Budistu klostera noslēpums

Domingu paskatījās uz mani, es palocīju galvu. Nav vērts noliegt patiesību.

-    Tas ir rituāls, - Domingu sacīja.

-    Man jau bija nojauta, ka ne jau mātes dienu taisās atzīmēt. Kāds rituāls?

-    Čed. Ta to sauc.

-Un?

-Vēlāk to kombinēs ar citu rituālu.

-    Labi gan. Mums nebūs jānāk divreiz, lai noskatītos. Kas tas čed ir?

-    Drusku sarežģīta būšana.

-Saki, ko mēs redzam!

-    Šis vēl nav čed. Šis ir tikai… vārdu sakot, tie trīs vīri ir nāves saucēji.

Mia atvēra, tad atkal aizvēra muti.

-Kas?

-    Nāves saucēji, - Domingu ducināja. - Vai neesi par tādiem dzirdējusi?

-    Manā meiteņu skolā tāda priekšmeta nebija. Vai tu varētu pateikt, ko tas nozīmē?

-    Patlaban to daru, - Domingu čukstēja, nevienu mirkli nenolaizdams acu no miglas aizsegā notiekošā. - Nāves saucēji… atbrivo mirušā dvēseli 110 miesas.

-    Kā, lūdzu?

-    Pareizi dzirdēji. Mirēja dvēsele ne vienmēr spēj atbrīvoties 110 miesas. Miesa ir mirusi, bet dvēsele tajā ieslodzīta. Vai saprati?

-     Baidos, ka man nav kārtība ar galvu. Redzu, ka tev mute kustas, dzirdu balsi, dzirdu, ko saki, bet… neticu, ka tu saki to, ko es dzirdu. Mister Lorenc, vai jūs dzirdat to pašu?

-    Ļoti iespējams,-atbildēju.

-    Tas cilvēks runā par kaut kādiem nāves saucējiem. Vai arī jūs to dzirdat?

-    Arī es.

-    Un ko ieteiksiet?

-    Klausieties!

Domingu nopūtās un turpināja:

-    Dažreiz dvēsele ir bezpalīdzīga. Ta dreb nedrošībā. Nezina, kas to gaida otrā pusē.

-Kur-otrā pusē?

-Bardo. Vidējā stāvokli, kā to sauc. Pēc nāves dvēsele nokļūst tur. Maldās kā pa labirintu un meklē izeju. To moka rēgi. Tai jāsatiek nikni dievi, dēmoni, briesmīgi spoki. Dvēsele to zina un negrib atstāt miesu. Nāvei iestājoties, dvēsele to vēl varētu itin viegli. Pēc tam jau grūtāk. Iznīcībā dodoties, slēdzas miesas atveres, pa kurām dvēsele varētu aiziet. Gļēvas un rēgu izbijušās dvēseles paliek miesas gūstā. Ja tās nepaspēj septiņās nedēļās, tas ir, četrdesmit deviņās dienās pārcelties uz jaunu ķermeni - atdzimt, tad atdzimšana notiek, iejaucoties asinskāriem dieviem, un dvēsele tiek nežēlīgi sodīta par gļēvumu.

-    Piemēram, kā?

-    Tā kļūst preta. Vai zini, kas tas ir?

-    Meiteņu skolā nemācīja.

-Tāda būtne ar milzīgu vēderu, mūžam izsalkusi, rīkle toties tieva ka adatiņa. Grib ēst, bet nevar, tāpēc aiz bada gaudo. Ja Himalajos lietus grabina logu un no tālienes skan rūgtas raudas, tad mātes iededz gaismekļus pie dievu tēliem un baida bērnus, ka tur ārā gaudojot prētas.

-    īpatna audzināšanas metode, - norūca Mia.

-    Dažreiz dvēsele ir iesprudusi irstošas miesas cietumā. Tad to vajag atbrīvot. Ne ar kādiem līdzekļiem nedrīkst aizskart miesu. Tikai ar vārdiem. Ar iedarbīgiem vārdiem. Vai saproti?

Mia palocīja galvu. Viņa sāka aptvert, kas šeit kapsētā notiek.

-Vislabākais paņēmiens dvēseles atbrīvošanai ir tas, ko izmanto nāves saucēji. Tie ir tādi mūki, kas ar burvestību saucieniem spej pāršķelt mirušā galvaskausu, lai iesprudusi dvēsele beidzot varētu pamest iznīcībai lemto ķermeni.

Gaidīju, ka Mia zobgalīgi iesmiesies, tomēr viņa palika nopietna. Domingu skaidrojums bija noslaucījis no viņas sejas neticīgo smaidu.

Turpretim Esperansa - ne dzīva, ne mirusi. Ik pēc brīža aizvēra acis, lūpas kustējās ka lūgšanā. Laikam lūdzās, lai ļaunais sapnis beidzas.

Mia ar asu skatienu pētīja mirušo, kurš gan cēlās sēdus, gan laidās guļus.

-    Kas tagad notiek?

-Varbūt dvēsele viņā svaidas, - Domingu atbildēja. - Vai ta, Leslij?

-     Nezinu, - papurināju galvu. Es patiesi nezināju. Nav viegli orientēties jautājumos par mirušajiem un viņos iesprudušām dvēselēm. Ja patiesi viss notika tā, kā biju iztēlojies, mirēja dvēsele nekādā ziņā nevarēja būt miesā. Vai tikai to nav nolaupījis kāds klejojošs ļaunais gars?

Mia pievērsa skatienu man.

-Vai puika tur ir tālab?

-    Tālab.

-Vai jus zinājāt, ka tā iznāks?

-    Zināju.

-    Kaunieties!

Pirms paspēju viņu apturēt, Mia piecēlās un sāka iet uz kapsētas pusi. Paskriet viņai nebija spēka, viņa drīzāk klumburēja. Par laimi, lejā esošo skatienam viņu aizsedza migla.

Pielēcu kājās un metos viņai pakaļ. Saķēru aiz kājas un nogāzu zemē. Mia man viegli iespēra. Kamēr pagriezu galvu sāņus, nokrita ar salmiem oderētā kapuce. Mirklī, kad tā nokrita zemē, man deniņos iecirta tāda sāpe, ka palaidu vaļā Mias kāju.

Nezinu, kas būtu sekojis, varbūt viņa noveltos lejā pie kapiem un visu sabojātu; no manis atbrīvojusies, viņa virzījās tālāk, saukdama Dongena vārdu, un pazaudēja lakatu.

-    Hi-īk! - noskanēja skaļāk par iepriekšējo.

-    Fadd! Fadd!

Mia sakņupa un nokrita zemē. No deguna sāka tecēt asinis. Viņa pavērsa pret mani asinīm nopludušo seju un lūdzoši pastiepa roku.

Ignorēdams plosošās sāpes, aizlēcu pie viņas, pagrābu salmus, piespiedu viņai pie galvas. Par laimi, lakats bija turpat, dažus centimetrus no manas rokas. Noliecos un apsēju viņai galvu.

-    Ta ir slepkavība! - viņa kunkstēja. - Slep… ka… vība!

-Jūs pārprotat situāciju,-es izdvesu, slaucīdams viņai degunu. Kad nolaidu roku, pirkstu gali bija sarkani. - Tur lejā nekas briesmīgs nenotiek. Vismaz… pagaidām ne.

Es vairs skaidri nezināju, ko runāju. Jutu, ka nevaldu pār sevi. Vismīļāk būtu meties lejup pa nogāzi un pievienojies pārējiem. Acu priekšā aizslīdēja ēku, statuju un cilvēku aprises. Tās bija tikai garām zibošas ainas, tikai tādas vielas, kur vēl nekad nebiju bijis. Tad pēkšņi mani pārņēma bailes. Vienu mirkli skatīju savā priekšā Litangu - nevarēja būt nekādu šaubu -, tomēr šī Litanga nebija tā, kuru biju atstajis pirms stundas. Šī Litanga varēja būt Litanga pirms piecdesmit gadiem. Tā, kuru nekad nebiju redzējis, pat attēlā ne.

-Hi-īk!

-    Fa-add!

-Va-ī!

Trešais vairs nebija nāves saucēju kliedziens. Netālu no mums kāds cēlās no zemes un metās lejā pa nogāzi, tieši tā, kā gribēja darīt Mia. Mati plīvoja vējā, zilga migla neļāva saskatīt viņa kājas, bet to varēju samanīt, ka viņam rokā pistole ar stobru uz kapsētas pusi.

-    Es novākšu… jūs… tārpi tādi! - viņš rēca, ar brīvo roku taustīdamies ap galvu. - Ai-ī!

Viņam, iespējams, velnišķi sāpēja galva, tomēr viņš skrēja, cik kājas nes. Cepures nebija, jo viņš taču bija liedzies uzklausīt manus norādījumus.

Džo Heinemans laidās lejup pa nogāzi.

Līdz sasniedza kapsētas robežu.

Tur viņš gaisā apsviedās ap savu asi un sabruka.

20.