Pēkšņi ap mums bija daudz lūgsnu karodziņu, kas bieži redzami Tibetas līdzenumos. Tie plīvoja koku zaros vai arī uz akmeņu krāvumiem, kas bija izveidoti uz lielākiem akmeņiem. Netālu no mums ar tukšiem acu dobumiem pretim vērās nocirsta jaka galva.
- Brr! - Mia noskurinājās. - Kas tas par ērmu?
-Ziedojums gariem.
-Vai mums noteikti vajadzēja… nākt šurp?
- Ja gribam palikt dzīvi, tad jā.
Manis teiktais bija taisnība, kaut gan "palikt dzīvam" attiecās pirmām kārtām uz mani. Man patiesi bija jānāk, ja gribēju palikt dzīvs. Manā dvēselē ieskanējusies balss arī brīdināja, ka miršu, ja šonakt neiešu uz kapsētu.
Kapsēta atradas ielejā starp diviem pauguriem. Ja nebūtu zinājis, ka tai jābūt šeit, tuvuma, nez vai būtu atradis. Pretstatā eiropiešu kapsētām te bija redzamas tikai dažas kopiņas, pārējās jau sen bija aiznesuši līdzi vēji. Tibetas līdzenumos vēja plosītas kapu kopiņas tikai neilgu laiku spēj turēties pretim iznīcībai. Šodien vēl līdzenā vietā pace|as glīts kapiņš, atgādinādams par apglabātā varu, bagātību, piederīgo pateicību un piemiņu, bet pēc pāris dienam mūžam kaucošie vēji pār izkaltušiem kauliem dungo miega dziesmu.
Un vēl vilki, kas ar dažu aizdomīgu kumosu mutē steidz uz savu slēptuvi.
Naktīs kapsētas ir tukšas, cieminieki neuzdrošinās pat tuvuma rādīties. Pēc saules rieta neviens uz to pusi neiet, vienīgi ļaunie gari, kas starp tuvējiem kokiem un klintīm vēro, gatavi pārņemt mirušo savā varā, ja vējš rimsies un lūgsnu karodziņi neplīvos. Tad tie zagsies ārā no savām slēptuvēm un mēģinās apsēst nelaimīgo mirušo.
Taču mūsējā kapsēta nebija tukša. Taisnība, kapu kopiņu bija maz, arī nedaudzās bija iegrimušas un nomiņātas, no tā es secināju: ja mēģinātu atrakt, tur apakšā neatrastu nekā, tikai lēzenu bedri. Kapsētas vidū augšup slējās trīs pamatīgi klinšu bluķi, gluži kā kapa piemineklis. Tomēr piemineklis tas nebija, ja vien paši dievi nebija to nostatījuši te, aizgājības zemē. - Vēro klintis, cilvēk! - šie monstri sludināja. - Pēc miljoniem gadu arī mēs aiziesim nebūtībā, ko vari gribēt tu ar savu irstošo miesu? Vēro šo aizgājības zemi…
- Kas ar jums notiek? - Mia iebukņīja man sānos. - Jums tāda seja, it kā jau būtu miris. Vai šī ir kapsēta?
-Jā.
- Biju iedomājusies ko sliktāku.
- Būs arī, - daudz ko nojauzdams, ducināja de Karvalju.
-Mīļais, vai tu ko teici?
-Tikai ūsas pavirpināju.
- Tad jau… stafetes nūjiņa pie jums, - Mia Vorloka sacīja. - Jūs gribējāt nākt un esat šeit. Pēc Domingu domām, te ir mīklas atrisinājums. Nu, paskatīsimies, cik tālu viņš tiks.
Varbūt viņa vēl turpinātu, ja no klinšu viņpuses līdz mūsu ausīm neatplūstu dīvainas skaņas. It kā tur dziedātu kāds, vārgā dziestošā balsi. 1a varētu dziedāt mirējs, sapratis, ka šajā pārdzimšanā dziesma pēdējo reizi izskan no viņa rīkles. Šajā skaņu buķetē šķitos saklausām arī kucēna smilkstus, meklējot māti.
- Kas tur ir? Jēzus, kas tur ir? - Esperansa pieķērās man pie rokas.
- Mirušais dzied, - Domingu atteica. - Esmu jau dzirdējis.
- Mirušais? - satraucās Mia. - Kā mirušais var dziedāt?
-Ar lamas muti.
- Tātad dzied lama?
- Nē, - Domingu purinaja galvu. - Dzied mirušais.
- Mirušais nevar dziedāt.
- Šeit var.
Viņš paspēra soli uz priekšu, lai piešķirtu nozīmīgumu paša teiktajam. Šajā mirklī lejā, apmēram simt metru garajā ielejā kaut kas notika. Mēness aizslīdēja uz apkārtējo pakalnu galotnēm, pamatīgi izstiepdams tris klinšu ēnas. Vējš, kas līdz šim bija pfitis tikai simboliski, tagad pieņēmās spēkā un plivināja koku zaros iestiprinātos lūgsnu karodziņus. Nocirstā jaka galva apmierināti māja mums. Vaidošā raudu dziesma pacēlās uz vēja spārniem un pēkšņi skanēja no visām pusēm, it kā to pastiprinātu skaļruņi kokos un klinšu virsotnēs. No ta man radās dīvaina sajūta, ka mēs neesam te vienīgie novērotāji un ka ne velti ciema mājas mūs vēroja ar tukšiem acu dobumiem, jo to iemītnieki slēpjas te krūmos un saspringti raugās, kas notiek starp kapiem.
Vējš pūta, ēnas sakustējās un sāka šūpoties. Tās pacēlās no zemes, uzlidoja gaisā, apskāvās, tad - kā nespēdamas panest pieaugošo svaru - novēlās uz klintīm. Ēnu gabali izbira pazemi kā melni oniksi. Mēs pārakmeņojušies vērojām nomācošo skatu. Tad pie klintīm uzradās trīs mūki. Visi trīs sarkanos apmetņos, zābaki uzliektiem purniem, uz galvas katram pa salmu saišķim. Pārāk tālu, lai es varētu viņus pamatīgi apskatīt, tomēr biju pārliecināts, ka divus no šiem trim jau esmu redzējis ciemā, kad ielūkojos mirēja mājā.
Tris mūki lēni, cienīgiem soļiem virzījās uz priekšu, tad sastinga un saskatījās. Tā viņi ilgi palika nekustīgi, tikai rokas darbojās kā vējdzirnavu spārni vētrā.
- Ko… viņi dara? - Mia nočukstēja. - Vai tas ir kāds cīņas sports? Ak Dievs, mēs taču nesāksim kauties ar viņiem?
-Viņi sauc dievus, - Domingu paskaidroja.
- Kādus dievus?
- Kapsētas dievus un vietējos garus, sabdagus.
-Un… kālab?
Domingu, ūsas virpinādams, palūkojās uz mani. Tikko manāmi pamaju viņam. Agrāk vai vēlāk viņām tik un tā būs jāuzzina.
- Uz dzīrēm, - viņš lakoniski, strupi noteica. - Uz čed.
-Vai bus arī dzires? Ta kā bēru mielasts.
- Kaut kādā ziņā, jā.
- Kaut kādā ziņā?
-Lūdzu, labāk vēro!
Ari es vēroju, neka cita tik un tā nevarēju darīt. Kaut gan jutos nožēlojami. Atkal nežēlīgi mocīja galvassāpes, manā dvēselē kāds nemitīgi lēkāja, turklāt ne basām kājām, bet pamatīgos lamu zābakos ar uzliektiem purngaliem. Šis kāds it kā dauzīja celles durvis un mēģināja izlauzties no cietuma.
Tie, kas ir redzējuši čam deju, ko mūki dejo Jaungadā vai Padmasambhava dzimšanas dienā, zinās, par ko es runāju. Šās dejas būtību izsaka ar roku kustību valodu. Tāds, kas nesaprot īpatno roku pozu nozīmi, nesapratis arī pašu deju. Pirkstu pozīcijām ir tāda pati nozīme kā kurlmēmo žestu valodai. Ta dejotāji dara zināmu tiem, kam jāzina, ko no viņiem grib vai ko grib viņiem vēstīt. Arī mūsu mūki ar šādu kustību valodu sazinājās savā starpā vai, visdrīzāk, ar viņsaules varenajiem. Viņi klusēdami sabāza galvas kopā kā basketbola komanda, solījumu dodot, bet viņu rokas nemitīgi runāja.
- Vai viņi… mums rāda? - nobālusi jautāja Esperansa.
- Vēl ne, - nozīmīgi atteica Domingu, tad atkal palūkojās uz mani. - Vai jūtaties labi?
-Var iztikt,-atbildēju.
-Jūs slikti izskatāties.
Šis jau bija tas Domingu, kuru mīlēju. Mīļš, noraizējies draugs.
-Vai ir droši… ka tas jādara?
- Citas iespējas nav.
- Kā nu nav. Iesim uz Timpu, gan jau Jondons…
-Klusu!
Mūki, kā pietiekami izrunājušies, nošķīrās cits no cita. Viens nosēdās klints pakājē, otrs - kapsētas vidū, trešais - patālu no viņiem, samērā tuvu mums. Viņi veidoja trijstūri, kura vidū bija redzams iegrimis kaps.
Tikai tad pamanīju, ka starp senākajiem kapiem ir trīs vienādi, desmit kvadrātmetru lieli, gludi, zālaini laukumiņi, pie kuriem bija manāms cilvēka roku darbs.
- Mūki, - man aiz muguras čukstēja Mia. - Vai redzat? Tiem uz galvam salmu saišķi.
Domingu viegli pamāja. It kā salmi uz mūka galvas būtu visdabiskākais pasaulē.