- Labi, nu jau pietiek. Esat pārnācis uz manu balkonu, esat te, tikai drusku atvirzieties no manis! Jēzus, jums taču nekā nav mugurā!
- Kā man varētu būt? Domingu ari toreiz…
- Nevajag atkārtot. Ejiet drusku nostāk!… Galu gala es nokritīšu, man kaut kur jāpieturas… piedošanu… Jēzus… kas tad nu?
- Mieru! - es sacīju. - Tagad sekos…
-Vai tā ir jūsu roka? Pavirzieties drusku tālāk, jā, vislabak būtu, ja jūs dotos atpakaļ uz savu balkonu… un liktu man mieru… Ko jūs darāt…? Mans Dievs, bija taču runa, ka nenotiks tieši tas, ko Domingu darija.
- Nenotiks arī, - apgalvoju.
-Jēzus, bet nu jau gandrīz…
-Piedodiet, es tikai…
- Beidziet muļķoties… neatstājiet mani pusceļā… gan jau kaut kā… ai… mansDievs… neapstājieties… apstājieties… paliecietšeit… neapstājieties… Jēzus!
Pārspēle izdevās labāk, nekā es biju domājis.
-H nu esam visu sajaukuši, - Esperansa čukstēja man ausi. - Nu esam visu pamatīgi sajaukuši. -Kādā ziņā?-jautāju.
- Mums vajadzēja darīt tā… lai nenotiek…
- Kāpēc? Vai tad kaut kas ir noticis?
-Turi muti,citādi nogrūdīšu no balkona! Tu taču… te…
- Es tikai gribēju palīdzēt Domingu.
- Varu iedomāties. Laikam viņam būs taisnība. Pamazām sāku tevi iepazīt. Pēc Domingu vārdiem, tu esi fregoli mētelis, ārpusē svitrains, iekšpusē rūtains. Ārēji jērs, iekšēji vilks.
- Man labāk patīk, ja mani salīdzina ar tīģeri. Tas labāk piederas manai būtībai.
- Saki man no skaidras sirds, vai tiešām tāda pārspēlē ir droša. Man nebija brīvas rokas, tomēr kaut kā izdevās pakasīt pakausi.
- Ja par to runājam… tā vēl ir ideja. Patlaban nodarbojos ar tās izveidošanu.
- Ideja?
- Varbūt no tās radīsies jauna konfesija. Katrā ziņā, divi ticīgie jau ir. -Kas?
- Tu un es.
-Tātad mantra un pārspēle ir tikai meli?
- Sacīsim ta, ka ar šās metodes atklāšanu es eju savam laikam pa priekšu.
- Es jau nojautu, - viņa sacīja. - Pat zināju.
- Kāpēc tad…?
- Ziņkārība dzina… un tāpēc ka… Tu esi pelnījis attiecīgu sodu. -Tas būtu?
- Marš - uz savu balkonu!
- To taču tu nevari sacīt nopietni?
- Protams, es to saku nopietni. Lien atpakaļ! -Ārā ir auksts.
- Uzģērb savu apmetni!
- Un ja nu es nokritīšu no virves?
- Turēsies.
- Es tikai…
- Tūlīt atpakaļ uz savu balkonu!
Jutu, ka esmu kaut ko sabojajis. Nezin ko?
Nopūtos un rāpos atpakaļ uz savu balkonu, tas ir, uz krēslu blakus gultai.
- Nu, kā jūties, tur būdams?
- Ne visai, - atbildēju. Khraghtung Krobo ļaunā priekā blenza uz mani garām kvēpināmā nūjiņai. - Tev jau viegli, - klusībā domāju, - tevi nedzen projām tava saktī.
-Vai tu vēl klausies?
- Nekā cita nedaru.
- Vai tu riskētu vēlreiz līst pāri?
- Jebkura laikā.
-Vai nebaidies no augstuma?
- Gan jau kaut kā.
- Tad nāc!
Drosmīgi, navi nicinādams, ķepurojos atkal uz balkonu. Tur viss atkartojās. Kaut gan abi zinājām, ka nekādas pārspēles nav, tomēr mums bija jāuzņemas atbildība par reiz notikušo. Likteni, karmu, ne ar kādiem atkārtojumiem nevar padarīt par neesošu.
Tātad es atkal aizķepurojos līdz balkonam, atkal tiku viņas tuvumā, varbūt ar milimetra starpību, atkal viņa spiedza un kunkstēja man pie auss.
-Ak Dievs, cik brīnišķīga pārspēle! Es pievienojos tam parspēlētaju klubam…11 es tikai… būvēju… un būvēju… un man nav laika pārspēlēt… nues gribu kompensēt… visu. Vēl drusku Domingu labad, tad tev par prieku, man par prieku… tad es pateikšu… vēl kuram par prieku… Vai… ka tikai balkons nenogāztos!
Nenogāzās vis.