- Divsimt, - Mia pusbalsī pateica. - Divsimt reižu. Neticami.
Dongens dziļi ievilka gaisu, tad pagriezās un nāca uz mūsu pusi. Tik strauji, ka bija jābaidās: uzskries mums. Par laimi pēdējā brīdī viņš mainīja virzienu un devās uz muri. Nu jau tik ātri kā auto. Zināju, ka tur ir dēlis, pa kuru uzskrienot, viņš tiks pāri sētai, tomēr raizējos. Kas notiks, ja viņš nejauši liks kāju dēlim garām? Vai arī dēlis būs paņemts, lai taisītu pretvampīru mietus?
Nevajadzēja raizēties. Puika, trakā ātrumā joņodams, ar lielajiem zābakiem, kam uzliekti purni, tomēr neieskrēja mūrī, nesasitās pret akmeņiem. Tomēr dēļa tur vairs nebija. Varbūt tiešām vampīru mednieki to bija paņēmuši mietu gatavošanai.
Dongens atkal paveica kaut ko neiespējamu. Ticis pusotra vai divu metru attālumā no mūra - ar apmetni, smagajiem zābakiem un galvassegu - viņš vienkārši pacēlās gaisā. It kā viņu būtu atspere uzsviedusi. Uzlidoja virs akmens žoga un, lai nezaudētu līdzsvaru, plivinādamies virs mūra, ar rokām atspiedās pret akmeņiem. Un nākamajā mirklī jau bija lejā otrā pusē.
- Ak Dievs, - man līdzās nočukstēja Mia Vorloka. - Kā viņš to izdarīja?
- Iesim! - uzkliedzu Domingu. - Sētai pāri!
Viņam nepielipa mana aizrautība. Zodu pakasījis, viņš kaunīgi pavēras manī.
-Vai drīkstu atzīties?
-Tieši tagad jums nāk virsū vēlme atzīties? Ko gribat sacīt?
-Es… neprotu lidot.
Es aprimu. Biju pārsteigts, ka arī pats nebiju piedzimis ar spārniem. Bija aizdomas, ka man klātos slikti, ja mēģinātu atdarināt Dongenu.
Ta kā zināmo dēli vairs neatradu, atkal uzsaucu Domingu:
-Palaidiet uz pleciem! Tikšu pāri, bet jūs…
- Piedodiet, ka iejaucos, - Esperansa bailīgi pacēla roku. - Ne par ko negribu iejaukties, tomēr… tur ir durvis.
Patiesi bija. Murī bija sprauga, mazliet augstāka par lielajām lugsnu dzirnavām, par durvīm saukt gan to nevarēja, tomēr mēs ērti tikām cauri. Varbūt sprauga bija radusies kādā no agrākajām zemestrīcēm un slinkākie mūki to pamazām paplašinājuši.
Pa to izlienot, varēja uzņemt ceļu tieši uz ciemu, nevajadzēja iet ēkām apkārt.
Dabiski, Dongenu jau bija aprijusi nakts, kad mēs izlauzāmies caur šo spraugu. Mums priekšā līdz pat ciemam pletās mēness apspīdēts lauks. Būtu jau gājuši un neapstājušies līdz pirmajām mājām, tikai bijām piemirsuši par mani mūri. Tas stiepās mums priekšā, nošķirdams mūs no mēness apspīdētā lauka.
Mia Vorloka daudz nevilcinājās. Pacēla kāju, lai kāptu augšā-šajā Vielā mani mūris nevarēja būt augstāks par astoņdesmit centimetriem -, bet palēca atpakaļ, kad Domingu nikni uzkliedza:
-Nē-ē!
Nabaga mis Vorloka tā rāva kāju atpakaļ, ka gandrīz novēlās augšpēdus. Man dzīslās bija asinis sastingušas. Esperansa iezvila man rokās un čukstēja ausī: •
-Jēzus! Paskaties, vai man sirds vēl darbojas!
- Es ar prieku būtu pārbaudījis, bet Domingu neatstaja man laiku pārdomām.
- Tas ir mani mūris, vai dzirdi? Mia apjukusi skatījās uz viņu. -Un tad?
- Uz mani mūra nedrīkst kāpt.
- Labi, tad rāpsimies pāri! -Ari rāpties aizliegts.
- Kāpēc aizliegts?
- Tlpēc, ka šis ir dievu mūris. Ar to klosteris tiek pasargāts no ļauniem dēmoniem.
Mia Vorloka tā savādi pavērās uz Domingu.
- Bet tagad… taču neviens neredz.
- Dievi redz.
- Mister Lorenc?
- Iesim apkārt! - ieteicu kompromisu.
- Kā tika pāri Dongens?
- Pārlēca.
Miai Vorlokai iemirdzējās acis.
- Lieliski. Tad ari es lēkšu.
Viņa to pateica un tūlīt bija pāri. Kā veikla gazele pārlidoja pār mani mūri. Esperansa neko nejautāja. Nebiju ne aci pamirkšķinājis, kad viņa jau bija pie Mias.
Iedrošinādams uzsitu Domingu pa plecu. -Nu?
- Patiesība ir tāda, ka… arī lēkt neklājas.
-Ja kājas nepieskaras pie mūra, tad dievi nav aizvainoti. Nāciet taču! leskrējos un pārlēcu pār mūri. Kaut gan smagie zābaki vilka kājas lejup, šis lēciens man neradīja grūtības.
Domingu pavirpinaja ūsas. Gribēja jau ieskrieties, bet vēl pārdomāja.
- Neiznāks, - viņš sacīja. -Skrieniet droši!
Domingu augstprātīgi atmeta ar roku.
- Ne jau drosmes trūkst… Pārlēkšu, ja gribēšu. Ja vajadzēs, pat metra augstumā. Tikai aizliegums pastāv.
-Aizliegums? Kas aizliedza, ko aizliedza?
- Lēkt pāri mūrim, ja vēlaties zināt. Viens no senčiem… Tāds Žozē de Karvalju. Viņam iznāca tā…
- Vēl nekad neesmu par viņu dzirdējis, - es nemierīgi palūkojos pulkstenī.
Domingu atkal pavirpināja ūsas.
- Nevarējāt ari dzirdēt, jo… neesmu par viņu stāstījis. Viņa vārds nav ierakstīts dzimtas slavas grāmatā, ja zināt, ko es domāju.
- Nezinu, - atbildēju. - Nav ne jausmas, ko jūs domājat.
- Eū! - Esperansa paraustīja mani aiz apmetņa malas. - Vai kas noticis?
- Ejiet abas ar Miu uz ciema pusi! Tikai uz priekšu pāri laukam.
Esperansa nopūtās un atstāja mūs. Es pastiepu roku uz Domingu pusi.
- Nāciet taču, kaut jūs nelabais…
- Paklausieties! - viņš sāka ar nopūtu. - Tas, par ko runāšu, neiederas de Karvalju slavenā stāsta lapās, tomēr noticis ir. Mans sencis Žozē, lai viņam Dieva miers, bijis liels meitu mednieks. Vai zināt, kas tas ir?
-Tieciet taču pāri, citādi pametīšu jūs te!
- Neesiet tik nepacietīgs! Vārdu sakot, reiz viņš bija savaldzinājis kādu pils- kundzi… vai esat redzējis portugāļu pilis?
-Jūs smiesieties, esmu redzējis.
- Tad jūs zināt, ka vēlīno viduslaiku pilis nav identas ar agrīno viduslaiku pilīm.
- Vai nu jūs lēksiet, vai ari manis te vairs nav.
- Kur jūs skrienat? Šis stāsts jums jānoklausās! Vārdu sakot, viss risinājās, pilskundze, Kartagenas vikonta sieva, gaidīja manu senci Žozē, istabene visu zināja, vikonts bija medībās ar karaļa galmu, mana senča Žozē priekšā bija tikai viens šķērslis: mūris, kam bija jātiek pāri. Mūris nebija augsts, tieši tāds kā šis. Varbūt tomēr drusku augstāks, bet viņš to nepamanīja…
-Ko?
- Nevajag nervozēt, tūlīt uzzināsiet. Sencis Žozē uzlēca uz mūra, turklāt tā, kā portugāļu bruņinieki lec uz zirga. Atspērās un bija augšā. It kā uz zirga uzlēcis.. . jums jāzina, ka sakarīgs portugāļu bruņinieks zirgā sēž ne tā kā francūzis ar mīkstu dibenu vai kāpostgalva vācietis, kas bāž kāju kāpslī un rāpjas nabaga četrkājim virsū, portugālis ieskrienas, palecas un augšā ir. Kā mūslaiku cirkā. Vai tuvumā nejauši nebūtu kāds zirgs?
- Ciemā ir jaki.
-Tie ne velna neder. Portugāļi ar jakiem nejāj. Vārdu sakot, kamēr neesmu aizmirsis, sencis Žozē atspērās un uzlidoja uz mūra. Tikai… kopš viņš bija sarunājis ar kundzi šo randevū, kas solija skaistu nakti, bija noticis kaut kas, ko vieglprātīgā kundze nezināja. Pilskungs, Karlagenas vikonts, pirms aizbraukšanas bija uzdevis pārvaldniekam, lai - aizsardzībai pret zagļiem - apsprauda mūra virsu ar stikla šķembām un iemūrē tās akmeņu spraugās. Nabaga sencis ieskrējās, atspērās un uzlēca uz mūra. Tad ierēcās tā, ka vairāki suņi aiz šausmām dabūja nervu lēkmi, bet dzimtļaudis ieslēdzās būdās, domādami, ka uzbrūk angļu marodieri.
- Patiesi skumjš stāsts, - atsaucos. - Atļaujiet aizrādīt, ka uz mani mūra stiklu nav.
- Bet tas viss vēl nav nekas, - Domingu turpināja. - Kad viņu nocēla no sētas, mūra otrā pusē atrada līķi ar zobenu rokā. Vai zināt, kas tas bija? Pats Kartagenas vikonts. Kāds bija ietriecis dunci viņam sirdi. Kā vēlāk noskaidrojās, nabaga vikonts bija tikai izlicies, ka dodas medībās, bet īstenībā paslēpies tuvējā medību namiņā, lai pārliecinātos, vai sieva patiesi savu labvēlību izdāļā kā klai- donlgs suns blusas. Pa vakariem viņš nogūlās pie mūra, jo nojauta, ka tam, kurš nakti zagsies pie viņa sievas, jānāk pa šo ceļu. Neviens nezina, kas tur bija noticis. Atrada zemē gulošu vikontu, mirušu, savās asinīs sastingušu, bet sencis Žozē ar asiņainu še… dibenu sēž uz mūra asos stiklos. Tomēr izmeklēšanas slēdziens bija: Kartagenas vikonts notvēris Žozē lavāmies pie sievas, bet, būdams ļoti stiprs un ātri saniknojams cilvēks, uzmetis Žozē uz mūra, tieši stikla šķembas. Tikai sencis Žozē nav padevies. Paķēris dunci un, tāpat šķembās sēdēdams, sviedis Kartagenas vikontam. Duncis trāpijis sirdī, un vikonts tūlīt bijis pagalam. Sencim Žozē gribēja piespriest nāves sodu, iļarrote, zināt, ta ir tāda viduslaiku žņaudzamiekārta; par laimi nāves soda izpildes naktī viņam izdevās aizbēgt, viņš neapstajās līdz pat Jamaikai un kļuva par pirātu, haizivs viņam nokoda kāju, nu, vēl viens labs stāsts, viss notika tā…