- Ja nelēksiet, atstāšu jūs te, - sacīju nezin kuro reizi. - Man nav laika klausīties jūsu bezgalīgos stāstus.
- Kopš tā laika ģimenes tradīcijas mums liedz lēkt pari mūriem. Ja lecam, mus skar nelaime.
- Piemēram, - es piktojos. - Vai jūs atrodat sētmalē liķi?
- Piemēram, - viņš palocīja galvu.
-Ar dunci sirdī, ja?
-Var but arī tā.
- Kārtībā, - nopūtos. - Esmu vilies, Domingu. Dāmām teikšu tik vien, ka esat pie mūra atradis līķi ar purbu sirdi. Ja jautās, kur jūs palikāt, teikšu, ka aizlidojāt ka Dongens. Izdomāšu ticamu stāstiņu. Uz redzi!
- Pagaidiet! - viņš izmisīgi iekliedzās. - Jau lecu. Diemžēl, pēc kāda krogus kautiņa man vāji kustas gūžas locītava.
-Jums vajag lēkt, nevis dejot tvistu, - atgādināju.
-Labi… lecu.
Viņš ieskrējās, atspērās un lēca. Labi uzņēma gan augstumu, gan virzienu, es jau noticēju, ka nekas negadisies un viņš veiksmīgi tiks pāri šķērslim, taču notika kaut kas negaidīts. Kas zina, kāpēc, Domingu lēkdams nolaida vienu kāju, zābaka papēdis aizķērās aiz mūra malas un apsvieda Domingu gaisā. Viņš, skaļi kliegdams, lidoja ar dibenu pret mani.
Man tik tikko pietika laika atkāpties sāņus. Viņš lidoja pamatīgi, ari otram mani mūrim pāri, kaut gan tam mēs būtu tikuši garām, tas nebija garāks par desmit metriem.
Tur viņš pazuda manam skatienam. Viņu nosedza otra mani mūra ēna, kas bija izstiepusies tik gara, ka varētu būt ari lielā Ķīnas mūra ēna.
Man atkal uzbruka galvassāpes, skaļa klaudzoņa ausīs, nepazīstams un nepielūdzams spēks spieda notupties mūra pakajē. Vel vien knikšķis, un jau sadzirdēju pazīstamo balsi.
- Pēdējā iespēja… steidzies! Kapsētā… Tur tev jābūt… jo… abas dvēseles, ja…
Nostājos četrrāpus un trausos augšā.
Sapratu, ka manī tikšķ laika bumba.
Vēl nebiju gluži piecēlies, kad mūra otrā pusē paslējās Domingu galva. Viņš bija nāves bāls, tāpat kā es. Pieķēries pie mūra malas, viņš kodīja lūpas un satraukti vērās manī.
- Man nekas nekaiš, - mānījos. - Tikai drusku atpūšos… Nekas nekaiš.
- Man gan, - viņš elsoja. - Man gan…
-Vai sasitāties?
-Nē… Tas ir… nav būtiski.
-Vai… kaut kas noticis?
Domingu tvarstīja gaisu.
- Es pārkāpu noteikumus… Nebija brīv virs sētas… Pārkāpu de Karvalju noteikumus.
- Ne jau tā, - es mierināju. - Jūs taču tikai pārlēcāt pāri.
- Tomēr kāja pieskārās pie akmeņiem.
- Un tad?
- Mans še… dibens ari pieskārās.
- Tas taču nekas.
- Gluži kā es būtu tur jāšus sēdējis. -Vispār, ko jūs tur gvelžat?
-Es jums stāstīju, ka… Žozē de Karvalju atrada līķi… ar dunci sirdi… pēc tam, kad bija jāšus uz sētas… Es ari biju jāšus…
- Bet jūs taču neatradāt līķi, - mierināju. Domingu izslējās. -Atradu.
Jutu, ka man pār muguru pārskrien ledaini viļņi, bet sirdi žņaudz viduslaiku portugāļu bruņinieku dzelžcimdotā roka.
- Ko jūs atradāt?
- Līķi. -Kur?
Domingu norādīja uz ēnu. Uz isākā mani mūra ēnu. -Te.
Pārlēcu pār mūri, ne nieka nebēdādams, vai zābaka zole skars akmeņus, vai ne. Nolēcu zemē un sasprindzināju acis uz ēnu, tad tik tikko noturējos nekliegdams.
Mūra pakājē, acis pievērsis cienīgi spīdošajam mēnesim, gulēja misters Šorejs. Slavenais uzņēmuma 'Austrumu garšas" pavārs. Misters Šorejs.
Tas garenais kaut kas, kas rēgojās no viņa paduses, nebija koka karote, kas pavāram piederētos labāk.
Tā bija nevis koka karote, bet tibetiešu upurējamais nazis purbu. Un tas bija nevis padusē, bet gan iedurts sirdi. Mēness apsēdās uz kaila, lapas nometuša zara un ziņkāri lūkojās manī. Nu, kas tagad bus, mīļais draugs Leslij L. Lorenc?