- Kaut kas traucē… dzirdi… Uzmanies, Blobzang… Slazdi… es steidzos… Viņš palīdzēs… būs ar tevi… Blobzang, uzmanies!… slazdi… steidzos… Viņi tikās Makao… maldījos… Uzmanies!
Balss vēl drusku krakstēja, tad ritenis apstājās. Tik negaidīti, ka man vajadzēja ieķerties gultas malā.
Kad atvēru acis, sastapu Esperansas uzmanīgo skatienu.
-Vai kaut kas slikts?-viņa jautāja, noslidinādama ķiveri gar gultu zemē.
- Kas varētu būt? - atjautāju un mēģināju smaidīt.
-Tikai tas, ka tu griezi zobus un mēģināji ar kādu runāt.
- Runāt?
- Tu murmināji ko tadu: runā skaļāk, vai apmēram tā.
- Neatceros neko sapnī redzējis.
Esperansa ieritinājās blakus un dudināja man sejā:
- Ja par to runājam, es kaut ko redzēju sapnī. Vai neesi ziņkārīgs, ko?
- Klausos, - atteicu. - Un esmu ļoti ziņkārīgs.
-Tad es stāstīšu. Bet skaļi nav dūšas.
- Kā tad tā? - es brīnījos. - Te taču neviena cita nav.
-Un tas tips tur?
- Congkapa? Tā taču tikai statuja.
-Acis tādas, it kā skatitos manī. Un tādas ausis, ka viņš noteikti sadzirdēs, ko gribu sacīt.
- Tad palien zem segas un čuksti no turienes. Un pasteidzies, jo mums jāiet… Es jau pošos.
- Labi, - Esperansa čukstēja. - Pieņemu tavu padomu. Zem segas pačukstēšu tev savu sapni.
- Es pa to laiku gatavošos, ja neņem ļaunā.
Esperansas galva pazuda zem segas.
- Vai man sākt? - dzirdēju viņas čukstu.
- Sāc! - atbildēju un mēģināju izbāzt kājas no segas.
- Jēzus! - pēc dažiem mirkļiem attapos. - Mums jāiet… Esperansa!… Jā… pošas!
-To es sapņoju! - Esperansa čukstēja. - Vai gribi kāpt no gultas?
- Ne jau… gribu! - čukstēju. Riteņa vietā uzpeldēja milzīgi ziepju burbuļi. Katram iekšā īsta uguņošana, kas, pēc kārtas uzplaiksnidamās, ietina visu celli spilgtā gaismā.
Šie starojuma plūdi neturpinājās ilgi, bet droši vien šis spožums būtu pat sauli aptumšojis, ja nebūtu nakts.
Jutu, ka ilgi nevarēšu aizmirst Esperansas sapni.
Ap desmitiem ieradās Dongens. Šķita noguris, tikai pavirši apjautājās, vai man ko nevajag. Viņš tiešām jutās atvieglots, kad paskaidroju, ka nekā nevajag, jo ūdeni esmu atnesis no virtuves, arī sviesta lampās ir diezgan, un kvēpināmās nūjiņas izturēs līdz rītam. Manus pēdējos teikumus viņš noklausījās ar jau aizvērtām acīm. Puika bija tik pārguris, ka krišus iekrita gultā.
Kad vilka nost zābakus, acis jau bija ciet; ja es nebūtu viņu pierunājis izģērbties, viņš būtu apmetni atstājis mugurā. Līdzko nolika galvu, jau bija iegrimis miega atvarā.
Manā sirdī urdījās kāds nemiers, kaut gan bija skaidrs, ka tam, kura spēlē esmu iejaukts, ir lielākā vara pār dvēselēm, nekā jebkurš varētu iedomāties. Varbūt pat.londons nenojauš, kadi spēki koncentrējas ap mums.
Dongens gulēja slikti, ik pēc desmit sekundēm grozijās, svaidījās un kunkstēja. It kā lūdzās, it kā pieminēja čostimpu.
Pēkšņi viņš nomierinājās. Elpa kļuva lēna, miegs mierīgs. Noraizējies vēroju skaisto, sārtvaidzīgo bērna seju un domāju, vai drīkst tādu cilvēciņu pakļaut visam, kas sekos. Kaut kas sirds dziļumos it kā čukstēja, ka nedrīkst, bet citas izejas nav. Vienkārši tas jādara.
Dongens pacēlās gultā tik negaidīti un strauji, būtu viņš bijis nomodā, droši būtu pamanījis, ka stāvu netālu no viņa. Pat acis bija pievērsis man. Tikai tās bija baltas kā ar sniegu piesnigušas. Baltas un bez redzokļiem.
Zināju, ka viņš neredz, tomēr atkāpos pie savas gultas. Ja viņš kaut kur ies, lai neuzskrien man.
Dongens palocīja galvu, gluži kā klausīdamies kādu norādījumu. Tad noslīdēja uz gultas malas. Uzrāva apmetni, zābakus un rūpīgi sakārtoja kapuci.
- Es eju, - viņš pateica skaļi, bet miegainā balsī. - Eju, rinpoče.
Vēl kaut ko noņurdējis, viņš gāja uz durvīm.
Atvērt nebija grūti, nebiju durvis aizslēdzis. Negribeju vēl ar atslēgšanu noņemties. Dongens vienkārši nospieda koka rokturi un bija ārā gaitenī.
Viņš kā ēna aizslīdēja garām Domingu, Esperansai un Miai, kuri gaidīja mani.
Puikam acis vaļā, tomēr tas viņus neredzēja.