- Kad tu pamodies, Dongen?-jautāju šķietami vienaldzīgi.
- Ak, rinpoče, pirms krietna laika, - puika atbildēja. - Es jau biju pie avota pēc ūdens. Un… pagalmā kaut ko redzēju… Tik tikko spēju sagaidīt, lai… tev izstāstītu. Kur tu pa nakti biji, rinpoče? Biju par tevi uztraucies.
- Man bija darīšanas pie rinpočes Domingu, - meloju. - Ko tu pagalmā redzēji, ka esi tik noskumis?
- Pazinu, rinpoče. Es bieži lūdzos pie viņa statujas. Būtu viņš mani pamanījis, varbūt nogalinātu.
Tur nu kaut kas bija. Dieviem netik, ka tos slepeni novēro.
- Es pieplaku pie sētas… par laimi, nespīdēja mēness. Būtu spīdējis, tad viņš mani pamanītu. Tik un tā viņš ilgi skatījās pa labi, pa kreisi, pirms izvilka pagalma…
- Ko, Dongen?
- Rinpoče, vai es vēl nepateicu?
- Nepateici, Dongen.
- Interesanti, es atceros, ka jau pateicu.
-Vēl nepateici.
- Labi, tad pateikšu tagad. Viņš vilka nestuves. Nolika pagalmā un… Tad viņš mani gandrīz pamanīja, tomēr nepamanīja.
- Vai tukšas nestuves? Dongens papurināja galvu.
- Nebija vis tukšas, rinpoče. -Nē? Un kas tad tur bija? Dongens izmisīgi palūkojās manī.
- Līķis, rinpoče.
2.
Aizvēru un atkal atvēru acis. Dongens stāvēja man priekšā ar tik vainīgu seju, it kā pats būtu kādu noslepkavojis. Viņš bija pārliecināts, ka bargais dievs nestuvēs atvilcis nedabiskā nāvē miruša cilvēka ķermeni.
- Vai tu redzēji, kas šis mirušais bija? - strupi jautāju. Dongens pamāja, ka redzējis.
-Redzēju, rinpoče.
- Kas tas bija?
- Rinpoče Longavilja.
-Ak Kungs! Kā dievs varēja tikt pie nestuvēm?
- Saimniecības ēkā, rinpoče. Tur ir viss. Nestuves, darbarīki.
- Ko viņš darīja?
-Vilka talak. Pie… lūgsnu dzirnavam.
- Kā tu zini?
- Lavījos viņam nopakaļ, rinpoče.
Atzinīgi palocīju galvu. Tikai es zināju, kādas bailes nācās pārvarēt mazajam puisēnam, lai spētu zagties nopakaļ barga dieva nestuvēm ar mironi.
- Kas notika pie lūgsnu dzirnavām? -Viņš tur paslēpa līķi, rinpoče.
- Lūgsnu dzirnavās?
-Vislielākajās. Noņēma augšu, pacēla līķi un iebaza. Tas nevarētu būt nieka darbs.
- Un tad?
- Ņēma nestuves un nozuda manām acīm. Es atgriezos pagalmā un… patlaban būtu gājis virtuvē, atnest tev, rinpoče, karstu tēju, un tad Khraghtung
Krobo nāca atpakaļ. Tik tikko paspēju noslēpties.. Viņš aizvilka tās nestuves man tuvu garām. Ja būtu gribējis, varētu pieskarties mirušajam rinpočem. -Tātad uz nestuvēm bija vēl viens liķis?
- Kā tu zini, rinpoče?
- Kas tas bija? Vai misters Rīglers? -Tūkstoš Būdas! Tu, rinpoče, gan esi gudrs!
Nopūtos un vienā malkā izdzēru pustasi tējas, taču himalajiešu tēja laba visādi, izņēmums vienīgi tāds, to nevar dzert, ka noguris tuksneša ceļotājs dzer ūdeni. Tēja ar jaku sviestu jasūc, jāmalko, jāizbauda garša…
- Arī viņu aizvilka pie lūgsnu dzirnavām. Arī viņu iebāza vienās lielākajās. Tad…
- Viņš aizgāja.
- Nu tu, rinpoče, labi nezini. Neaizgāja vis. Viņš apstājās pagalma vidu un noņēma galvu, kas bija nevis īsta galva, bet maska. Un es… ieraudzīju īsto seju. Vai, vai, rinpoče, es to redzēju.
- Kas bija zem maskas, Dongen? Puišelis izbijies vērās manī. -Rinpoče… čostimpa.
3.
Iedami uz ihakangu, uzduramies abām māsām Mačado. Viņas stāvēja gaiteņa galā, atspiedušās pret sienu; nebija nekādu šaubu, viņas gaidīja mani. Pamāju Dongenam, lai iet uz ēdamzali.
Mačado raganas šo kārti neņēma. Varbūt viena, kas pazibināja uz manu pusi tādu kā mierinošu smaidu. No ta man pa muguru pārskrēja tirpas. Smaids viņai nepiestāvēja - kā ķenguram kaķa aste.
- Mister Lorenc, -viņas sāka reizē, bet tobrīd gaiteņa galā atskanēja spalgs kliedziens. Ne mirkli nešaubījos, ka tur kā šakālis kauca slaveno portugāļu senču slavenais pēcnācējs.
- Es beidzu, - viņš rēca, cik balss ļāva. - Beigas! Cauri! Padodos!
Pārsteigts saskatīju, ka viņam aiz muguras skrien Esperansa ar šausmām
acis. Viņai galvā vēl bija ar salmiem oderēta ķivere. Domingu vairs ne. Zināmu satraukumu man radīja ari tas, ka Domingu atkal asiņoja deguns, gluži kā triecienu dabūjis.
Domingu de Karvalju bija pilnīgi izmisis. Laikam es vēl nekad nebiju viņu redzējis tik izmisušu, kaut ari mēs Himalajos bijām kopā izdzēruši ne mazums sviestotās tējas.
- Man pietiek, - viņš sāpīgi auroja. - Dodos uz Timpu. Šodien pat. Padodos un vairs neatstāšu Portugāli. Lai nelabais ar to deguna asiņošanu… Ko jūs tā blenžat uz mani? Vai nekad neesat redzējis kādu, kas atsakās no saviem sapņiem?
- Kas nolicis, Domingu?
- Gan jau Esperansa izstāstīs. Es par to pat runāt nevaru.
Esperansai zem acīm zilpelēki loki. Redzēju, ka viņai visvairāk gribētos gulēt augšā, savā cellē.
- Kas vainas, Esperansa? - norīstījies jautāju.
- Tiešām, kas tur ar jums noticis? - man pievienojās viena no māsām Mačado. - Vai žurku ieraudzījāt, vai kādu sūdu?
Man jāatzist, ka jautājums bija viņas stilā.
Esperansa rādīja uz kādu no pagalmiem.
- Uzspridzinājuši, - viņa izvaidēja. - Visus.
Man pulss apstājās. Vai tikai nav noticis atentāts pret strādniekiem?
- Miruši?
- Neviens nav miris. Uzspridzinātas ir mašīnas.
Noskaidrojās, ka nakti, kamēr… mēs ar Esperansu veicām pārspēles Domingu dvēseles glābšanas labad, kads bija iznīcinājis visas darba mašīnas.
- Un cilvēki? - aizsmacis jautāju.
- Nevienam nekas nav noticis, - Esperansa mani mierināja. - Tomēr nav jēgas te palikt. Bez mašīnām mēs neko neizdarīsim.
Viena no Mačado raganām, laikam Izabella, uzlika -laukstu Esperansai uz delma.
- Man jūsu ļoti žēl, maziņā.
Viņas balss čirkstēja, ņirkstēja un krakstēja.
Nespēju izlemt, vai tajā skanēja īsts žēlums, vai varbūt ļauns prieks.
4.
Tā kā pagaidām nevarēju pateikt Domingu nekā nomierinoša, ļāvu, lai viņš iet uz ēdamzāli. Mačado raganās palika pie manis.
- Mēs gribētu ar jums parunāties, mister Lorenc, - sacīja viena, laikam Marija.
- Esmu jūsu rīcībā, - palocīju galvu. Taču mans prāts bija citur.
- Es domāju, ka pēc senjora de Karvalju arī mēs dosimies projām.
- Jāsaprot tā… jūs nevēlaties ierīkot šausmu viesnīcu vai ko 11u tur gribējāt.
Viņas ar nožēlu purināja galvu.
- Diemžēl, jāatsakās.
-Vai drīkstu uzzināt, kāpēc?
- Protams, - pamāja Marija Mačado, bet varbūt Izabella. - Ļoti vienkārši, mister Lorenc. Mēs meklējam pasaku, nevis realitāti.
-Vai nobijāties?
Abas atvēcinajās reizē, gluži kā uztrenējies sinhrono peldētāju pāris.
- Nav tā, kā jūs domājat. Ne jau par savu dzīvību baidāmies.
- Bet es tā iedomājos.
- Mēs nebaidāmies no pašu ēnas, ja jus tā domājat. Mēs gribējām būvēt pasaku valstību, bet šeit sastapām nežēlīgu realitāti. Te plosās kads slepkava; kas zina, cik ilgi vēl viņš ievāks upurus. Cilvēki mirst, mašīnas uzsprāgst… tas vairs nav mūsu žanrs. Varbūt ar likumu ietu pat rūdīti piedzīvojumu meklētāji, uzzinājuši, ka brauciens plānots uz turieni, kur notiek šādi briesmu darbi. Cilvēkiem vajadzīga pasaka, nevis realitāte. Paēdīsim brokastis un dosimies uz Timpu. Vai noskūpstīt jūs uz atvadām?