklāt viņš ir izcils inženieris. Protams, ikvienam no mums piemīt sīkas kļūdas.
- Un to jūs saucat par sīku kļūdu? Jēzus! Kā viņš nogalināja to veco, es gribēju sacīt, savu tēvu?
- No kādas būves parnesa cirvi un ar to… Ja redzat viņu ar cirvi, sargieties!
-Jēzus! Un viņa sieva?
- Tā nebija viņa sieva, tikai… nu nē. Teiksim tā: viņa bērnu māte. Te nu es neticu, ka Domingu bija galvenais vainīgais. Ja kādu tik ilgi kārdina…
- Kas tad īsti notika?
- Cik man zināms, viņa mājas balkons bija pretim otras mājas balkonam, kur Manuela… vienmēr sauļojās kaila.
-Jēzus!
- Un reiz tā stiga trūka, un viņš pārlīda turp.
- Uz kaimiņmājas balkonu?
- Viņam tas bija viegli, pirms iestājās universitātē, viņš dzīvoja pie gaisa akrobāta. Tur viņš iemācījās līst pa virvi. Vēlāk viņam šī māka bagātīgi atmaksājās, kad viņš ar ielaušanos gādaja sev papildienākumus pie stipendijas.
- To nu gan… nebūtu par viņu domājusi. Ak Dievs! Man kļuva karsti.
-Jums taisnība, te iekšā ir pārāk silts.
- Vai atvērt logu?
- Baidos, ka salsim. Ap šo laiku nakts gaiss jau ir vēss. Drīzāk… jums vajadzētu kaut ko novilkt.
- Man taču tik tikko kaut kas mugurā. Pagaidiet… varbūt ar īsām piedurknēm. Vai jūs uz mirkli neaizgrieztos?
-Ar prieku.
Pagriezu galvu projām. Tieši pret spožu, varbūt sudraba, krūzi, kura atradas rokas stiepiena attālumā no manis uz maza soliņa un kuras spoguļvirsmā redzēju aiz muguras notiekošo, gluži kā spogulī skatīdamies.
Viņas pārģērbšanās lika man pa pieri ritēt sviedru lāsēm. Ja es būtu tā iztēlotā Domingu vietā, kurš līda no sava balkona pie dāmas, kas sauļojās kaila, gan jau arī es būtu rīkojies tāpat. Taču es tikai slēpos zem segas un skaitīju zobos čirkstošos smilšu graudiņus.
-Tā, re. Nu ir daudz ērtāk, varat griezties atpakaļ.
Pagriezos atpakaļ. Tūlit man draudēja ģībšana. Senjoritas Kautinju krūtis bija iežņaugtas jaunā cietumā un veica izmisīgus mēģinājumus lauzties no tā ārā.
- Piedodiet! - viņa apjukusi sacīja. - Laikam noslīdējis…
Beidzot viss bija savā vietā. Tik ļoti, ka viņa varēja turpināt manis iztaujāšanu.
- Jūs sakāt, viņš parlīda uz kaimiņu balkonu, kur sauļojās kaila dāma?
-Tieši tā.
-Un?
- Kā, lūdzu?
Es saraucu pieri.
- Kā lai saku… zināma varmācīga darbība… no tās piedzima dvīņi.
-Briesmīgi,vai ne?