- Bet droši tas nav?
-Nē.
Misters Vorloks sakārtoja cepuri uz galvas. Salmi vien nočaukstēja.
Kur gan viņi varēja apglabāt mirušos? - Jozefs Heinemans gudroja, slaucīdams sarkano degunu. - Vai viņu kapsēta ir atrasta?
- Domāju, ka nav.
- Tātad iespējams… kaut kur tepat tuvumā.
- Principa iespējams.
Vorloks noglāstīja zodu.
-Vai Litanga pēc tam varētu būt pārbūvēta?
- Cik man zināms, jā.
- Tad viss ir skaidrs, - Ernijs Boss palocija galvu. - Te ir plosijies vam- pīrisms.
- Kas tas tāds? - Džeina Parisa piespieda roku pie sirds. - Ak Dievs, kas tas ir?
- Te starp viņiem bija iekļuvis vampirs, un visi bija kļuvuši par asinssūcējiem. Tad sameklējuši sev klusu vietu un būtu gulējuši kaut tūkstoš gadu, ja jūs tiem netraucētu miegu. Vai dzirdat, de Karvalju?
Domingu paskatījās uz Erniju Bosu, tad atmeta ar roku. No tā bija redzams, cik ļoti viņam zudis pamats zem kājām. Ja tā nebūtu, tad viņš, satvīcis kā titars, draudētu misteram Bosam pie paša deguna.
- Litanga atrodas uz laika bumbas, mēs esam atvienojuši drošinātājmehā- nismu. Var uzsprāgt jebkura brīdī.
-Jau ir uzsprāgusi, - mūs mierināja Freds Sorejs.
- Mister Lorenc?
- Tas ir iedomājams pieņēmums, - sacīju.
- No tā es baidījos, - mis Parisa bija nobālusi. - Kas… mums tagad jādara?
- Pagaidiet, pagaidiet! - Heinemans kliedza, pielēcis pie manis. - Tatad jūs to visu jau agrak zinājāt, vai tā?
- Ja ticētu visām leģendām…
- Taču tā nav leģenda, un jūs arī to ne tā pasniedzāt. Ja ticējāt leģendai, kāpēc likāt salmus uz galvas, kāpēc mums deguni asiņoja, ko? Atbildiet!
Ierāvu galvu plecos un neteicu ne vārda.
Viņi skatījās uz mani tā, kā skatītos uz vienu no vampīriem. Atklāti sakot, viņiem bija pamats šādām šaubām. Galu galā viņi mani nepazina, pirmo reizi salika te, klosterī, es šajā, viņiem svešajā, pasaulē rosījos itin mājīgi, turklāt aizdomīgi uzvedos. Uzspiedu kaut ko viņiem nesaprotamu, nemaz nepaskaidrodams iemeslu.
Noglaudu galvu, kurā atkal iedzēla pamazām pierastais sāpju šķēps. Pa acs kaktiņu redzēju, ka Jozefs Heinemans it kā nejauši devas uz durvīm. Tur viņš apstājās, nogriezdams man bēgšanas ceļu. Tobrīd jau biju pārliecināts, ka viņu smadzenēs ir nopietna doma, ka esmu vampīrs. Un reizē saskatiju, ka Domingu noņem roku no galda un iebāž bikšu kabatā. Tur, kur glabā pistoli.
Mister Lorenc, vai varu jautāt, kā jūs zināt, ka klosteris ir kareivju ielenkumā?
- Es tur ārā satiku viņu komandieri, - atbildēju, ne aci nepamirkšķinādams. -Viņš ir saņēmis pavēli nevienu neizlaist no Litangas.
-Cik ilgi?
-To viņš nesacīja.
Ernijs Boss ņirdzīgi smīnēja. Viņa acīs jau sprēgāja ārprāta dzirksteles.
- Jo to viņš jums nevarēja sacīt. Tie tur, Timpu, ir mūs notiesājuši uz nāvi. Viņi labi zina, ka mūs apdraud nevis sērga, bet asinssūcējs. Viņi neuzdrošināsies ierasties, jo baidās paši kļūt par vampīriem. Pagaidīs, kamēr šie briesmekļi mūs sakož, tad nodedzinās klosteri kopā ar mums. Jauks plāns, tas jau nu jāatzīst. Tikai jus, puikiņas, neesat rēķinājušies ar Erniju Bosu.
- Ko jūs gribat darīt? - drūmi jautāja Astors Hārtlends.
- Patiesi, ko jūs gribat? - kā atbalss skanēja Freda Šoreja vārdi.
No visa tā bija redzams, ka vadība pamazām izslīd no manām rokām, kaut gan biju tiešais priekšnieks Litangā.
Ernijs Boss draudīgi palūkojās uz mani.
- Mēs aizstāvēsimies! Un uzvarēsim šajā kaujā.
Viņš pienāca pie manis, izrāva no kabatas pistoli un augstmanīgi vienkārši iespieda stobru man sānos.
- Ieroci šurp!
- Ernij, neniekojieties!
Tad Ernijs Boss izdarīja ko lādu, kam es nebūtu ticējis. Apgrieza savu ieroci gaisā un iesita ar to man pa zodu. No sitiena man noklaudzēja zobi. Jutu mutē metālisku garšu.
- Iemācieties, Lorenc, ka šī man nav nekada izklaide! Atdodiet ieroci! Lēnām, prātīgi atdodiet! Uzmanieties, pie vissīkākās aizdomīgās kustības es nospiedīšu gaili.
Esperansa pielēca no galda un gribēja skriet pie manis, bet Moda Benda nostājās ceļā.
- Paliec, kur esi, maziņā!
-Tas cilvēks ir traks!
Ernijs Boss palocīja galvu.
-Varbūt. Bet aiz bailēm. Atdodiet ieroci!
Atdevu revolveri. Viņš to neskatīdamies iebaza kabata.
-Ja nevienam nekas nav pretim, pārņemu vadību. Klausieties, Lorenc! Jūs te klosterī bijāt tā kā priekšnieks vai nez kas, kopš šā brīža - nekas. Vai saprotat?
-Saprotu,-pamāju.
- Kur ir rinpoče Ņemdens?
- Kaut kur meditē.
- Iespējams, ka arī viņš ir kļuvis par vampīru. Viņu nozaga, sakoda un gatavs. Un tas otrs zellis? Vietnieks, Dendrubs?
- Guļ savā cellē. Kā zināt, viņš ir sadurts ar purbu.
- Ak svētās debesis! - iekliedzās Džeina Parisa. - Varbūt arī viņš…
- Viss ir iespējams, - Ernijs Boss palocīja galvu. - Tāpēc mums jābūt ļoti uzmanīgiem. Moda, nāc šurp!
Moda Benda ar pāris soļiem bija Ernijam blakus.
- Esmu te, Ernij.
- Ņem šo šaujamo! Ja kliegšu, šauj nost to, uz kuru rādīšu, okei?
- Ernij, vai vajag?
- Ja gribi palikt dzīva, dari, ko es teikšu. - Viņš noņēma no kakla ķēdīti. Kā redzēju, pie tās karājās paliels krusts. Ernijs Boss pacēla krustu un rādīja mums. - Tas ir sudraba krusts, kuru reiz dabūju no vecās krustmātes. Pēc ģimenes leģendas, kāds sencis pirms divsimt gadiem darbojies ar velnu izdzīšanu un it kā tieši ar šo krustu izraidījis nelabo no daudziem pilsoņiem. Ņemiet to rokā visi pēc kārtas!
- Kas tās par blēņām? - Domingu paslēja ūsas uz priekšu. - Vai gribat mūs pacienāt ar viduslaiku māņticību?
- Dabiski, jūs varat noraidīt manu lūgumu, senjor de Karvalju, bet tad Moda jūs nošaus; vai tā, Moda?
- Jā, - Moda Benda nedroši atsaucās.
- Kāda velna mums šis cirks vajadzīgs? - Astors Hārtlends interesējās, ar netīksmi glāstīdams ūsiņas.
- Gadījumā, ja neesat dzirdējis: vampīri baidās no krusta. Ja tāds paņems rokā sudraba krustu, plaukstā izdegs caurums.
- Labais cilvēk, te ir Butānas vampīri! Tie taču nezina, kas ir krusts.
- Tomēr jūs neesat butānieši, - Boss šņāca. - Uz priekšu, nezaudēsim laiku! - Krustu rokā sažņaudzis, viņš gāja pie mistera Vorloka un Mias Vorlokas. - Sāksim ar jums. Sākam, Moda!
Moda Benda pacēla pistoli.
- Kas man jādara? - misters Vorloks nervozi jautāja, sūkadams neaizdedzinātu cigāru. - Tikai paņemt rokā?
- Tikai.
- Labi. Neesmu pretim.
Viņš paņēma no Ernija Bosa krustu un sažņaudza to plaukstā. Ernijs stingi skatijās uz mistera Vorloka roku, bet tur nekas vairāk nenotika, tikai dūre sasarka.
-Vai esat apmierināts?
-Turpinām! - Ernijs komandēja. - Tagad jaunkundze!
Mia nekliedza, no viņas plaukstas necēlās dūmu mutuļi, ari no pārējo plaukstām ne. Mums visiem nācās spiest krustu. To darīja dažs vairāk, dažs mazāk jūsmīgi, tomēr mēs visi.
-Nu tad… ko mēs darīsim, Ernij?-jautaja Moda Benda. Viņa bija šķietami apjukusi, ka nevajadzēja nevienu šaut nost.
- Gatavosim kara plānu, - Boss atbildēja. - Velns parāvis, neesmu lasījis pietiekami daudz vampīru grāmatu… ja apdomājos, pat vienu ne. Bet nu jūs palīdzēsiet. Lorenc, paejiet drusku pie malas! Jūs taču nedusmosieties, ka paturu jūs acīs?