Misters Sorejs tiešām izskatījās nobijies, turpretim misters Hārtlends ne. Taisnība gan, viņš nemitīgi glaudīja ūsiņas, bet tā jau vēl nav droša nobīļa pazīme.
- Tātad jūs gribat projām?
-Tikai līdz Timpu. Ja gaiss būs tīrs, mēs atgriezīsimies. Mēs neesam atteikušies no "Austrumu gāršām". Jūsuprāt… vai mūsu dzīvība ir apdraudēta?
Viņa ar cerībām lūkojās manī. Gaidīja, ka es sacīšu nē, ka vispār neviena dzīvība nav apdraudēta. Ka līdz šim notikušais ir tikai spēle, Himalaju pārsteigums, gluži kā tūristu kristīšana ar aukstu ūdeni, kad pirmo reizi brauc pāri ekvatoram. Ka mirušie nav miruši, vērsies durvis, nāks iekšā "mirušais" lama, tad misters Longavilja un misters Rīglers, nāks pie mums un mēmi uzsitīs pa plecu, jo aiz smiekliem nespēs parunāt.
Tomēr es sacīju patiesību.
- Esmu pārliecināts, ka tā ir.
-Tikai domājat, vai…?
- Diemžēl, patiešām pastāv briesmas.
- Mūs var nogalināt jebkurā brīdī?
- Lielās līnijās, jā.
-Bet… kāpēc?
-To es nezinu.
- Nezināt?
- Pagaidām vēl ne.
Jo vairāk iemeslu, lai mēs no šejienes nozustu. Fred! Vācam kopā mantas!
- Diemžēl nevar, - es nopūtos. - Neviens nedrīkst atstat klosteri. Kamēr nebūs ieradusies pārbaudes komisija no Timpu.
Noglāstīju zodu un gaidīju orkāna sākšanos.
Nebija ilgi jagaida. Orkāns sākās mēreni skaļi, jo bija vajadzīgs laiks, kamēr viņi apjauta manis teiktā jēgu.
- Ka jūs teicāt? - ar izbrinu jautāja mis Parisa, izriezdama ievērības cienīgas krūtis.-Mēs… nevaram… tikt projām… pārbaudes… kas tad?
- Diemžēl tāda ir situācija.
- Bet tas taču… neiespējami! Neviens nevar mani aizkavēt pamest kādu vietu, kur negribu palikt. Un es aizvien vairāk negribu te palikt.
- Man žēl.
-Velna būšana, nežēlojiet te mani! Kas notiks, ja paņemšu mantas un iešu uz Timpu?
- Jūs nošaus, - atbildēju.
-Kas?
- Kareivji. Klosteris ir ielenkts.
-Kāda velna pēc?
- Sērgas iespējamības dēļ. Neaizmirstiet, ka mums gandrīz visiem asiņoja deguns.
Tad sprāga bumba. Visi reizē sāka runāt, kliegt, rēkt un grūstīties. Vispirms misters Vorloks kratija dūri man pie deguna un kaut ko kliedza, tikai es nedzirdēju, ko. Man galvā iesitās tik asas sāpes, ka skaņas nenonāca līdz ausīm.
Misters Vorloks nedabūja ilgi kliegt, jo Mia aizrava viņu prom no manis. Abas Mačado raganas, galvā melni, ar salmiem oderēti lakatiņi, skatījās uz Miu tik ļauni, ka man tirpas skrēja pa muguru. Viņas neteica ne vārda, vismaz viņu lūpas nekustējās.
Toties kustējās Moda Benda un Ernijs Boss. Bosa rokas darbojās kā vējdzirnavu spārni. Mis Benda vienkārši spārdījās kājām.
Protams, bija arī tadi, kas nepiedalījās vispārējā ļembastā. Piemēram, Domingu sēdēja pie galdiņa, skatienu ieurbis tā virsmā, ar tik nekustīgu seju, it kā izvēlēdamies kādu no iespējamiem drīzas pašnāvības variantiem. Esperansa sēdēja viņam blakus un dažbrīd pievērsa man izbiedētu skatienu. Tūkstoš Budu, cik tālu mēs bijām no pagajušās nakts!
Abi korejiešu skolotāji arī uztvēra ziņu pārsteidzoši mierīgi. Rokas uz krūtīm sakrustojuši, viņi apmierināti lūkojās uz mums. Zem melnajam zida cepurītēm katram pa salmu vīkšķim. Es sapratu viņu mieru, kā nu ne. Viņiem šis jandāliņš nāca par labu. Jo lielāks nemiers viņus skars, jo lielākā iespējamība, ka šoka viņi atradīs ceļu uz apskaidrību.
Pēkšņi man viss satumsa, tad ausīs atskanēja blīkšķis. It kā būtu sprucis ārā iesprūdušais gaiss.
- Šonakt, - skumigi runāja vecīga, cietēja balss. - Šonakt… kapsētā… dēls… palīdzi, palīdzi, Blobzang…
Atkal kaut kas noklaudzēja, un man tik pēkšņi tā iezvēla troksnis, kas pildīja telpu, ka nācās ieķerties galda malā.
- Ko viņi grib… ko gan viņi grib? - mis Benda kliedza. - Varbūt zem klostera ir kapsēta? Reiz kaut kur lasīju…
Pacēlu roku, un troksnis apklusa. Pārlaidu skatienu visiem pēc kārtas, tad runāju. Negribēju gan, tomēr mana balss skanēja ļaunu vēstījoši.
- Pagaidām varu pateikt tik vien, ka man nav ne jausmas, kas šeit ar mums notiek. Nezinu, kas ir nogalinājis misteru Rīgleru un misteru Longavilju. Varbūt kāds nojums nav vēl dzirdējis, ka ap jūsu ierašanās laiku klosterī bija nogalināts vēl kāds. Vārdu sakot, Litangai tagad nesmaida labi laiki.
- Ak, žēlīgās debesis! - šausminājās mis Parisa. - Un to jūs tā vienkārši pasakāt?
-Tālāk… ir bijuši daži uzbrukumi, kas varēja beigties ar nezin ko…
- Dzirdēju, ka čostimpa esot apliets ar saindētu ūdeni, - mani pārtrauca misters Hārtlends.
- J-jā. Bija arī tā, kaut gan es nedomāju tieši to. Baidos, ka ar mums rotaļājas tādi spēki, par kuriem patiesi maz ko zinām.
- Vai tas varētu nozīmēt, ka esam ieslodzīti Drakulas pilī? - jautāja mis Benda.
- Iespējams, ka šis salīdzinājums ir pat ļoti trāpīgs, - pamāju. - Protams, nevar būt ne runas par Drakulu, jo esam Austrumos.
Ernijs Boss šaubīdamies glāstīja kaklu.
- Mister Lorenc… es gribētu skaidru priekšstatu, domāju, ka pārējie ari.
- Jā gan, - drūmi piekrita misters Vorloks. - Lūdzu… runājiet atklati! Vai jūs ticat pārdabiskajam?
- Ko jūs saprotat ar pārdabisko? - centos izvairīties no atbildes.
- Burvestības, dēmonus, noslēpumainus, graujošus spēkus, atdzīvojušos līķus, vai es zinu… Vai ticat tam, atbildiet godīgi.
Noliecu galvu un klusēju.
Agrāk vai vēlāk vajadzēja kaut ko izgudrot. Patlaban prātoju, ko viņiem sacit, kad Ernijs Boss mani paraustīja aiz piedurknes.
- Lūgšus lūdzu, mister Lorenc, runājiet. Jūs pazīstat šo kultūru. Kas ar mums te notiek?
- Es nekā skaidri nezinu, - vilcinājos.
-Vai Himalajos vispār ir vampīri?
-Vampīri ir visur,-Astors Hārtlends nopūtās.-Vai arī nekur.
Pūlējos savu sakāmo savilkt īsāk. Kaut vai tāpēc, ka pats taustījos pa tumsu.
- Kādreiz Litanga ir bijusi ziedošs budistu klosteris ar daudziem tūkstošiem mūku, - es mēģināju izveidot kompaktu stāstiņu. - Gadsimtiem tas te plauka un ziedēja, līdz reiz mūkiem uzbruka sērga un visus iznīcināja.
- Kad tas notika? - Moda Benda jautāja.
- Tieši pirms simt gadiem. Klosteris kļuva tukšs. Būdams Timpu, pirms ierašanās šeit izlasīju kādu rakstu. Pēc tā iznāk, ka mukus pieveikusi kāda nezināma slimība.
- Kā jūs to domājat: nezināma?
- Ta nebija līdzīga nevienai no infekcijas slimībām. Ne bakas, ne tīfs, ne holera, ne mēris. Varas iestādes, protams, noteica karantīnu, tātad par šejienes notikumiem maz tika zināms ārpusē. Mūki apglabāja savus mirušos un nomira arī paši. Es nezinu, vai kāds no viņiem palika dzīvs.
- Kungs Jēzus! - mis Parisa saķēra galvu. - Kur es esmu nokļuvusi?
- Un pēc tam? - misters Hārtlends aizkritušā balsī jautāja.
-Visi izmira, un klosterī ienāca citi mūki.
- Un… viņi arī…?
- Nē, viņi vairs ne. It kā sērga būtu diezgan iztrakojusies. Ta nekad vairs neparādījās. Varbūt bija runa par vienkāršu gripu.