Uztrūkos no tā, ka mani kads kratīja aiz pleciem un glāstīja pieri.
- Ei! Atjēdzieties taču!
Balss bija prasīga un tomēr satraukta. It kā tās īpašnieks baidītos, ka es nepadošos.
Tobrīd es vēl šūpojos nebūtībā un nevēlējos nokļūt nekur. Jutos ļoti labi šajos nebūtības viļņos, mani šūpoja it kā silta jūra. Nezināju, vai esmu nirvānā, es taču īsti nezināju, kas ir nirvāna, bet pret to vietu man nebija iebildumu.
Man nebija nedz jānodarbojas ar tagadni, nedz jādusmojas uz pagātni, nedz jāplāno nākotne, man vajadzēja tikai šūpoties un baudīt nebūtības viļņus.
- Atveriet acis! - pavēlēja uzmācīgā balss. - Veriet vaļā, citādi vilkšu tā, ka abas acis saskries kopā.
Nebūtības viļņi ar nožēlu atvadījās 110 manis. Noglāstīja vēl pēdējo reizi un it kā čukstēja, ka gaidīšot mani atpakaļ.
-Veriet vaļā, citādi dabūsiet īstu zirga spērienu!
Nopūtos un atvēru acis. Pretim spīdēja blāvi pelēka, miglaina gaisma, tomēr ari tās bija diezgan, lai es miegtu acis kā metināšanas liesmās ielūkojies.
Nākamais skats bija vēl netīkamāks. Līdzās gaismas avotam - tas bija mēness - pacēlās galva, kurai abas pusēs rēgojās kaut kas līdzīgs garām, smailām naglām. Tikai pēc maza brītiņa man izdevās apjēgt, ka tie ir nevis briesmoņa ragi, bet pār mani nolīkušā vīrieša ūsas.
- Nu, beidzot, - viņš atviegloti noteica, kad biju samirkšķinājis acis. - Vaļā ir. Un jūs vēl apšaubījāt manu metodi.
- Piedodiet! - ārpus mana redzes loka čukstēja Esperansa, - tomēr cilvēkus nemēdz modināt ar solījumu sist tā, lai abas acis saskrien kopā.
- Mēdz vai nemēdz, bet varējāt pārliecināties, ka mana metode iedarbojās. Puisis ir dzīvs un ziedošs.
Nākamajā mirklī virs manis parādījās Esperansas galva.
-Ak Dievs, Leslij… Vai tev viss labi?
Man nācās justies pārsteigtam, jo tiešām viss bija labi. Galvassāpes kā vēja aizpūstas, skaidri redzēju pār mani noliektās sejas, pat Domingu ūsu smailos galus.
- Saki taču kaut ko! Es nepieņemu, ka esi aizmirsis runāt.
- Man ir labi, - izkunkstēju.
Vēja pūsmai pievienojās trīs nopūtas. Trīs atvieglojuma nopūtas.
- Kā būtu, ja jūs celtos augšā? Ta vēl apsaldēsiet nieres, piečurāsiet celli krustām šķērsām.
- Domingu, es tevi lūdzu.
- Ko tu uztraucies? H ar viņu jārunā. Mēģināsi pa smalkam, paliksi zaudētājos. Izskatās, ka atkal man jāpalīdz. Ak mans Dievs, kāpēc tu mani sodi ar šo zelli? Vai jums, manas dāmas, ir skaidrs, cik reižu man ir nācies viņam palīdzēt celties 110 zemes? Nu, ķerieties man pie rokas, tā! Turieties, es raušu kā muļķa Billijs tā grimstošā kuģa enkuru. Ja gribat, balstieties pret mani! Esmu pieradis, ka pret mani balstās kā mans vectētiņš pret Estoriala apdrošinātājiem: arī viņš zaudēja visu īpašumu, ko bija ieguvis, blēdīdamies ar nodokļiem… Nu, ņemiet manu roku! Sirsnīgi sveicu kapsētā! Labākā vietā nevarējām tikties. Vai tiešām jums ir labi?
Man patiešām bija labi. Un kļuva vel labāk, kad dvēseles dziļumos ierunājās sen nedzirdēta balss.
- Nolāpita būšana, Leslij, atkal tu biji kaut kur iepiņķerējies? Līdzko atstāju tevi, tu jau līdz kaklam purvā. Kālab man vajadzēja ar tevi sapīties? Nekad vairs neviens mani nepierunātu kļūt par tavu sargātājgaru.
Piecēlos, pagriezos pretvēju un vieglajā gaisa pūsmā atsvaidzināju seju.
Tad saku smieties, klusu un aizvien skaļāk.
Pārējie tris satrukušies vēroja, kā es smejos. Viņu acīs bija bailes, ka es varētu būt zaudējis prātu.
Domingu ar lēcienu bija klāt un jautājoši ielūkojās man sejā.
-Vai kaut kas noticis?
- Nekas nav noticis, - papurināju galvu.
- Ko tad jūs te rēcat kā pusdulns?
Man kaut kas ienāca prātā.
- Kur pārējie? - Ar "pārējie" es domāju mūkus, nāves saucējus, lielo jauno lamu, mūku ar plakano cepuri, mūku ar lielajām ūsām, ari zvaniņu, damaru, dordže, gliemežnīcas tauri, nestuvēm, brokāta segu un Dongenu. Kapsēta bija tukša, laikam tikai neredzami gari lodāja ap mums.
- Aizgāja, - Esperansa pateica un nolika galvu man uz pleca. - Paldies Dievam!
- Dongens?
-Viņu aiznesa līdzi.
-Aiznesa?
-Gāja jau… paša kājām.
Vairāk nejautāju. Nekur nemanīju ne līķa atlikumus, ne maitu lijas. Kapsēta tukša, it kā nedēļām ilgi tur neviens nebūtu rādījies.
- Džo Heinemans?
-Arī viņu aizveda.
- Leslij, ko mēs tagad darīsim? - Esperansa jautāja, aplaizīdama lūpas.
Mana balss bija tik līksma, ka gandrīz neiederējās drūmajā situācijā.
- Dosimies mājup. Tas ir, atpakaļ uz klosteri.
-Vai bija kāda jēga nākt šurp? - Mia jautāja, pētīdama manu seju.
- Pat ļoti, - palocīju galvu. - Atrisinājās Litangas noslēpuma pirmā daļa.
Neviens 110 viņiem nejautaja, kas un kā ir atrisinājies. Jutu, ka būs labāk pa-
gaidām paturēt pie sevis to, ko zinu. Noliektām galvām, klusēdami soļojām uz klosteri. Tur atvadījāmies un gājām katrs uz savu celli.
Bija laiks gatavoties rītdienai.
Pirms paspēju kaut ko darīt, gaitenī atskanēja šļūcoši soļi. Tie tuvojās manai cellei, pie durvīm apstajas un izzuda. Elpu aizturējis, gaidīju, ka notiks kaut kas, ka nepacietīgi pieklauvēs vai kāds ko teiks, taču nekas nenotika. No durvju puses neskaneja pat ne kluss, tikko sadzirdams skrapstiens.
Cēlos tikai tad, kad klusums bija neciešami ieildzis. Tā kā man nebija 38. kalibra Smith and Wesson, nācās ņemt roka zābaku. Tam bija ar dzelzi apkalts papēdis, varēšu pamatīgi zvelt, ja vajadzēs.
Nevajadzēja vis. Ja vien negribēju gaitenī gaisu kulstīt. Jo nekā cita tur nebija.
Tikai Tharpačenpo sējums gulēja pie manām durvīm.
Pacēlu, palūkojos apkārt, neviena neredzēju, nesu atradumu istabā.
Nelauzīju galvu par to, kurš ir bijis pastnieks.
Agrāk vai vēlāk laiks atradīs atbildi lielākajai daļai jautājumu.