Turpretim Esperansa tik viegli nelikās mierā. Viņa lūdzoši pastiepa man pretim saņemtās rokas.
- Leslij… lūdzu… tā nevar but taisnība. Ak Dievs, ļauj man pamosties. Jūs… tu… inteliģenti divdesmitā gadsimta cilvēki… Kā jūs varat ticēt šīm muļķībām?
Es tikai paraustīju plecus, bet Domingu veltīja meitenei pārmetošu skatienu.
- Esperansa, šis nav ticības jautājums. Šī ir realitāte arī tad, ja jūs tai neticat.
-Bet… tas viss… taču ir pretrunā ar fizikas likumiem!
- Līdz šim zināmiem fizikas likumiem, - Domingu pacēla rādītājpirkstu. - Vispār, ar šādiem atgādinājumiem par fizikas likumiem esmu pilns kā… Ja pagājušā gadsimta cilvēkiem būtu stāstīts par rentgena stariem, viņi atcirstu, ka tas ir pretrunā ar fizikas likumiem. Nav iespējams ielūkoties dzīvā organismā. Protams, šis pieņēmums būtu pretrunā ar tajā laikā zināmiem fizikas likumiem.
-Vai jūs domājāt, ka… ari šeit ir kādi stari vai kaut kas tāds?
Domingu noplātīja rokas.
- Nav ne jausmas. Es kopā ar misteru Lorenču esmu vairākas reizes bijis aculiecinieks šādai nāves saucēju darbībai. Iespējams, ka te ir runa par skaņu viļņiem, varbūt nevis par viļņiem, kas to zina? Tomēr ir droši, ka šie nāves saucēji ir bīstami puiši. Viņi spēj atvērt galvaskausus ne vien mirušajiem, bet arī dzīvajiem.
- Tātad - slepkavot?
Domingu papurināja galvu.
- Nāves saucēji nekad neslepkavo.
-Tad… kāpēc mums asiņo deguni?
-Viņi var paši pret savu gribu izraisīt kaitīgas parādības. Vārdu sakot, tā ir viņu rīcības blakusparādība. Viņi grib iedarboties uz kādu, bet nevar aizkavēt, lai nenotiktu zināms kaitējums pārējiem.
- Baidos, ka… ne visai saprotu.
- Nāves saucēji nevar novirzīt savus kliedzienus. Viņi nespēj radīt efektu tikai tai personai, kurai grib. Diemžēl, viņu kliedzieni iedarbojas arī uz tiem, kas atrodas mērķa tuvumā. Zinu, ka tas skan drusku samāksloti, bet tāda ir realitāte.
-Tu saki… šie puisi tēmējuši uz kādu no klostera iemītniekiem, un mēs, pārējie, tikai nejauši esam saņēmuši no šās svētības?
Domingu pamāja.
Es nepievienoju viņa vārdiem paskaidrojumu, bet būtu varējis pievienot. To, ka tagad nāves saucēji ir zaudējuši galvu. Tāpat kā vēl ko citu. Viņiem nebija mērķa - es atsaucos uz Domingu vārdiem uz kurieni varētu vērst savus saucienus. Viņi akli šaudīja gaisā, ja varu izmantot šo profāno teicienu.
Viņi bija kādu pazaudējuši un ar saviem saucieniem to mekleja.
Vēlāk ari atrada.
zemes un .-Tie viņu
Meklētais biju es.
21.
No Esperansas atkratīties nebija viegli.
- Un salmi? - viņa jautāja, spītīgi atgriezdamās pie galvassegās apslēptajiem salmiem.-Varbūt salmi ir apburti?
Atkal tēmu pārtvēra Domingu.
- Neviens nezina, kāds mehānisms rosina šīs parādības, taču jau pirms gadsimtiem tika atklāts, ka salmi nodrošina aizsardzību pret nāves saucēju kliedzieniem.
- Kādēļ tad ari viņiem salmu saišķi uz galvas?
- Kaut gan tas šķiet dīvaini, arī viņu pašu galvaskausi nav droši 110 šiem kliedzieniem. Bieži ir gadījies, ka nepiesardzīgs nāves saucējs nogalina pats sevi.
-Tas ir… vienkārši satriecoši. Jūs esat pieauguši… mācīti cilvēki.
Domingu rāmi pagrozīja galvu.
-Te ir Himalaji, mīļā. Himalaji.
-Vai beidzot izpaudīsiet, kas te notiek?
Būtu izpaudis, ja mums būtu laiks.
Nebija.
22.
- Kas notika ar Heinemanu?- Mia čukstēja. - Vai viņš ir miris?
Daži no mūkiem steidzās pie zemē gulošā vīrieša, pacēla to no
- Kādē| gan nogalinās? - Domingu jautāja, - ,1a bulu gribējuši, jau sen būtu varējuši to izdarīt. Šie cilvēki nenogalina. Viņi taču ir mūki, lamas, pasaules visrāmākās reliģijas priesteri.
- Un tu to saki pēc tam, kad esi redzējis viņu dievus. To sejās viena vienīga asinskāre.
Gribēju viņai atbildēt, bet lūpas bija kā salipušas. Nekustīgi, klusēdams blenzu uz kapsētu, kur atkal sākās kaut kas jauns.
Nāves saucēji vairs nekliedza, mirušais stingi gulēja uz paklāja, tāpat ari Dongens. Viens no nāves saucējiem noņēma no galvas salmus un nometa zemē.
- Šķiet, ka beiguši, - Mia čukstēja. - Viņiem īstenībā kaut kas nav izdevies.
Tad gar klinti iznāca ūsainais un tas ar plakano cepuri. Rokās koka nestuves.
Atšķirībā no parastajām nestuvēm šīm bija četras kājas, pa vienai pie katra turek|a.
-Aiznesīs, - Esperansa atviegloti noteica. - Iesim lejā pie viņiem, uzzināsim par Heinemanu. Rituāls ir beidzies.
Ar žēlumu palūkojos uz viņu.
Nebūt nebija beidzies.
23.
Pēkšņi no klinšu aizsega iznāca mūki un uzsāka traku, juceklīgu virpuli kapsētas vidū. Viņi nedejoja, negriezās ap sevi, viņi tikai darīja savu darbu kā skudras. Divi pievilka Dongenu tuvāk pie mirušā mūka, daži izrāva no apakšas paklaju un uzsedza to uz nestuvēm. Citi urķējās pa zemi, tad pēc brītiņa tādas paviršas darbības sasēdās zālē, puslokā ap Dongenu un mirušo.
-Viņu upurēs, - Mia činkstēja. - Ticiet man, Leslij, būs cilvēka upurēšana. Viņu nogalinās. Jūs tos puišus nepazīstat. Tik draudzīgi, un… tomēr… Mans Dievs, kurš var sazināt, kas viņos mīt.
Saskatījos ar Domingu. De Karvalju bija bāls, un viņam drebēja rokas. Arī manējās drebēja. Acu priekšā lidoja melni loki, atkal sākās galvassāpes, atkal kāds sāka ar zābakiem lēkāt pa manu dvēseli.
Par laimi, lejā atskanēja mūzika. Ja vispār varēja saukt par mūziku šo kliedzošo bezmelodijas skaņu jūkli, kas cirtās mums ausīs. Vispirms zvanu, drilbu, saka šķindināt mūks, kas to turēja, pievienojās damaru, bungu skaņas. Lama ar dordže, zibens simbolu, pagrozīja rokā šo bronzas priekšmetu. Šai kaķu mūzikai pievienojās gliemežvāku taures skaņas aiz klints.
Beigās skaņas lēni, nemanāmi izlīdzinājās. Zvaniņš skanēja tīkami kā Ziemassvētku vakarā pie eglītes, damaru rībēja klusu, gliemežvāku taures skaņas cēlās augstumos kā nopūtas. Daži lamas saka lūgties. Klusu, rāmi, kā vismierīgākos baznīcas svētkos.
Mia nopūtās un sakārtoja lakatu, Esperansa piekļāvās man pie pleca, bet Domingu nomierinājies virpināja ūsas. Šķita, ka grūtākais ir pāri.
Drausms kliedziens sastindzināja asinis mūsu dzīslās. Acis izbolījuši, blenzām uz to, kas notika musu priekšā. Ne jau tāpat vien saku - acis izbolījuši, es tiešām tā jutos. It kā no iekšienes, no galvas dziļuma, citas acis spiestos virsū manējām, lai ari saskatītu kaut ko. It kā mēs būtu divi vienā miesā, un tas otrs aizvien vairāk pieprasītu sev vietu.
Mūki turpināja lūgties, purināja zvaniņu, sita bungas, pūta tauri un skandēja Mirušo grāmatu. Daži mūki, kuriem it kā nepietika ar kluso lūgšanu, cēlās un aurodami, gaudodami gāja pie mirušā.
Tas bija pazīstams skats, es nemaz nebiju pārsteigts. Zināju, kas notiks, čeda rituāls jau bija vairakkārt redzēts Tibetā. Tikai tur upurēšana bija simboliska, īsto, asiņaino realitati man vēl nebija gadījies redzēt.
Domingu paskatījās uz mani un nikni paraustīja ūsas.
Mēness apsēdās uz kaila koka zara un ziņkāri blenza uz šo jucekli. Nabadziņam nevarēja būt ne jausmas, kas sekos. Par laimi, arī Esperansai un Miai ne.