-Tieši tā.
- Un cietums?
- Pēc tam Domingu drusku noslīdēja.
-Jūs domājat: no balkona?
- Es domāju: 110 godīga ceļa. Ņēma aizdevumus un tamlīdzīgi. Zaga banku kartītes. Briesmīgi. Bet gan jau dabūs izpirkt grēkus. Pēc budistu pārliecības, viņš nokļūs ellē.
- Manuprāt, ari pēc kristīgās ticības.
- Bet pēc budistu ticības viņa dvēseli vēl var glābt.
- Patiesi? Un kā?
-Ar mantrām un notikumapārspēlēšanu.
- Kas tas ir?
Mantras ir tādi burvju vārdi, kas var mums palīdzēt ciņā pret ļaunām tieksmēm. Ja izrunājam dažas atbilstošas mantras, dievi ir gatavi pieņemt pārspēlēšanu. Un tas nozīmē: ja pārspēlēšanā nenotiek tas, kas īstenībā noticis, tad dievi dzēš noziedzīgo rīcību.
- Piedodiet, bet es no tā visa nesaprotu neviena vārda.
- Tūlīt visu paskaidrošu. Vispirms atļaujiet personisku jautājumu: cik ļoti Domingu jums ir simpātisks?
- Ļoti. Es domāju tādā nozīmē… līdz šim viņš ir bijis tiešām kārtīgs priekšnieks. Bet tagad, kad esmu par viņu tik daudz uzzinājusi… nemaz nezinu, ko par viņu domāt.
- Ko jūs darītu viņa labā, ja būtu droša, ka jūsu darītais viņu glābs 110 viņsaules soda?
-Vai šim jautājumam ir kāda jēga?
- Noteikti. Mēs tagad dzīvojam budistu klosterī. Šeit valda citādi reliģiskie likumi nekā Eiropā. Šejienes dievi varbūt dos Domingu atlaidi, ko gadījumā varētu atzīt arī citu reliģiju dievi.
-Jā… es nezinu.
- Nupat jūs jautājāt, kas ir šī pārspēlēšana. Nu, es izstāstīšu. Pēc zināmām atziņām, no kuram vadijās jau senie akmens laikmeta mednieki: ja notiek kas slikts, tā sekas var atgriezt atpakaļ. Piemēram tā, ka mēs atkal nospēlēsim to skatu, kā noticis minētais ļaunums. Tikai tas ļaunums nenoliks, un tad arī iepriekšējais it kā nebūtu noticis. Nakamā laika josla dzēš pirmo.
Es nezinu, ko būtu teicis filosofs vai reliģijas vēsturnieks, dzirdēdams manu iztirzājumu, droši vien kliegtu, ka man vajadzīgs trako krekls. Turpretim Esperansa Kautinju aizdomājās.
- Tas ir interesanti, - viņa sacija. - Kāds ienes esošajā uzlabotu variantu. Tur ir loģika.
- Pieņemsim, - es turpināju, - tikai pieņemsim, ka mēs abi, jūs un es, nospēlējam to balkona skatu…
-Ar balkonu?
- To, kā Domingu līda uz balkona pie kailās dāmas. Notiek viss tieši tā, kā toreiz, izņemot to. Ja tas nenotiks, tad nesāksies process, kas nogremdēja Domingu.
-Vai viņš kaut kur krita?
- Es domāju morālu grimšanu. Ja mēs to izdarīsim, dievi pieņems, ka it kā nebūtu notikušas tās šausmas, kas ierosināja karinas procesu.
- Kas tas ir?
- Karma? Liktenis. Cilvēka liktenis. Ja mēs notikumu gaitu mainīsim citādi, arī gala rezultāts bus citāds.
- Kā citāds?
- Domājams, ka Domingu nenokļūs ellē.
-Vai jūs tiešām ticat šīm burvestībām?
- Dažām burvestībām noteikti.
-Vai neiedzersim vēl pa glāzītei?
-Ja piedāvāsiet.
Esperansa atkorķēja jaunu pudeli, mēs klusēdami sūcām vīnu. Ļāvu, lai doma viņā nobriest.
Pēc trešās glāzītes viņa atkal pacēla galvu.
- Kā jūs īstenībā iedomājaties to būšanu? Vai nospēlēsim to skatu kā mistēriju…? Vai izsauksim laika garu, lai… griežas atpakaļ?
- Kaut kā tā.
- Bet te nav balkona.
- Patiesībā nav.
- Nu, redziet! - viņa atviegloti nopūtās. - Ja balkona nav, viss velti.
- Jūsu gulta varētu būt balkons.
- Mana gulta?!
- Dieviem nav svarīgi, lai būtu pilnīgi precīzi. Viņiem svarīgas tikai emocijas. Nolūks. Ja gulta aizstās mūsu balkonu, tad viņiem ta ari būs balkons.
-Vai droši?
- Ta lasiju kādā senā grāmatā.
- Labi, labi, bet otra balkona nav.
- Tur ir krēsls, tur, jums blakus. Tas būs Domingu balkons.
-Nu, un virve?
- Mana apmetņa josta derēs. -Es iedzertu vēl glāzīti.
- Ja par to runājam, es arī.
Iesūcām vēl dažas lāses, tad senjorita Kautinju paskatijās uz mani. -Vai varu jums uzticēties?
- Pat šāds jautājums ir aizvainojošs. Par ko ir runa? -Vai jūs nevienam neteiksiet, ka mēģinājām šo pārspēli?
- Neesmu p|āpa. Un par burvestībām pļāpāt nav labi. Arī jums iesaku… par to nevienam nestāstīt.
- Es klusēšu, tas ir droši. Un… vai varu jūs lūgt… kad lidīsiet uz mana balkona… novērsties?
- Tas taču dabiski.
- Kāpiet ārā no gultas! Te ir jūsu apmetnis.
Izkāpu un satinos apmetnī. Senjorita Kautinju palīda zem segas un aizvēra acis.
-Vai balkons gatavs? Pievilku krēslu gultai blakus.
- Gatavs.
- Un virve?
- Arī gatava.
- Tad varat nākt.
- Uz kurieni? - es brīnījos. -Kur, kur, nu… uz balkonu. -Šādi?
- Ko nozīmē - šādi?
- Manuela bija kaila… uz balkona. Ja jūs aizstājat viņu, jums nevar būt drēbju.
Esperansa paslējās uz elkoņa un pārsteigta skatījās mani. -To es nesaprotu. Ja balkons ir nevis balkons, bet gulta un krēsls; ja virve ir nevis virve, bet jūsu josta; ja es esmu es, nevis Manuela; ja jūs neesat Domingu, kāpēc tad ir svarīgi, vai esmu apģērbusies vai ne?
- Ai, tas ir ļoti svarīgi, - es smaidīju viszinīgu smaidu. - Kaut kam šajā pārspēlē jābūt īstam. To minēto balkonu mums nav iespējams dabūt, ari virvi ne, lai vismaz ar apģērbu ir pa īstam.
-Apģērbu?
- Es gribu sacīt - kailumu. Un kas tad ir? Tik un tā es aizvēršu acis.
-Vai apsolāt?
- Protams. Lai uz Domingu galvas krīt puskilograms gruvešu, ja es lauzīšu šo solījumu.
- Un kā būs ar tiem buramvārdiem?
- Kamēr līdīšu uz jūsu balkonu, es tos atkārtošu. -Vai ir droši, ka nevienu neaizmirsīsiet?
- Pilnīgi droši. Varat man ticēt.
- Vai jūs tiešām domājat, ka tam būs kāda nozime Domingu viņsaules spriedumā?
-Par to esmu drošs.
- Labi… piekrītu. Ja apsolāt, ka… neskatīsieties uz mani un, līdzko pār- lidīsiet šurp, tūlīt arī atpaka|. Vai apsolāt?
- Protams. Šādos jautājumos nedrīkst jokus dzīt. -E-u! Ko jūs darāt?
- Aizdedzu kvēpināmo pie dieva statujas. Vai zināt, kas tas ir? -Vēl neviens nav paskaidrojis.
- Khraghtung Krobo… bargs dievs. Sēlyabyum pozā. -Kas… tas ir?
-Vai redzat, ka viņam klēpī kāds atrodas? Viņa nolieca galvu uu nosarka līdz ausīm. -Vēl neesmu kārtīgi apskatījusi.
- Varētu sacīt, ka tā ir viņa sieva. Sanskrita valodā - saktī. Viņi tā sēž, lai ar zināmām darbībām palīdzētu nākt apskaidrībai. Šis ir populārs budisma novirziens.
-Šis novirziens mani neinteresē. Kāpēc aizdedzināt kvēpināmo?
- No pārspēles viedokļa nav vienalga, kada noskaņā risinās notikumi. -Vai nevarētu pilnīgā tumsā?
- Tad es neatradīšu balkonu.
- Ka tevi nelabais, tad lieniet taču!
Dziļi ievilku elpu un sāku ķepuroties pari reibinošajam dziļumam. Jau domāju, ka netikšu pāri, tomēr izdevās.
- Ei! - dzirdēju pārsteigtu balsi. - Ko jūs darāt?
- Esmu pāri, - priecājos. - Esmu šeit.
-Vai jūs nepavirzitos drusku nostāk? Kas jums uznācis, ka spiežaties man klāt?
- Piedošanu, - es taisnojos. - Es paklupu tur augšā.
- Kur augšā?
-Nu… uz virves. Paklupu pret balkona margām. Labi, ka nenogāžos lejā.