Mūsu godājamie lasītāji droši vien zina, ka viens no kultūras revolūcijas mērķiem, kaut arī ne galvenais, bija likvidēt atmiņas par veco pasauli, tas ir, kapitālismu, buržuāziju, pilsoniskām iekārtām, ne tikai galvās, bet arī tempļos. Tas nozīmē, ka pūlis, kas atzina reliģiju par opiju tautai, likvidēja visas atmiņas par visām reliģijām. Tostarp ari budistu tempļus un rituālu priekšmetus, ari svētās grāmatas.
Grūti runāt ar vienaldzīgiem vārdiem par barbarisko postīšanu. Tempļus sagrāva, no koka būvētos klosterus nodedzināja, svētos priekšmetus un statujas sadauzīja vai pārkausēja. Šajā brīvprātīgajā postīšanā gāja bojā neskaitāmi pieminekļi, grāmatas un klosteru ēkas.
Pēc Cena kunga domām, bija kaut kas tāds, kas grautiņu vadoņiem lika ne mazums lauzīt galvu. Šo problēmu radīja no zelta gatavotie, dārgakmeņiem rotātie rituālu piederumi, kādu izpostītajos klosteros bija papilnam. Gudrākie sarkangvardisti redzēja, ka viņu rokās nonāk milzu vērtības, kuras iznīcināt būtu neprāts. Droši vien viņu vidū bija arī tādi, kas gvardē bija iestājušies nevis idejas vadīti, bet aiz iespējām brīvi laupīt. Viņiem nebija viegli noskatīties, ka vesela kapitala vērti mākslas priekšmeti tiek samesti nepieejamās aizās.
Tālab kultūras revolūcijas sarkanās gvardes vadība nodibināja komisiju, kuras uzdevums bija šķirot un inventarizēt vērtības. Daudzi sarkangvardes vadītāji jau sapņoja par skaisto laiku, kad viņi, ieguvuši šīs vērtības savā īpašumā, dzīvos sildīdamies Floridas vai Kalifornijas saulītē un aizmirsīs komunistiskajā Ķīnā notikušo.
Cena kungs nevarēja pateikt, pēc kā pavēles šī komisija likusi nodibināta, viņš pats tur dziļākā plānā nojauta Mao Dzeduna dzīvesbiedri Dzjanu Ginu. Iespējams, ka šī sieviete, mērķtiecīga mākslas cienītāja, vēlējās vērtīgākos darbus iegūt sev.
Pēc Cena kunga domām, ši komisija tūlīt būtu sākusi darbu, ja būtu kāds speciālists, kas prastu noteikt katra rituālpriekšmeta vērtību.
Zinu, ka, pirmo reizi dzirdot, šķiet dīvaini, taču neizglītoto studentu un lauku jauniešu vidū nebija daudz tādu, kam mūžā būtu bijusi darišana ar zeltu un dārgakmeņiem. Viņiem nebija ne jausmas, kura statuja darināta no zelta, kura ir sakausējums, varš vai bronza. Dārgakmeņu noteikšana viņiem bija vel bezcerīgāks darbs. Cilvēks, kurš nekā nesaprot no akmeņiem, neatšķirs tos no stikla vai mazvērtīgākiem pusdārgakmeņiem; bieži vien tas nav viegls uzdevums pat pieredzējušiem speciālistiem.
Cena kungam nav zināms, kurš sastapis veco lamu, no kurienes tāds uzradies. Pēkšņi tas bruņotu viru pavadībā ieradies pie komisijas un ķēries pie darba. Cena kungam ir aizdomas, ka šis lama atvests no pāraudzināmo nometnes, kur kopā ar gūsta biedriem mācījies kāpostu audzēšanu. Pēc visām ziņām, viņš reiz bijis kāda slavena klostera priekšnieks un tagad apbrīnojami veikli rīkojies ar rituālu piederumiem. Viņš tūlīt pratis noteikt akmeni, vai tas ir dimants vai parasts stikls, vai tas, ko domā esam zeltu, ir zelts vai arī kāds mazvērtīgs sakausējums.
Sarkangvardisti katrā ziņā akli paļavās uz vecā vīra spriedumu; ko gan citu viņi varēja iesākt? Daudzajos pāraudzināšanas nometnes šausmu mēnešos mūks bija arī garīgi traumēts, viņš izskatījās kā rāms mazliet apjucis večuks, kas pat melot nespēj. Baudāmās privilēģijas viņu darīja laimīgu. Seja laistījās priekā, kad atradās kada dārgakmeņiem rotāta statuja. Viņš bija laimīgs piedāvāt pakalpojumus Dižajam Vadonim Mao Dzedunam. Ap to laiku jau bija komisijas lēmums visus dārgumus izkausēt, izveidot vienu masīvu zelta gabalu un pasniegt to Mao kā gvardistu dāvanu.
Vecais kungs bija laimīgs un izraudzijās. Nederīgās, tātad nevērtīgās statujas un rituālpiederumi tika sanesti kādā alā un tur iemūrēti. Mūra darbus vecais mūks godprātigi veica pats, tātad nevienam gvardistam nebija jāatraujas no aizvien vairāk sakāpinātās ideoloģiskās cīņas.
Pārpalikumu, apmēram trešdaļu statuju, ieslēdza seifos un aizsūtīja projām.
Mums nav jāteic, ka pēc vairāku mēnešu cītīga darba veco mūku nogādāja atpakaļ uz pāraudzināšanas nometni audzēt kāpostus. Dabiski, no solītajiem atvieglojumiem viņam nekas netika. Sarkangvardisti nemēdza turēt savus solījumus.
Mīļie lasītāji, tas, kas tagad sekos, būs reizē komiski un traģiski. Pēc dažām nedēļām, kad Pekinā notika sīvas cīņas, kuru laikā Mao izdevās nostiprināt varu, komisija nosūtīja uz Hunaņu dažus steigā aizturētus metālmāksliniekus - tempļu rituālpiederumi bija savākti Hunaņā, kur arī vecais mūks bija veicis savu darbu. Mākslinieku uzdevums bija 110 statujām un citiem priekšmetiem izņemt dārgakmeņus un tos atsevišķi nosūtīt uz Pekinu, bet zeltu kvalificēti sakausēt kopā.
Metālmākslinieki ķērās pie darba. Viņi atvēra seifus un konstatēja, ka itin visi tur atrastie priekšmeti ir nevērtīgi. Dimanti ir nevis dimanti, bet stikli, un zelta tur tikvien kā gvardes orķestra taurē.
Komisijas locekļi sākumā neticēja mākslinieku vērtējumam, taču mākslinieki ari pēc atkārtotas iekaustīšanas savas domas nemainīja, un tika atzīts, ka vecais muks viņus ir neglīti izāzējis. Seifos sabazis nevērtīgas statujas un mantas, bet vērtīgās kaut kur iemūrējis.
Komisija izmisīgi pūlējās atrast kādu, kas piedalījies mūrēšanā, bet nevienam tādam cilvēkam nespēja sadzīt pēdas. Kāds gvardists liecināja, ka vecais strādājis viens, jo kuru gan varēja interesēt, kur viņš ir paslēpis izbrāķēto. Kurš gan būtu iedomājies, ka rāmais, prātīgais vecais kungs viņus tā apvedis ap stūri.
Sākās ārprātīga iemūrēto dārgumu meklēšana, nav nemaz jāteic, ka nesek miga. Vientiesīgais večuks bija iznīcinājis visas pēdas, nebija taču iespējams parmeklet visas kalnu alas un ūdens ieplūdes.
Turklāt paša vecā pēdas bija galīgi izgaisušas. Tik vien izdevās noskaidrot, ka neilgi pēc atgriešanās viņš vēl uzturējies nometnē, tad vienkārši nozudis. Varbūt nomiris un apglabāts - nemaz netika noskaidrots, kas viņš tāds varbūt aizbēdzis, ceļā zaudējis dzīvību, miesu aprijuši vilki. Iespējams arī, ka viņam bija izdevies aizbēgt un viņš savu mūžu turpina kopā ar kādas lielpilsētas ubagiem vai ari kādā tālīnā ciematā.
Sarkangvardisti un komisija aiz dusmām spļāva tīri zaļu. Ja viņiem izdotos notvert nabaga večuku, laikam dzīvam ādu novilktu. Protams, tikai pēc tam, kad viņš būtu parādījis nenovērtējamo dārgumu slēptuvi.
Kopš tā laika nezināma kalna nezināmā alā glabājas galvenokārt Tibetas klosteru relikvijas, gaididamas, ka tās kāds atradis. Par laimi, tās netika izkausētas un tām netika gods ar savu daiļumu kalpot Mao Dzedunam.
Varbūt kādreiz tālā nākotnē - varbūt pēc simt vai tūkstoš gadiem - kāds veiksminieks atradīs šos žilbinošos cilvēka gara un veiklības darinājumus, un nākotne tos pratis nevērtēt labāk nekā raupjā tagadne.
Šis stāsts ar to arī varētu beigties, varētu sacīt happv erid, ja Cena kungs nebūtu pastāstījis vēl ko citu. Viņš stāstīja, ka daži sarkangvardisti esot sprauduši par dzīves mērķi atrast veco kungu, ja viņš vēl nebūtu miris.
Cena kunga otrs apgalvojums: vecais mūks vēl joprojām ir dzīvs. Neviens nezina, no kurienes nāk šī ziņa. Tatad vecais ir nevis nomiris pāraudzināšanas nometnē, bet izkļuvis ārpus Ķīnas. Savu vārdu viņš neatklāj, jo tad vajātāji viņu tulit noķertu. Viņš tic, ka agrāk vai vēlāk Tibetā pie varas nāks tādi spēki, kas novērtēs valsts kultūras dārgumus. Tikmēr viņš savu noslēpumu sargā.