Budistu klostera noslēpums

-   Jums kājās? Un kur tad ir jūsu zābaki?

Gribēju atbildēt izvairīgi, bet Domingu pasteidzās.

-Arī tie ir kājās.

Mia noglāstīja pieri.

-   Ja pareizi sapratu, jūsu divās kājās ir četri zābaki. Vai pareizi?

Pa šo laiku Domingu bija attapies un uzklupa meitenei.

-     Kā nu var nesaprast kaut ko tik vienkāršu? Drīzāk atbildi, kā te gadījies suns!

Mia paraustīja plecus.

-    Tas te bija.

-    Nu, tātad. Zābaki arī bija tur.

Mia iespieda rokas sānos un pagrozīja galvu.

-    Kāpēc man dažreiz rodas sajūta, ka jūs neesat normāli?

Par laimi, sunim bija apnicis te nikt, viņš divreiz ierējās un nozuda aiz sētas. Varēju tikai cerēt, ka nesacels kājās visu ciemu.

Kaut gan bija samērā agrs, nevienā logā nebija manāma gaisma. Ciems bija klusu pieplacis, spēcīgas mēness gaismas apspīdēts, it kā nezin kāpēc nejustos labi. Kā šķiet, arī Domingu likās aizdomīgs šis dīvainais, gaidu pilnais klusums, jo viņš aizvien nervozāk grozīja galvu pa labi, pa kreisi.

-    Galu galā… kurp mēs ejam? Vai turp?

-Vispirms palūkosimies pa logu!

Mia pagrozīja galvu.

-Vai esat pārliecināts, ka mums tā jādara?

Nevis atbildēju, bet devos uz priekšu. Ceļu jau zināju, tātad nevajadzēja maldīties starp šķietami juceklīgiem žogiem, kas bija ierikoti pēc cieminiekiem vien saprotamas loģikas; nepieredzējis ceļotājs starp tiem var nomaldīties ka labirintā.

Nevilcinādamies gāju uz to maju, kuras koka slēģī man bija izdevies izurbināt caurumu, kas jau divas reizes bija kalpojis novērošanai. Tur, kur gulēja mirušais mūks, kurš…

-   Vai te? - Domingu man aiz muguras čukstēja. - Logu slēģi ir ciet.

-     Paskatieties uz šo caurumu! - es piegrūdu pirkstu slēgim. - Ja nav grūti, palūkojieties iekšā!

Nebija divreiz jāsaka. Domingu jau bija pielicis aci pie cauruma.

Pagriezos un aplūkoju ciemu. Man jau agrak bija šķitis uzkrītoši, ka logi ir tumši; klusums valdīja arī tajās mājās, kur manu iepriekšējo apciemojumu laikā rosījās dzīvība. Tagad nakts klusumu nepārtrauca neviena skaņa. Pat suņi gar sētām nerēja. Visai apkaimei bija uzgulušas it kā saspringtas gaidas.

Nezinu, kāpēc man pēkšņi nāca prātā kāda tāla pagatnē nogrimusi Indijas nakts. Mēs ar Naritu sēdējām Indas krastā, pāri mums līgojās palmas, Narita mani baidīja, ka jebkurā brīdī krokodils varot izbāzt galvu 110 ūdens un nokost man zābaka purngalu. Atteicu viņai, ka krokodilam daudz labāk garšo tādas sarkanas tupelītes, kādas viņai kājās. Narita izlikās nobijusies, iespiedzās un paslēpās man klēpī. Palmas diskrēti nosedza mūs, un krūmu lapotnes šalkoja mīlas dziesmu…

-    Ak Dievs! - Domingu iegārdzās, vēl arvien glūnēdams pa slēgī izurbto caurumu. - Ak Dievs, tas ir neticami! Leslij, iekniebiet man!

Domingu bija nobālis, un es redzēju, ka viņš vismīļāk kaut kur nozustu. Taču tuvumā nebija mani mūra, aiz kura viņu nogrūst.

Mia pacēla galvu un skatījās uz sētas pusi.

-Suns ir atpakaļ.

Pats par sevi tas nebūtu nekas slikts, bet sunītis notupās pie sētas un sāka gaudot. Sāpīgi, purnu pie zemes piekļāvis.

-    Tā vien vēl trūka, - Esperansa noņurdēja. - Vācies prom!

Viņa izlikās, ka ņem akmeni un sviež sunim.

Sunītis nodrebēja, pacēla pret Esperansu lūdzošas acis, bet nekustējās. Turpināja gaudošanu.

-    Sacels kājās visu ciemu, - meitene čukstēja.

-    Noķersim viņu! - Mia ieteica.

-    Lieciet mierā to sasodīto suni! - Domingu elsoja. -Tas… ir briesmīgi! Kā tas var notikt? Ziniet… es nekad… īsti neticēju burvestībām…

Tikai tad sāku pievērst uzmanību viņa sacītajam. Līdz šim manas acis lodāja ap kaimiņu mājām un viņa vārdi lidoja ausīm garām.

-    Par ko jūs runājat? - es satvēru viņa apmetņa malu.

Biju pārsteigts, konstatēdams, ka viņam dreb kājas, tāpat kā pirms brītiņa pie klostera, blakus mani mūrim.

-     Par liķi, - viņš kunkstēja. - Tur ir līķis… - Apjucis paskatījos uz logu. Tātad līķis vēl ir te. Šādā gadījumā…

Papurināju galvu. Vai neesmu kaut ko parpratis? Divas dienas biju nežēlīgi pūlējies, kamēr kaut kā izdevās salikt kopā mozaīkas klucīšus, līdz izveidojās stāsts. īsts briesmu stāsts, pilns ar vēderu kņudinošiem notikumiem…. Taču, ja mirušais vēl arvien ir te, gultā, tad esmu veltīgi lauzījis galvu, esmu ieskrējis maldu ceļā. Varēšu sākt no gala, ja man vispār iznāks tam laika.

1a kā Domingu bija pieaudzis pie cauruma, neuzdrošinājos viņu atraut. Ja pastumšu, varbūt nogāzīsies zemē.

-    Kas tur iekšā vēl ir? - interesējos.

-    Nav nekā, -viņš purināja galvu.

-Tikai mirušais?

-Vai jums nepietiek?

-Vai gultā?

-Kā varētu būt gultā… gultas tur nav.

-    Nav gultas? - biju pārsteigts. - Kas tad ir?

-    Nekas. Tikai krēsls.

-   Jūs gribat sacīt, ka vecais mūks sēž uz krēsla un…

Domingu pievērsa man izmocītu seju.

-    Mūks? Kāds mūks? Paskatieties pats, jūs nelaimīgais!

Pieķēries pie slēģaviņš pavilkās sāņup, lai es varētu pienākt blakus.

Noliecu galvu un ielūkojos pa pīpes urķa izurbināto caurumu. Tad iekliedzos

tā, ka mazais šunelis pārtrauca gaudošanu.

-Ak Dievs!

Tobrīd Domingu, ne vārda neteicis, sabruka zemē p : loga.

Pūlējos apvaldīt šausmu kliedzienu, kas lauzās mai īrā. Tas izdevās tikai pa daļai, no manis skanēja žēlabaina činkstēšana.

Kā es varētu nečinkstēt, ja iekšā nebija itin nekā tāda, kas atgādinātu iepriekšējo istabu. Nebija istablietu, zemo krēslu, koka sola, tempļa karodziņu pie sienām, zīda lentu pie durvju stenderēm, pats galvenais, nebija cilvēku. Un nebija arī gultas, kurā bija gulējis aizgājējs.

Toties līķis tur bija. Tas sēdēja uz krēsla tukšas istabas vidū ar seju pret logu, it kā nojauzdams, ka no ārienes tiek vērots.

Ne tikai istabā bija notikušas pārvērtības, kopš sāku glūnēt pa caurumu, pārvērties bija arī mirušais. Nebija nekā 110 tā, kas viņu nāvē darīja svinīgu. Nebija muka apģērba, nebija kapuces, pat mierīga aizsaules smaida viņa sejā nebija.

Tas, kas bija šā mirušā sejā, varēja būt viss, tikai ne aizsaules smaids. Drīzāk bailes, sāpes, šausmas, izmisums.

Apmēram tas pats varēja būt arī manā sejā, kad pamanīju, ka šis mirušais nav tas, kuru biju iepriekšējo reizi redzējis.

Šis bija tas līķis, kuru nesen atradām ēnā pie mani mūra.

Tas bija misters Freds Šorejs, kuru bijām pametuši pie klostera.

Tagad viņš sēdēja uz krēsla neapdzīvotas mājas istabā un pārmetoši lūkojās uz mums.

Daudz netrūka, arī es būtu saļimis blakus Domingu.

19.