Budistu klostera noslēpums

-    Bet kāpēc tieši viņu? - aizvainoti jautāja kāds mūks. - Kāpēc?

-     Laikam viņam vairāk uzticējās, - stingrā balsī atbildēja tas ar plakano cepuri.

-    Kā varēja zināt, ka viņš tur… slepus noskatās?

Man nejautāja, tomēr atbildēju.

-Izurbu slēģīcaurumu.

Atkal viņiem mutes vaļā. Zvaniņš muka rokā maigi iešķindējās.

-Kālab?

-    Laikam, lai… uzzinātu… kas tur iekšā notiek.

Ūsainis pagriezās un uzkliedza pārējiem:

-Vai nesaprotat? Dvēsele nespēja atbrīvoties. Tur tā svaidījās. Mēs esam strādājuši neveikli. Ari jūs.-Viņš parādīja ar pirkstu uz trim lamām, kuriem bija salmi uz galvas.

Lamas nolieca galvas, it kā ļoti kaunētos.

-     Kad puika atnāca, dvēsele vēl bija iekšā, bet… nez kāpēc neizvēlējās viņu.

-    Kāpēc ne viņu, rinpoče? - kāds jautāja.

-Atzina par drošāku šādi. Kurš zina, kas notiktu, ja puiku kāds nogalinātu. Blobzangu šeit neturēja aizdomās. Tālab. Bet tagad…

-     Pagaidi! - iekliedzās staltais, jaunais lama. - Pirms tu jebko daritu, pārbaude jānoved līdz galam.

-    Tam šobrīd nav laika, - ūsainis atteica. - Pabeigšu, ko esmu sācis. Viņš izvēlējās citu miesu, ne to, ko mēs bijām izraudzījušies. Mums jāciena viņa griba.

-Bet kāda ir viņa griba?

Atkal man pavērās lūpas. Atkal es skaitīju lūgsnu, atkal tādu, ko nezināju. Starp šīm lūgsnām varēja būt tā viena, kuru mirušā ausī čukstēja tie mūki, kas līdzināja ceļu dvēselei atstāt miesu.

-   Viņš grib… pāriet, - atviegloti noteica jaunais lama.

-Uz kuru?

Es atkal sāku lūgties. Tas, ko es tur ducināju, varēja būt fragments no Būdas kādas dzīves. Kad viņš upurēja sevi izsalkušai tīģerienei, lai tā varētu pabarot mazuļus.

-    Puika, - tas ar plakano cepuri atviegloti noteica. - Puika… Dongens.

-    Un kas notiks ar šo? - ūsainis jautāja, ar pirkstu rādīdams uz mani.

Jaunais, staltais lama paraustīja plecus.

-    Turpinās dzīvot bez dvēseles.

-    Un paša dvēsele?

-    Kas zina?

Gribēju protestet, sak, ne prātā nenāk dzīvot bez dvēseles, bet nespēju formulēt savu protestu. Tikai memi plātīju muti ka krastā izmesta zivs.

Jaunais lama pacēla pirkstu, un visi apklusa.

-    Es pieprasu pārbaudi, - viņš sacīja. - Negribu vēlreiz kļūdīties. Viņa svētība nav man devis tiesības kļūdīties.

Ūsainis padomāja, tad pamāja.

-    Kārtībā. Sāc!

Lama pagriezās un pamāja pārējiem. Četri vai pieci lamas noliecās tā, ka redzēju tikai viņu muguras. Mana galva drausmi smeldza, šajā klusumā mani spēcīgi kratīja salti drebuļi. Pie gaisa tiku reti, it kā to man kads atsūktu.

Viens no lamām piegāja pie nestuvēm un pacēla asiņaino apsegu. Nestuvju tuvumā apmetušās lijas pacēlās spārnos un, turēdamas knābjos aizdomīgus lēverus, lēni, apmierināti planēja uz klinšu galotnēm. Tikai tagad redzēju, cik to ir. Vismaz piecdesmit maitasputnu bija saspiedies uz smailēm.

Lama nopurināja brokāta segu kā rūpīga saimniece viesa palagu un sakārtoja to uz nestuvēm. Tad bāza roku apģērba dziļumos un izvilka dažādus priekšmetus. Stāvēju tikai dažus soļus atstatu un labi redzēju, ka viņš uz asiņainās drānas noliek divus vai trīs zvaniņus, trīs tabakas kārbiņas, trīs purbu un rokas lūgsnu dzirnaviņas. Viņš paklanījās tiem, kaut ko nomurmināja un atgriezās pie pārējiem. Tad es saskatīju Džo Heinemanu. Viņš sēdēja klints pakājē un blenza uz mani. Miris nebija, jo viņam ik pēc brīža noraustījās seja. No deguna lielām lāsēm plūda asinis.

Ar milzu piepūli pastiepu roku un rādiju uz viņu.

-Viņam… deguns asiņo.

Vispirms man nepiegrieza vērību, bet, kad vēl divreiz biju atkārtojis šo teikumu, ūsainis sadzirdēja un deva zīmi vienam no tiem, kam salmi uz galvas. Tas palocīja galvu, gāja pie Heinemana un ar plaukstu noslaucīja viņam degunu. Heinemans atrāva galvu atpakaļ un skaļi iekliedzās. Viss viņa augums noraustījās kā strāvas skarts.

Mūks vēlreiz noslaucīja darbu vadītāja degunu un atgriezās pie pārējiem.

Heinemana deguns vairs neasiņoja.

24.