Neapzināti atkāpos soli atpakaļ.
Kaut ka neticēju, ka pēc dažām paviršām bučām kāda no viņa varētu pārvērsties par princesi.
Es vēl grozījos pa gaiteni, kad pa ihakanga durvīm izlavījās misters Vorloks un klusītēm pienāca man klāt.
-Vai esat dzirdējis jaunākās ziņas? -Vai domājat par de Karvalju mašīnām?
- Kā tas varēja notikt?
- Kas zina? - noplātīju rokas. - Sprādzienu nedzirdēju.
- Domingu saka, esot izmantota tāda sprāgstviela, kas darbojas gandrīz bez skaņas. Mēs jau arī dosimies projām, mister Lorenc.
- Projām?
- Diemžēl. Man jāmaina plāni. Es gribēju šeit novecot, varbūt pat nomirt Himalajos… bet šādos apstakļos varētu būt runa tikai par pēdējo. Es nezinu, kas šeit notiek, kas slepkavo celtniekus, kāpēc no deguna tek asinis, taču šādos apstākļos…
-Mis Mia?
- Protams, es runāju arī viņas vārdā. Arī viņa dosies uz Timpu, tad…
-To tu vari pagaidīt!
Man par lielu pārsteigumu gaismas lokā uzradās Mia Vorloka.
-Mia?
- Kā redzi.
- Kur tu biji pa nakti? Trīs reizes klauvēju pie tavām durvīm.
- Tur tev nav nekādas daļas!
- Es tikai gribēju…
- Es gribētu, lai tu apklusti.
Misters Vorloks nervozi pavērās uz manu pusi.
-Varbūt mēs divatā, Mia… Misteru Lorenču nevarētu interesēt mūsu problēmas.
- Interesē vai neinteresē, kāda jēga? Te un tagad tu klusēsi.
-Mia, meitiņ…
- Pirmais punkts: mēs paliekam.
-Mīļā Mia, tu labi zini…
- Otrs punkts: neuzrunā mani ar "mīļā Mia", tu zini, ka man tas ļoti nepatīk.
Mia Vorloka tobrīd parādījās kareivīgas dievietes lomā. Tērps - kaut kas vidējs starp raganas apģērbu un izcila miljonāra sievas tērpu. Arī seja pauda šādu atbilstošu pārejas stāvokli. Dažbrīd iekšējās emocijas to darīja brīnum- daiļu, pēc mirkļa viņa atkal varētu sacensties ar jebkuru no Mačado.
-Trešais punkts: tev, tēt, jāizlemj, kura pusē nostāsies.
- Meitiņ, tomēr par to tikai divatā.
Mia pacēla pirkstu un draudoši parnaja uz mistera Vorloka pusi.
- Būtu labi, ja tu iegaumētu dažus sīkumus. Viesnīca tiks būvēta, un to būvēs Domingu. Turklāt - ar manu palīdzību. Un arī ar tavējo, ja beidzot izlemsi, ko gribi darīt.
Misters Vorloks nometa zemē un nikni samina vēl neaizdedzinātu cigāru.
- Tas cilvēks ir tevi nobūris. Vienkārši nobūris. Tu esi viņa dēļ prātu zaudējusi. Mia, meitiņ, tu esi neprātigi iemīlējusies Domingu de Karvalju.
-Nu, un?Vai slikti?
Misters Vorloks lēni pagrozīja galvu un saka meklēt citu cigāru.
- Nav slikti, meitiņ. Vispār - nav slikti.
Pirms man kaklā uzkārtos nākamais viesis, lai pavēstitu neatsaucamās atkāpšanās iemeslu, aizslīdēju uz rinpočes Dendruba istabu. Gaitenī jau bija gaišs, tikai šur tur kaktos vēl vīdēja skumīgas sviesta gaismekļu liesmiņas.
Piedauzīju pie durvīm, biju gatavs atrast tās aizslēgtas. Man par laimi, durvis bija vaļā. Rinpoče Dendrubs gulēja gultā un patlaban mēģināja dabūt pie lūpām tējas tasi.
Pielēcu klāt un palīdzēju viņam. Dendrubs ar pateicīgu smaidu pieņēma manu palīdzību. Seja vienos sviedros, bija redzams: kaut ari rīta stunda, viņam ir spēcīgs drudzis.
-Vai dzirdējāt, kas šonakt noticis?-jautāju, paņemdams tasi nost.
- Nekā neesmu dzirdējis, rinpoče, - viņam noraustījās lūpas. - Vai tikai nebūs atkal kāds… nogalināts?
- Līķi ir pazuduši.
Viņš mēģināja pacelties uz elkoņa, bet tūlīt arī atkrita atpakaļ. Sāpes dejoja Vita deju viņa skaistajā, pareizajā, austrumnieciskajā sejā.
- Pazuduši? Kuri?
- Misters Longavilja un misters Rīglers. Bet ir vēl lielāka nelaime, rinpoče.
- Kāda?
- Deguni asiņo.
- Ko tu ar to gribi sacīt?
- Rinpoče, man jāizlemj.
Dendrubs aizdomīgi samiedza acis.
-Kas tev jāizlemj?
- Es kādu aizsūtīju uz Timpu.
-Kuru?
- Kādu strādnieku. Ar ziņu, ka vairākiem viesiem no deguna plūst asinis. No rīta viņš pārnāca ar Jondona norādījumiem.
Dendrubs ar veselo roku tā sažņaudza manu delmu, ka aiz sāpēm iesēcos.
- Tev katrā ziņā vajadzēja pajautāt. Par šo klosteri atbildu es. Ko noradīja rinpoče Jondons? - viņš jautāja ļaunu vēstījošā balsī.
- Neviens nedrīkst atstāt Litangu. Uz ceļiem nostādīti karavīri. Kurš gribēs aiziet, to nošaus. Nezināmas sērgas gadījumā ilgi negudro.
- Kā tu varēji tā darīt? - Dendrubs sēca, ierakdamies spilvenā. - Ja tu… sacelsi paniku, viņi tur, Timpu, nobīsies un atcels viesnīcas programmu. Rinpoče, tu iznīcināsi Litangu.
- Es drīzāk ticu, ka būšu to izglābis.
Dendrubs ilgi skatijas man acīs. It kā mēģinātu tajās izlasīt, kas slēpjas manas dvēseles dzīlēs. Nezinu, ko viņš tur saskatīja, tikai, pat sekundes beigas nenogaidījis, paraustīja plecus.
- Rinpoče, tu pats zini. Varbūt tev ir taisnība. Katra ziņā uz mani vari paļauties. Es zinu, ka šādā situācijā palīdzību solīt ir smieklīgi, bet… kas zina, ko nesīs rītdiena. Vai nav taisnība?
- Kas zina? - atkārtoju arī es.
Tomēr es zināju.
Šausmas, slepkavību, nāvi.