Budistu klostera noslēpums

-    Bet es taču neesmu vampīrs, - protestēju. - Nupat es to pierādīju.

-    Piesardzība nekait. Sajūtas nemēdz mani vilt: tagad tās čukst, ka ar jums kaut kas nav kārtībā. Mister Hārtlend!

-Jā?

-Vai jums ir ierocis?

-Tikai revolveris.Te, man kabatā.

-    Turiet gatavībā! Vai jums būtu iebildumi, ja norīkošu jūs par mistera Lorenča uzraugu?

-    Ko jūs, vai jūs domājat…

-Jā gan, es tā domāju. Nojums neprasu nekā cita, tikai paturiet viņu acīs. Ja manāt ko aizdomīgu, šaujiet nost!

-    Ernij, vai to nevarētu es? - Moda, apburoši smaidīdama, apjautājās.

-    Tu paliec man blakus, būsi vajadzīga. Nu, dāmas un kungi, apspriedīsim turpmāko taktiku. Kaujas taktiku. Kopš šā brīža: karš ar vampīriem.

-    Piedodiet, - mis Parisa pacēla roku. - Vai nebūtu labāk izvēlēties nevis kaujas, bet bēgšanas taktiku? Ja jau esam tik uzņēmīgi, mēģināsim izlauzties caur aplenkumu! Es nedomāju, ka jāšauj, mēģināsim pārspēt viņu modribu. Piemēram, naktī…

-     Pat nedomājiet! - Ernijs Boss atcirta. - Valsti pamest mēs tik un tā nevarētu. Labākajā gadījumā mūs ieslodzītu slimnīcā vai trako mājā. Sliktākajā…

-Jēzus! Kas būtu sliktakajā?

-              Mūs nogalinātu un sadedzinātu, kā mēdz darīt ar vampīriem. Vai to jūs gribat?

-    Nebūt ne!

-    Ko tad jūs gribat?

 -Labi. Dariet, kā gribat!

-Vispirms jāatrod vieta, kur tie slēpjas.

-    Tas jau ir tas, - nopūtās misters Šorejs. - Kur tie varētu slēpties?

-Tikai pazemē, - Ernijs Boss atbildēja. - Vampīri baidās no gaismas. Saules stari tos apdedzina līdz nāvei..

-Vai jūs domājat par pazemes ejām?

-               Dabiski. Tur lejā zem klostera ir alas, arī mākslīgi veidoti gaiteņi un kazemāti. Vampīriem jābūt kaut kur tur.

-    Kurš pazīst tās ejas? - misters Vorloks jautāja.

-Varbūt misters Lorencs, - Mia palūkojās uz mani.

-             Es nepazīstu, - liedzos. - Nekad neesmu bijis tur lejā. Vienīgi, kad iebruka mašīna. Taču tā nav tā eja, par kuru runāja rinpoče Dendrubs.

-             Vēl viens iemesls noticēt, ka tie maitas slēpjas tur lejā. Kāpsim lejā un sameklēsim! Ko jūs, mister Lorenc, par to teiksiet?

Ko es varēju sacīt? Pretim runādams, tikai ielietu uguni eļļu.

-    Piekrītu, - atbildēju. - Kāpsim lejā alās!

-              Un ja… neatradīsim? - jautāja viena no Mačado raganām, laikam Izabella.

-Atradīsim! - atcirta Ernijs Boss. - Ņemsim līdzi kabatas laternītes, lāpas, gaismekļus. Krusts mums ir, tomēr vajadzētu vēl dažus. Mister Lorenc?

-    Šis ir budistu klosteris, - sacīju. - Ja neesat pamanījuši.

-              Esam pamanījuši, - Ernijs Boss mierināja aizvien augstprātīgākā tonī. - Tad mēs dažus uztaisīsim. Vai taisnība, ka arī budisti lieto svētīto ūdeni?

-Taisnība, - pamāju.

-Ceru, ka tas ir tikpat iedarbīgs ka mūsējais. Iztaisīsim dažus koka krustus un aplaistīsim tos ar svētīto ūdeni. Vai piekrītat?

-Jā,-palocīju galvu.

-    Pēc tam jāsagatavo mieti.

-              Mieti? - vampiroloģijā nezinīgais Astors Hārtlends iepleta muti. - Vai mēs stādīsim vīnogulājus, vai cīnīsimies pret vampīriem.

-              Ja atradīsim to atpūtas vietu, mums tie jānogalē. Vai zināt, kā iznīcina vampīrus?

-    Nē, - Hārtlends sacīja. - Neesmu lasījis nevienā pavargrāmatā.

-    Ar nosmailētu mietu iedur sirdi. Mums būs vajadzīgs labi daudz mietu. Nu, mister Lorenc, pastāstiet mums, kur varētu dabūt mietus.

-    Nav ne jausmas, - atteicu. - Šis ir kokiem nabadzigs apvidus.

-    Un tie dēļu gabali pie lielajām lūgsnu dzirnavām?

Viņam taisnība, tie dēļu gabali tiešām ir piemēroti mietu gatavošanai. Droši vien pēc senāka remonta celtnieki tos aizmirsuši pagalma stūrī.

-    Redziet nu, - Ernijs Boss man uzsmaidīja. -Es zinu visu. Veltīgi būtu to noliegt.

-    Es negribēju neko noliegt, - aizstāvējos. - Tikai biju tos piemirsis.

Gribot vai negribot, man nācās pamanīt, ka plaisa starp mani un pārējiem

aug augumā. Jozefs Heinemans skatījās uz mani ar nepārprotamu naidu, it kā es būtu vainīgs viņa biedru slepkavībā. Moda Benda bija pieņēmusi Ernija Bosa ideju; ko citu viņa varēja darīt? Misters Stīvenss, galvu nokāris, glāstīja ūsas. Varbūt atcerējās vecos, labos laikus, kad strādāja par grāmatvedi kadā līķu mazgāšanas uzņēmumā un viņam nebija iemesla baidīties. Starp greznajiem zārkiem viņš varēja dzīvot mierīgu, līdzsvarotu dzīvi.

Abas masas Mačado arī, šķiet, bija pieņēmušas Erniju Bosu par vadoni. Taisnība gan, viņas neveltīja man sevišķu nicinājumu. Viņas nicināja visu pasauli, tādu, kāda tā ir. Abi korejieši, dzen skolotāji, acīm redzami norobežojās no manis, tāpat arī "Austrumu garšu" komanda. Džeinas Parisas skatienā redzēju ta kā žēlumu, bet viņai drīz izdevās to apspiest.

Ja Ernijs Boss būtu mani notiesājis uz nāvi, laikam tikai Domingu, Esperansa un Mia Vorloka rāmi mēģinātu viņu atrunāt. Vienkārši sakot, paliku viens kā spārnus aplauzis stārķis ziemā.

Laikam tikai viens bija kopā ar mani, kāds vecs cilvēks, kuru savu mūžu nebiju pazinis.

Tas, kura vārdus biju dzirdējis no citas pasaules.

11.