Jaunā liela auguma mūka roka spīdēja purbu. Viņš noliecās pār liķi un pagrozīja rokā purbu.
Tas, kas sekoja, bija un nebija deja, bija kas briesmīgs un reizē pacilājošs, šausminošs un ari nomierinošs. It kā notiekošais citētu dabas mūžīgās pretrunas.
Lama ar dažiem dejas soļiem tuvojās mirušā mūka ķermenim uz nestuvēm, tad spalgi iekliedzās. Pacēla roku un trieca purbu. Līķa galva it kā pamāja, kā pateikdamās par dūrienu.
- 0, Kouri Bradgyi Khromok. Astoņas Niknās Sievas! Nāciet, nāciet uz dzīrēm! Kourima, Couri, Pramo, Vetāli, Pukkasi, Kasmari, Candali, Smeshani, nāciet uz dzīrēm! Nāciet arī jūs, Sdebrgyadsidrēk, nāciet uz dzīrēm! Astoņi kapu sargi, DurkhrodBrģadģiMkhagrok! Nāciet uz dzīrēm!
Turpmāko tikai ar smagu sirdi stāstīšu. Negribu radīt pretīgumu nevienā, kurš lidz šim ar sapratni vērojis lamu darbību. Čeds īstenībā nepieder pie Tibetas budisma būtības, ta cilme ir sensenos laikos, pirms budisms ienāca Tibetā un, lai nostiprinātu savas pozīcijas, sajaucās ar vietējiem rituāliem. Šķiet, ka lamu rituālos tas iekļuvis no senās tibetiešu bona ticības. Mūslaikos to piekopj vairs tikai simboliski, tomēr šī ceremonija, kuras liecinieki varējām būt, norisinājās kā pirms tūkstoš gadiem. Ta bija jādara, ja gribēja atrast pazaudēto.
Mia spiedza, Esperansa aizvēra acis. Es pats, ja ari gribētu, nevarētu acis aizdarīt, kāds butu to kavējis. Viņš gribēja redzet, kas notiek lejā, jo tur kapu dievi lēma viņa likteni.
Aiz staltā, druknā jaunā lamas paradijās vēl daži ar nažiem. Visi pēc kartas cēla un nolaida purbu. Asinis neredzēju, skaņu nedzirdēju, tomēr jutos, it kā manā priekšā notiktu slepkavība.
Tomēr tur mūki saskaldīja tikai līķi.
Mia sāka rīstīties. Domingu, galīgi nobālis, mēģināja viņu mierināt, taču pašam bija vajadzīgs mierinājums.
- Lijas! - jaunais mūks kliedza. - Nesiet projām!
Un skatiet brīnumu: no mēness apspīdēto koku kailajiem zariem uzlidoja lieli putni, gluži kā sapratuši cilvēka teikto. Mazliet pariņķojuši gaisā virs mirušā, tie metās lejup.
Tikai fragmentāri varu runāt par to, kas sekoja. Laikam migla nolaidās acu priekšā, jo pasaule paslēpās kā aiz pienstikla. Aiz miglas kustējās bālas ēnas, redzēju dejojošus zābakus, plīvojošus apmetņus, dzirdēju zvaniņa skaņas un damaru, pēc tam vairs neko.
Kas zina, cik ilgi varēja turpināties šis pilnīgais klusums; kurš zinās, kas pa to laiku varēja notikt ar mani un pārējiem; kurš zinās, cik ilgi varēja turpināties šis dīvainais stāvoklis ārpus laika; pēkšņi satrūkos, ka atkal visu redzu skaidri. Redzu kapsētu, klintis, mūkus, Dongenu, zvanu, damaru, tikai mirušā vairs nav. Uz nestuvēm tikai sarkans nožēlojama izskata apmetnis.
Man ausīs iecirtās spalgs, steidzinošs sauciens.
- Svētais mūsu aicinātais! Ja esi tuvumā, pagodini mus! Ir gatavs tavs jaunais miteklis, tas gaida tevi. Mēs lūdzam tevi, ieej tajā!
Noskanēja zvans, bungas, iekliedzās gliemežvāku taure.
Varens spēks rāva mani kājās. Izslējos un, ar uzliekto purnu zābakiem uzmanīgi apiedams klints gabalus, devos pa nogāzi lejā uz kapsētu. Nebēdāju par to, ka manu gājumu pavada kliedzieni un spiedzieni, es neapturami lauzos uz priekšu. Ja man kads jautātu, vai tobrīd biju pie pilna prāta, nez vai prastu ticami atbildēt. Varēju būt tāda stāvoklī kā toreiz Sēras klosteri, kur Drumangpo vecais lama mani ievadīja noslēpumā, kā nonākt transā. Pasauli jutu no iekšienes, bet reizē skatīju no ārpuses. Vēroju sevi ar četrām acīm, divām paša, divām svešinieka acīm.
Abas svešās acis redzēja garu vīrieti lamas apģērbā, steidzamies pa nogāzi lejup, platstulmu zābakiem kājās. Šad tad paklūp, ķerstās pa tukšu gaisu, bet līdzsvaru nezaudē. Viņš neņem vērā kliedzienus un spiedzienus, kas skan viņam nopakaļ, tikai skatās uz kapsētu un akmenī sastingušo mūku grupu.
Mūki stingām sejām vēroja manu ierašanos. Pat muzicētāji bija pārtraukuši savu priekšnesumu. Garu bungas damaru klusēja bundzinieka rokās, zvana mēlītes skumīgi karājās korpusā, dordže bija zaudējis spožumu, kaut gan mēness nevienu mirkli nebija slēpies aiz skrejošiem mākoņu lēveriem. Vienīgi gliemežvāka taure vēl skumīgi skanēja, gandrīz raudāja. Varbūt apraudāja mirušo, varbūt sauca garus uz briesmīgām dzīrēm.
Apstājos dažus metrus no muzicētājiem un gaidīju, lai kaut kas notiek. Manam galvaskausam draudēja iespēja pārplīst, kaut gan man bija kapuce ar salmu pildījumu. Šķita, ka caur manu galvu kāds grib tikt projām.
Jaunais liela auguma lama iznāca no pūlīša vidus ar asiņainu purbu rokā un nostājās man iepretim…
- Kas tu esi?
- Rinpoče Blobzangs, - atbildēju.
Pārējie sabāza galvas kopā un klusu sačukstējās. Vairākiem rokās bija sarkani upurēšanas naži.
- Tu esi rinpoče Blobzangs? - atjautāja tas ar plakano cepuri.
- Jā, tas esmu.
Viņi atkal sabāza galvas kopā un čukstējās. Pagriezu galvu uz tukšo nestuvju pusi. Pa tām mēnesnīcā staigāja divas lijas, vākdamas sīkos gaļas gabaliņus.
- Vai tu zini, kas šeit notiek? - jaunākais mūks jautāja, pacēlis purbu un rādīdams ar to uz tukšajām nestuvēm.
-Zinu,-palocīju galvu.
-Kas?
-Čed.
- Ko tu, rinpoče Blobzang, meklē čedl
Gribēju atbildēt, bet manā vietā atbildēja kāds cits. Laikam tas vecais vīrs, kurš vērās man pretim no spoguļa, kad reiz tur ieskatījos.
Atbilde bija reizē vienkārša un sarežģīta. Nebija tāda, kādu viņi gaidīja vai kādu gaidīju es pats. Pēkšņi sāku skandēt kādu tekstu, ko nekad nebiju mācījies un nemaz nezināju. Mans es, kas vēroja no ārienes, konstatēja, ka runāju tādu lūgsnu, kas nāk no Tibetas. Tajā pieminēju arī dažas Lasas apkaimē zināmas dievības, par dažām biju tikai dzirdējis, bet nekad vēl netiku ietvēris savās lūgšanās.
Kamēr es murmināju lūgsnas tekstu, pārējie stāvēja sastinguši kā akmeņi. Nebūs pārspīlējums, ka pat elpot aizmirsa. Vienu mirkli mani skāra baiļu pātaga, vai ar savu lūgsnu nebūšu viņus apbūris. Varbūt viņi ir pārvērtušies akmeņos kā nolādētie prinči "Tūkstoš un vienā naktī".
Par laimi, nebija vis pārvērtušies akmeņos. Kad biju beidzis lūgsnu, lama ar lielajām ūsām nometās zemē manā priekšā. Satvēra un noskūpstīja mana apmetņa malu.
- Tas ir viņš! - lama uzsauca pārējiem. - Tas ir viņš! Ta ir viņa lūgsna.
- Kā tu zini? - ar aizdomām jautāja kāda balss.
- Kad es viņu satiku… toreiz… viņš zināja tikai šo vienu lūgsnu. Tas ir viņš.
- Nav iespējams, - jaunais lama, galvu grozīdams, šaubījās. - Aizjūras cilvēks. Tas nevar būt viņš.
Mūks ar plakano cepuri satvēra viņu aiz rokas.
- Kāpēc gan ne? Ja nebija citas izejas… - Viņš pienāca man klāt un ielūkojās acīs. Viņa skatiens bija tumšs, visaptverošs. Man priekšā it kā pavērās dziļa aka, gatava mani aprit uz mūžiem. - Cik ilgi tu dzīvo Litangā, rinpoče Blobzang?
- Dažas nedēļas.
-Vai uz ciemu mēdz iet?
-Jā, - palocīju galvu.
-Vai zini… rinpočesVangčuka māju?
Es nezināju, kas ir rinpoče Vangčuks, tomēr atkal palocīju galvu. Ne jau aiz paša brīva prāta. Šķita, ka gara roka saņēmusi mani aiz kakla un pašūpojusi galvu uz priekšu.
-Vai esi tur bijis?
- Es… mu.
-Kad?
-Vairāk… reižu.
- Ko tu tur darīji?
-Slepus… noskatījos.
- Kāpēc?
- Sekoju Dongenam. Mani itin kā aicināja kāds.
- Om mani padme hum, - kāds no lamām murmināja, grozīdams pirkstos lūgšanu krellītes.-Aicināja.