Выбрать главу

Tatad jau nākamajā dienā pēc ierašanās Litangā es atkal tikos ar rinpoči Ņemdenu.

ŠI satikšanās notika nevis Ņemdena telpās, bet kādā gaiteņa stūrī. Izskatījās, ka Ņemdens mani nevērtē tik augstu, lai atkal ielaistu svētajā vietā.

Līdzko parādījos viņa priekšā, viņš uzbruka.

-   Tu, trapa, tiec padzīts no klostera. Savāc panckas un taisies ka tiec.

Atbalstījos pret sienu un izbrīnījies vēros viņa.

-    Par ko tieku padzīts?

-     Nav tava daļa! - priekšnieks piktojās. Viņu pavadīja divi braša auguma mūki.

-    Tomēr es gribētu zināt, - es turējos pretim.

-    Kāpēc tev viss jāzina? - priekšnieks grieza zobus. - Kāda velna pēc?

-Ja man Timpu lielais ministrs jautās, par ko esmu padzīts no Litangas, kaut

kas taču būs jāsaka.

Ņemdens tā kā aprima. Rādījās, ka viņam tomēr drusku bail no varenā lielā ministra.

-    Par to, ka tu izcēli akmeņus no avota, - viņš stiepa uz manu pusi raditaj pirkstu.

-    Milzu kļūda! - es kategoriski liedzos. - Neesmu nekādus akmeņus cēlis ne no kā.

-    Kas tad tos izcēla? Nakti atkal avots burbuļoja.

-    Ūdens dēmons, - es, plecus raustīdams, atbildēju. - Vienīgi tas varēja būt.

-    Kas? - Ņemdens palēca atpakaļ. Tā, ka gandriz novēlās skaistā dzeltenā kapuce. - Par ko tu runā?

-    Es labi neprotu tibetiešu valodu, - taisnojos. - Lasīt protu vēl sliktāk un dēmonus nepazīstu, tāpēc negribu sarunāt muļķības.

-     Sasodīts, kas ar tevi ir? - galīgi aizmirsies, priekšnieks atkal uzbruka. - Stāsta, ka tu par Mācību zinot vairāk nekā jebkurš no augstākajiem lamām. Saki jel, ko tu zini, ko redzēji!

-    Dēmonu, - atbildēju. - Nakti pamodos, jo… nevarēju labi gulēt. Kas man kaitēja? Jau aizmirsu. Aha, atcerējos. Biju izsalcis. Biju aizmirsis paēst vaka­riņas.. . vai varbūt nedabūju?

-Turpini!

-    Viņam varēja būt desmit rokas, viņš pagalmā krāva akmeņus. Labak ap­skatījies, redzēju, ka viņš nevis tāpat vien vāc akmeņus, bet velk tos āra no aiz­bāztā avota, ar visām desmit rokām. Pusstundā viss bija pabeigts. Avots sāka darboties.

-    Ko vēl redzēji?

-    Pašu dēmonu. Miesa it kā no ūdens… Mani pamanījis, viņš meta uz manu pusi dažus akmeņus… tad… vienkārši kļuva par ūdeni. Viņa lāses ielija avotā. Es taču tiem akmeņiem neesmu pieskaries, rinpoče. Tas bija caurspīdīgs ūdens krāsas dēmons.

Ņemdens pakasīja pakausi. -Vai ir droši, ka tu to redzēji?

-    Lai zempasaules kungs Sindžē tev acis izspiež, ja tas nav taisnība.

-    Ej uz savu vietu, trapa!

Tas nozīmēja, ka neesmu no klostera padzīts.

Tomēr čostimpam nebija liegts dancināt pletni man pa muguru.

Iedomājos, ka arī viņš būtu jāiepazīstina ar ūdens dēmonu.

14.

Piecas reizes dienā piedalījos kopējās lūgšanās, un tas nozīmēja, ka piecas reizes biju pakļauts čostimpas varai un vēlmei. Dabiski, nevis es viens, bet arī visi lamu audzēkņi. Mūsu bija ap trīdesmit, visvecākajam nevarēja būt vairāk kā piecpadsmit gadu. Es viņu vidū sēdēju kā pāraudzis, novecojis, eksāmenos izgāzies skolēns, un pūlējos izvairīties no čostimpas pletnes sitieniem.

Patiesību sakot, čostimpa vairāk sita simboliski, nevis tā, lai sāpētu. Tā, ka brīdina zirgu: tagad jāpagriežas pa labi, vai - tagad pa kreisi. Tomēr mani darīja nervozu šī nemitīgā pletnes vicināšana ap mani; tiklīdz aizķēros teksta skandē- šanā, pletne triecās man pa muguru.

Lai čostimpu attaisnotu, varētu sacīt, ka pletni viņš lietoja ne gluži veltīgi. Pa trim dienām man bija iespēja novērot, ka visgrūtākie gabali arvien tika uzdoti man, un, ja es, tekstus lasīdams, kaut ko sajaucu, viņš tikai rāmi pavicināja pletni. Man bija aizdomas, ka viņš sirds dziļumos ir aizrautīgs pedagogs, kas, lietodams īpatnās klostera metodes, katrā ziņā grib iemācīt pareizi lasīt tekstus. Laikam ritot, mūsu attiecības kļuva aizvien familiārākas. Es jau uz viņu skatījos itin maigi, arī viņš ar draudzīgu smaidu vēroja manus panākumus.

Tajā pēcpusdienā biju vairāk izsalcis nekā parasti. Pa visu dienu biju izdzēris trīs lāses tējas ar šķidru miežu putru. Tāpēc ar lielu prieku sagaidīju, ka kopējas lūgšanas laikā dežūrējošais lamu māceklis ielēja tasē manu daļu. Gaidīt gaidīju mirkli, kad ar aukslējām baudīšu tīkamo sviesta garšu.

Tad nāca čostimpa. Gāja man garām, maigi uzsmaidīja un apspēra manu tasi.

Nācās gaidu, kamēr dabūšu nākamo tējas tasi. Tā sekoja pirmajai pēc krietnas pusstundas, lidz tam es ar kurkstošu vēderu vēroju, kā pārējie audzēkņi malko tēju. Nolēmu otru tasi labāk pieskatīt.

Diemžēl, neizdevās. Tiklīdz lamu mācekļi bija piepildījuši manu tasi, tiklīdz biju to nolicis paredzētajā vietā, čostimpa to atkal apgāza. Tāpat kā iepriekš.

Man nācās satraukties, jo nu vairs ne runas nevarēja būt par nejaušību. Galvenais, ka čostimpa vēl bija dažas reizes uzsitis ar pletni.

Pēkšņi čostimpa pagriezās un pamāja uz durvju pusi.

Manīju durvju spraugā pavīdam tādu kā rinpočes Ņemdena seju.

15.

Ap pusnakti uztrūkos no tā, ka ārā nočīkstēja grīda. Paslējos uz elkoņa un ieklausījos uz durvju pusi. Es nenotēloju, ka grīdas čīkstoņa mani pamodinājusi, tik un tā slikti gulēju, biju modrs. Biju izsalcis kā vilks, turklāt man bija jāsagaida, kamēr aizmieg Dongens. Tikai pēc tam varēju ķerties pie savas akcijas.

Pavēru durvis spraudziņā un paglūnēju gaitenī. Par laimi, biju durvis tik tikko pakustinājis, jo aiz tām bija Dongens. Skatījos ar izbrīnu. Dongens stāvēja gai­teni, apģērbies no galvas līdz kājām. Tas vēl nebūtu nekas pārsteidzošs, bet - kāda jēga viņam naktī te stāvēt? Manī izraisīja ziņkārību, ka viņš zābakiem kājas, cepuri galvā, virs apmetņa uzģērbis aitādas kažoķeli, devās uz gaiteņa neredzamā gala pusi. Gandrīz gribēju lavīties viņam nopakaļ, tomēr laikus apdomājos. Lai taču iet, kas man daļas. Ja gribu tikt pie Tharpačenpo studēšanas, man jāno­darbojas ar paša lietām.

Kad Dongens bija nozudis no mana redzes loka, es atkal piepildīju abus spaiņus ar ūdeni, tad izvilku 110 matrača apakšas divas kazadas, ko biju jau pus­dienlaikā pacēlis kāda no pagalmiem. Divas parastas kazādas, varbūt reiz tās bija klosterim dāvinājis kāds kazu īpašnieks. Būtiski bija tas, ka es tās pievācu.

Iepriekšēja dienā man bija izdevies noskaidrot, kura ir čostimpas celle. To bija izpļāpājis vientiesīgais Dongens, nemaz nenojauzdams, kādu bēdu ar to gāž uz galvas pletnes īpašniekam.

Noguldīju kazādas pie avota, saslapināju abām virspusi, izvilku 110 kabatas ziepes 1111 bieza kārtā ietriepu ar tām kazādas. Uz ādām putas neradās, toties smirdoņa bija tāda, ka man kļuva nelabi.

Nomazgaju seju, tad saņēmos un piepildīju abus spaiņus. Ar spaiņiem rokās un kazadām uz muguras devos uz čostimpas celli.

Viss ritēja gludi kā pa diedziņu. Noliku spaiņus blakus čostimpas durvīm, kazādas izklāju pie sliekšņa. Ādas jau bija uzsūkušas ziepes, ieberzēju tās vēl­reiz. Nemitīgi šķielēju pa labi un pa kreisi, vai tuvumā neuzrodas kads klaiņojošs mūks.

Par laimi, neuzradās. Uzrāvu mugurā lietusmēteli, apslapināju, tad spēru pa čostimpas durvīm.

- Mosties, čostimpa! - kliedzu spalgā bērna balsī. - Uguns!

Čostimpa vēl nebija gulējis, varbūt pina jaunu pletni vai ari jau iepriekš berzēja plaukstas, domādams, cik reižu no rīta mani pletnēs; līdzko es biju uz­kliedzis, vērās durvis un čostimpa ar visu pletni izsprāga gaitenī.