Mia spēji tvēra pie lakata.
- Jēzus, ari man taču uz galvas… Ir kāda sakarība starp viņu salmiem un šiem, uz manas galvas.
Viņa nevarēja turpināt, jo mūki sāka skandēt kādu tekstu. Nevis dziedāt, jo tas, ko dzirdējām, nebija īsta dziedāšana. Viņi citēja fragmentus no Mirušo grāmatas, tādās dziļās vēderrunātāju balsīs, ka es nespēju saprast tekstu.
Ēnas atkal sakustējās, lūgsnu karodziņu plivināšanās pieņēmās, un no klinšu viņpuses nāca citi mūki. Protams, tie, kurus agrak biju redzējis mirēja mājā. Tur bija jauns, liela auguma mūks; ūsains vīrietis ar plakanu cepuri galvā; lama ar lielām ūsām - tas bija savādi arī tāpēc, ka lamas nemēdz valkāt sejas apmatojumu; un tie trīs mūki ar svētajiem priekšmetiem rokās: dordže - zibens simbols, purbu - upurējamais nazis, damaru - garu saucamās bungas. Un vēl daži agrāk neredzēti vīrieši drūzmējās pie klintīm.
Es pats nemaz neievēroju, kas vēl pie viņiem ir. Domingu beidzot atklāja veco mūku.
- Tur ir mirušais! - viņš sacīja drebošā balsi. - Tur… viņš nāk!
Esperansa izbīlī iespiedzās. Man nācās ar plaukstu aizspiest viņai muti.
Turpretim Mia nespēja izdvest ne skaņu, viņa, acis ieplētusi, blenza uz tiem, kas nāca no klinšu aizmugures.
Patiesi, tur kopā ar viņiem nāca mirušais. Es mierinādams noglāstīju Esperansas muguru un noņēmu otru plaukstu viņai no mutes.
- Pal-dies, - viņa čukstēja. - Biju… mazliet zaudējusi galvu. Kur ir mirušais?
- Starp pārējiem, - atbildēju.
-Neredzu.
- Tur viņš nāk kopā ar citiem.
- Nāk? Kungs Dievs, mirušais?
- Nebaidieties, pārējie viņu balsta.
- Lai nebaidos? Ja mirušais vienkārši nāk uz šo pusi.
īstenībā mirušais nevis pats nāca, bet pārējie to turēja, lai nenogāžas. Pavecs vīrs, ar patīkamu seju, rāmiem vaibstiem, pat miris būdams, tomēr viņa sejā bija dažas savādas rievas, ko nespēju izskaidrot. Varbūt nāve bija uzbūrusi zobgaligo, gandrīz nerātno izteiksmi mutes kaktiņos. Vai arī viņš īsti neticēja tam, kas notiek ap viņu?
Man uz pieres lāsoja sviedri. Ka gan varētu nebūt sviedru, ja runa ir par manu dzīvību.
Paspaidīju deniņus, plosošās galvassāpes it kā pierima. Tūkstoš Budu, kas notiks, ja viņš neticēs tam, kas sekos vēlāk.
Mūki nesa un cēla mirušo aiz padusēm. Kāds lama noklāja uz viena no zālainajiem laukumiņiem sarkanu brokāta segu. Pārējie pamāja un noguldīja uz tās mirušo. H, lai viņš būtu ar seju pret vislielāko lūgsnu karogu.
Tie mūki, kam salmi uz galvas, atkal sāka skandēt. Tad jau es starp piesauktajiem saklausīju dažus dievus. Tur tika minēti Khaghtung Rdordžē no Vadžrahēruka dievu cilts, tas, kuru parasti sauca tikai par "Asins dzērāju"; saklausīju arī Sgoma Icagsgrogma, tas ir "Dzelžos kaltās sievas" vārdu. Tie ir no visiem visbriesmīgākie dievi, kurus sargāt ir lamu mācības uzdevums.
Pēc brītiņu ilgušās skandēšanas lielākā daļa mūku aizgāja atpakaļ aiz augstākās klints.
-Vai mums nebūtu jāmaina vieta? - Esperansa iegrūda elkoni man sānos. - No turienes būtu labāk redzams.
- Dieva dēļ, nē! - Domingu protestēja. - Palieciet sēžam!
Atkal mūki skandēja, atkal mūku grupa parādījās no klints aizmugures.
Arī tagad viņu pulciņš bija ielencis kādu, kurš platām, vaļējām acīm stāvēja viņu vidū. Šis kāds bija nevis pieaudzis vīrietis, bet zēns. Sniedzās tikai līdz viduklim lielajam, jaunajam lamam, toties viņa acis bija krietni lielākas nekā pieaugušajiem. Tas iepletās tik platas, ka tur varbūt pat klinšu bluķi satilptu.
-Jēzus, tas taču Dongens! Jūsu… izpalīgs! - Mia nočukstēja.
- Zinu,-palociju galvu.
- Un to jūs tāpat vien sakāt! Jēzus, tas puika taču ir miris! Viņi… to nogalinājuši… ak Dievs! Leslij, kas šeit notiek?
Pēc mirkļa ari uz otra zālāja segtais brokāta paklājs bija aizņemts. Tur gulēja Dongens, uz krūtīm saņemtām rokām.
- Miris, - Mia kunkstēja. - Nogalināts. Ari mūs nogalinās. Iesim projām, kamēr nav par vēlu.
Domingu papurināja galvu.
-Viņš nav miris.
- Bet kā tad?
-Viņš pārdzimst.
Mis Vorloka šausmās skatījās uz mums. Droši vien bija pārliecināta, ka šeit, šajos divos kvadrātkilometros, visi ir prātā jukuši, bet visvairāk jukuši esam mēs.
Ūsainais lama pastiepa rādītājpirkstu un pabakstīja pret debesīm, kā aicinādams dievus, kas, slēpdamies aiz mākoņiem, noskatās.
- Palīdziet! - viņš kliedza, pievērsis seju zvaigžņotām debesīm. - Palīdziet! Palīdziet!
Šķita, ka nakts mēnesnīcu pāršķeļ zibens. Nebiju pārliecināts, vai man tikai acis žilbst, vai tiešām tuvojas vētra. Protams, šis zibens varēja but arī atbilde.
Dievu atbilde.
Muki saspiedās pie klints. Nu vairs nevis slēpās aiz tās, bet, muguras pie- kļavuši pie akmens, vēroja augumus uz brokāta segām.
Ūsainais palocīja galvu, it kā dievi būtu viņam darījuši zināmu kaut ko ļoti svarīgu, un pievērsās tiem ar salmiem uz galvas.
-Varat sākt.
Tomēr uzrunātie nesāka neko. Sēdēja lotosa poza, stingi lūkodamies sev priekšā, gluži kā aizsnaudušies pa ieilgušās darbošanās laiku.
Domingu nervozi tvēra pie ūsām.
- Vai visiem ir salmi uz galvas?
Atbildēt neiznāca laika, jo viens no mūkiem sāka žagoties. Viss viņa augums nodrebēja, vispirms viņš sarāvās kā leopards, gatavodamies lēcienam, tad izslējās un saspringa kā uzvilkts loks.
- Hi-īk! Hi-īk!
Otrs nesarāvās un neizslējās. Viegli paliecies uz priekšu, viņš izgrūda savādu kliedzienu.
- Fadd!
- Fadd! - atkārtoja trešais.
Man nācās atvērt muti, ja gribēju elpot. Pirmais kliedziens kā urbis triecās man smadzenēs. Radās tāda piespiedu aina, ka gluži reāli manā galvā strādā smalks, bet spēcigs urbis un kliedziens ir radījis tur kādu jūdzi dziļu caurumu.
- Kas tas ir? - Esperansa vaidēja, piekļāvusies man pie sāniem. - Kas ir šis briesmīgais…
Pastūmu viņu nost un aptaustīju savu kapuci. Salmu odere bija savā vietā. Un tomēr es jutos neaizsargāts un pakļauts. Kā sencilvēks, kurš, līdzīgi ūdenī iemestam korķim, svaidās, kad elementi trako.
- Hi-īk!
-Fadd!
Šajā mirklī mirušais pacēlās. Mēs labi neredzējām; kaut gan mēness spīdēja žilbinoši, kapsētu sāka pārņemt rena, zilga migla. Tā nevis nolaidās no augšas, bet pacēlās no zemes, darīdama nereālu visu, kas notika mūsu acu priekšā. Migla tā kā sakustināja pasīvo ainu. Mūki klinšu priekšā šķita līgojamies. Kā viņi varētu nelīgoties, ja Ilgojās pati klints, tāpat arī apkārtējie koki un krūmi. It ka tos kustinātu varens, neredzams spēks.
-Hi-īk!
- Fadd!
Arī mirušais mūks sašūpojās, tad apsēdās uz sava brokāta paklāja. Pacēlās gaisā, kakls saspringts, tur viņš lidinājās dažus centimetrus virs paklāja.
-Hi-Ik!
Mirušā seja saviebās, no pusatvērtās mutes it kā nāca skaņa. Kakls izstiepās garš kā žirafei, rādījās, ka galva varētu nolūzt.
- Fadd!
Mirušais nokrita atpakaļ uz paklāja. Tur viņš drebēja un raustījās kā malārijas lēkmē. Kakls atguva normālo stāvokli, galva noapaļojās.
- Es ģībstu, - Esperansa kunkstēja. - Jūs taču ari redzat…
Viņa gan neteica, ko redz, bet nebija šaubu, ka mēs visi redzam vienu un to pašu.
- Vai kāds no jums varētu paskaidrot… kas šeit notiek? - jautāja Mia Vorloka. Viņas balss šķita pārsteidzoši mieriga. Laikam viņa bija nonākusi līdz punktam, kad vairs nešausmina nekas.