- Nu, Ernij, te pierādījās, ka pasaulē ir ari kas cits, ne vien tas, kam ticējām mājās. Biju spiesta atzīt, ka te, starp Himalaju kalniem, ikvienai kustībai ir cita nozīme un līdzās trim dimensijām eksistē vēl citas. No tā izriet, ka neesmu tāda idiotiska "blondīne", par kādu mani turēji tu un arī pārējie.
-Atgriežoties pie būtiskā, Ernij, tevi nebija grūti aptīt ap pirkstu, pierunāt dibināt kopēju uzņēmumu un braukt uz Litangu. Es domāju, ka būs bērnu spēle atrast veco mūku un piespiest, lai pasaka, kur noslēpis dārgumus. Taču mēs bijām mazliet maldījušies, Ernij, vai ne?
- Mēs vēl kaut kā uzzinājām, ka vecais slapstās kaut kur alās zem klostera, bet ne jausmas mums nebija par to, ka viņš nomiris tieši mūsu ierašanās laikā. Ak tā, un kurš izdarīja tās slepkavības? Domāju, ka tās jauzņemas man. Gluži vienalga, kurš ir īstais vainīgais, vai tas, kurš iedur nazi, vai tas, kurš izplāno. Un plānošana bija mans darbs, tas man jāsaka atklāti.
- Mēs te grozījāmies pa Litangu vairākas dienas, un tad noskaidrojās - ak vai! - mūsu te tik daudz kā Vecgada ballē. Turklāt tas vienūsainais grib uzrakt visu apkārtni.
Domingu izslēja savu vienīgo ūsu.
-Vai jūs runājat par mani? - viņš jautāja, acis zibinādams.
-Protams, pārjums.
- Es protestēju! Es neesmu vienūsains.
-Tomēr esat.
-Protestēju…
-Varbūt pārliecinieties par to, mīļais!
Domingu tvēra pie ūsām, noglāstīja un palēcās atpakaļ. Ar tādu kustību, it kā gribētu atmuguriski mest kūleni.
- Man… man… tās nav! Ak Kungs, esmu iznīcināts!
Mia mēģināja viņu mierināt, bet de Karvalju meiteni atstūma.
-Par to viņi vēl samaksās! - viņš kauca ar putām uz lūpām. - Par to…
- Gan jau ataugs, - Moda sacīja ar mierinošu smaidu. - Nē, nenāciet vis tuvāk! Nāksies jūs nogalināt, un kāda tadjēga ūsām. Palieciet mierā! Priecājieties, ka jums galva nav aizlidojusi, tā vairs neataugtu. Nemaz nerunājot par citām sastāvdaļām. Atgriezīsimies, kur palikām, šis tips gribēja uzrakt apkārtni, mēs baidījāmies, ka viņš var atrast vecā kunga slēptuvi, pirms to būsim atklājuši mēs. Tikai vienu dieniņu vēl vajadzēja, lai mēs izvilktu veco no slēptuves. Vienu dieniņu. Tikai šī ziņkārīgā pīle, šis čostimpa visu laiku ložņāja mums pa pēdām. Nu, citas izejas nebija, nācās sākt akciju. Atklāti sakot, mums nepatika neviena jūsu seja. Tikai muļķis nebūtu pamanījis, ka abi dzen meistari ir bijuši dzen meistari tad, kad es biju medmāsa zirgu slimnīcā. Un tad čostimpa… No viņa starot staroja, ka viņš uz kaut ko gatavojas. Nemaz nerunājot par mīļo rinpoči Dendrubu. Izlēmām paretināt jūs… Taču… velns parāvis… arī citi bija sākuši akciju. Degunu asiņošana mūs brīdināja uzmanīties. Mums kļuva skaidrs, ka gadījušies sāncenši.
- Daudziem vārdiem liels pamats, domājām, ka vislabāk būs sākt ar celtniekiem. Ja daži kritīs, citiem pāries patika urķēties zem zemes. Novācām Lon- gavilju, Rīgleru, arī Šoreju, kaut gan viņš…
- Misteru Stīvensu! - Mis Parisa kliedza. - Arī viņu nogalinājāt!
Moda iesmējās. Asus netīkamus smieklus.
- Misteru Stīvensu? Jauki… Atklāti sakot, es nevaru aptvert, ka mums tā laimējās. Staigājām pa šo nožēlojamo klosteri kā ziloņi pa trauku veikalu, meklējām vecu vīru, kurš vairs nebija dzivs. Mums nebija ne jausmas, ka viņa dvēsele… hm, pat izrunāt smieklīgi… pārcēlusies mistera Lorencā. Varētu jau sacīt, ka esam veltigi slepkavojuši. Tomēr, galu galā misters Lorencs ir mūsu rokās. Un izstāstīs mums to, ko gribam.
- Lūdzu, mis Benda, vai nez kā jūs sauc… - mis Parisa pacēla roku. - Jūs visu laiku runājat daudzskaitlī. Ja nenogalinājāt jūs, ari ne misters Boss…, kurš tad?
- Gustavs, - mis Benda atbildēja. - Kurš gan cits?
- Un… kurš ir Gustavs?
- Baidos, ka es.
Skaņa nāca no tumsas, ārpus mājas.
Sviesta lampiņu gaisma līda pa ienācēja kājām, vidukli, aizķērās uz gaišzilā džempera, tad apmetās ūsās.
Melnaja durvju četrstūri stāvēja gramatvedis misters Stīvenss.
No pārsteiguma kliedzieniem un spiedzieniem secināju, ka pārējie nebija sapratuši, kas ir minētais Gustavs. Es to nojautu jau tad, kad bija atrasta asinis izmirkuši kurpe. Galvenais, asinis nebija īstas asinis. No kurpes plūda tik jauka sarkanvīna smarža, ka to vajadzēja saost mums visiem, ja nebūtu līdz nāvei pārbijušies. Zināju, ka viņš atnāks, ja vien nebūs apmaldījies eju labirintā.
Misters Stīvenss - Gustavs nebija apmaldījies. Viņš nāca pie mums tik atsperīgi un apmierināti, it kā viņam galvā būtu eju karte. Arī viņam rokā bija mazs automāts, plīvojošajā sviesta lampiņu gaismā nevarēju saskatīt tā marku.
- Nu tad beidzot! - meitene viņu sagaidīja ar atvieglojuma nopūtu. - Kur tik ilgi aizķēries?
- Paskatījos, vai gaiss tīrs.
- Gluži lieki.
Misters Stīvenss noglāstīja ūsas.
- Es gan esmu tikai grāmatvedis, tomēr zinu, ka drošība ir pats galvenais.
- Vai jūs tiešām… esat grāmatvedis? - trisošām lūpām jautāja mis Parisa.
- Tiešām, - misters Stīvenss palocīja galvu. - Pareizāk sakot, biju. Grāmatvedis kādā zināmā grupā, kuru varas iestādes nosodāmā kārtā dēvē par mafiju. Taču runa ir tikai par dažu nopelniem bagātu vīriešu sabiedrošanos, lai ar savdabīgu pašu metodi atrisinātu saimnieciska rakstura problēmas.
- Pietiek, Gustav! Kas tur augšā ir?
- Nekas, - misters Stīvenss, ūsas glāstīdams, atbildēja.
- Kā tā - nekas?
- Galīgi nekas.
- Ko tu saproti ar: nekas?
- Tur čum un mudž tikai mūki un strādnieki. Ja gribi, vari doties tieši uz Timpu.
Mis Modās sejai pārskrēja ēna.
- Un kareivji?
- Nav nekādu kareivju.
- Kā tā - nav?
-Nav.
Mis Moda iespieda man automātu sānos.
- Runājiet!
- Par ko?
-Jums jāzina, kas tur augšā notiek!
- No kurienes man tas jāzina? - paudu savu sašutumu un reizē arī šausmas.
- Naktī vēl tie kareivji bija.
- Tā ir, - misters Stīvenss pamāja. - Kad arī es parbaudīju, vai viņi tur ir, viens uz mani pat šāva.
- Man tas nepatīk, - Moda Benda pagrozija galvu. - Ja Litangas ielenkums ir atsaukts, tas kaut ko nozīmē. Mums jāpasteidzas, Gustavi
-Kādi šķēršļi?
Moda Benda mani pabakstīja ar automāta stobru.
- Mēs nupat visu dzirdējām. Vai esat drošs, ka… uz jums pārcēlusies Lhamo Dordže dvēsele?
- Tie ir… meli, - nedroši sacīju. -Jūs tā sakāt?
- Neticiet! - pēkšņi iekliedzās ūsas zaudējuma dēļ apjukušais Domingu.
- Melo! Es gribu tikt ārā! Vediet šo nožēlojamo Lorenču, kurp gribat. Viņš ir vainīgs, ka esmu tā izcūkots. Man viņš pateica, ka viņā mitinoties sveša dvēsele. Sākumā neticēju, bet nu jau ticu. Viņš zina, kur ir tā slēptuve. Viņš man par to atzinās.
- Kaunies, Domingu! - Mia viņam uzbruka. Arī Esperansa satriekta vērās viņā.
- Labi jau! - Moda apsauca. - Nomierinieties, ūsas jums vairs nebūs vajadzīgas. Viņsaulē ūsas nevalkā. Nekad nav dzirdēts, ka eņģeļi vai velni skūtos.