Budistu klostera noslēpums

Pēc vampīru iznīcināšanas zinātnes sudraba lode sirdī galīgi nobeidz asinssūcēju.

Ja ar nosmailētu mietu nav pieticis.

Vēlā pēcpusdienā, jau pret vakaru - gaiteņos tikko sāka plaiksnīties sviesta gaismekļu liesmas - pie manis ienāca Moda Benda kopā ar vienu no Mačado raganām. Mis Bendas rokā melnojās revolveris, laikam 38. kalibra. Mačado ragana nolieca galvu un pētīja manu istabu. Melnās, apaļās acis šaudījās pa labi, pa kreisi, no tā es secināju, ka Ernijs Boss viņai uzticējis izspiegošanu. Aiz centības viņa pat apgriezās ap savu asi.

-    Ernijs gribētu ar jums runāt, mister Lorenc, - Moda sacīja.

Veltīgi smaidīju viņai savu apburošo smaidu, kas man bija nesis daudz panākumu, taču šoreiz tas iedarbojās tikvien, it kā es smaiditu sniegaviram.

Ernijs Boss bija savu štābu iekārtojis Ihakangā, kas kalpoja par ēdamzāli. Pa durvīm iegājis, aiz pārsteiguma gandrīz iekliedzos. Litangas viesi sēdēja zeme cits citam iepretim, naži rokās, un cītīgi graizīja koku. Precīzi sakot, smailēja mietus. Skaidas vien lidoja, kā drīz starp Himalaju klintīm lidos sniega pārslas.

Ernijs Boss nesmailēja mietus, viņš sēdēja uz zema krēsla ar manu revolveri rokā. Kad pavērās manī, viņa sejā parādījās draudīgs smīns.

-Ak, tātad esat ieradies, rinpoče Blobzang?

-    Kā redzat, - nostājos viņa priekšā. - Ko jūs, Bos, gribat no manis?

Kokgriezēji naidīgi blenza manī. Visnaidigākaisjoprojām bija Džo Heinemans.

Viņam nebija galvā ne cepures, ne ķiveres, un viņam vēl arvien no deguna pilēja asinis.

-    Gribēju, lai redzat, ka mēs veicam vajadzīgos sagatavošanās darbus. Vai ne, dāmas 1111 kungi?

No viņu dedzīgajiem mājieniem secināju, ka bailēm robežu nav. Savā izbīli viņi nebija pamanījuši, ka nonākuši ārprātīga cilvēka varā. Pamāja misters Vorloks, kuram vairs nebija cepures galvā, toties sarkanas lāses pie deguna, pamāja abas Mačado raganas, ari abi korejieši, dzen skolotāji. Viņu acīs bija lasāms, ka viņus satrauc ne tik daudz plānotās vampīru medības; no paredzamā satraukuma viņi gaidīja apskaidrību. Pamāja Freds Šorejs, Astors Hārtlends 1111 Džeina Parisa. Prieks skatīties, kā Džeinas pirksti ar mākslinieciski lakotiem nagiem groza virtuves nazi, ka viņa ar skābenu sejas izteiksmi tēš mietu. Pie katras neveiklas kustības viņas krūtis salīgojās uz priekšu, tā ka jau baidījos: tās izkāps 110 blūzes.

-    Vai redzat gatavošanos?

-    Redzu, - palocīju galvu.

Ernijs Boss pasniedzās līdz grīdai un pacēla jau nosmailētu mietu.

-   Ari šo redzat?

-    Redzu.

-    Ar to es pārduršu viņu nekrietnās sirdis. Vai redzat manu degunu?

Jā, protams, es redzēju. Viņam galvā cepures nebija, un ari viņam no deguna pilēja asinis.

-    Nospļauties par jūsu salmiem!… Atsakos no agrāk teiktā, mēs tos negribam. Vai taisnība?

Vairāki pamāja. Turpretim Džeina Parisa pavērās mani ka palīdzību lūgdama. No viņas deguna mazas, sarkanas lāsītes pilēja uz klēpī paņemtās latas.

Ernijs bāza roku kabatā un parādīja divas pelēkas lodītes.

-     Sudraba lodes. Izkausēju bļodu. Tagad varat iet. Padomājiet par visu redzēto!

Palocīju galvu un gāju.

Nebiju solījies padomāt.

Arī bez tā zināju, kas man jādara.

Vispirms vajadzēja parunāt ar Dongenu.

13.